Rudens [depresija] Rīgā

Rudens piedāvājums šogad īpaši neatšķīrās no citkārt pieredzētā, taču atsevišķas nianses lika aizdomāties par to, vai šim produktam Latvijā vispār ir vērā ņemams pieprasījums. Nebūdami īpaši smaidīgi, latvieši nemēdz atšķirt ikdienas sīkmanīgās rūpes no svinīgi depresīvā rudens pašnāvnieciskuma, kas citviet tiek veiksmīgi konvertēts daiļliteratūrā, mākslā vai seksuālajās pārmērībās. “Ar rudeni latvieti nepārsteigsi,” pārfrazējot kādu somu dzejnieku, mēs varam vienīgi minēt, kāpēc grūti tveramās un politiski nekorektās nacionālās psiholoģijas atšķirības tieši mūsu dzīvi padarījušas tik pelēku.

Kādu rītu, ejot caurtekus Vērmaņdārzam, man tika dota iespēja vērot pārīti, kas skūpstījās uz soliņa pie skatuves. Viņai bija sarkana neilona vējjaka, taču tas, šķiet, bija vienīgais kaisles elements šajā ainā. Koši dzeltenās lapas, kas tobrīd vēl klāja zemi, bija nedzīvas un nolemtas, atšķirībā no meitenes sarkanās jakas. Saeima šoruden bez īpašiem strīdiem pieņēma Atkritumu apsaimniekošanas likumu, tā arī nepaskaidrojot, vai dzeltenās un tumši sārtās lapas ir uzskatāmas par atkritumiem vai nav. Vērmaņdārzā krītošās lapas nokļūst triju veidu tvertnēs. Tiek notvertas tvertnēs, satvertas tvertņu tvirtajās plaukstās. Vienas ir paliekami stāvošās atkritumu kastes, kuru zaļos sānus rotā noslēpumainu atkritumu savākšanas kompāniju nosaukumu saīsinājumu hieroglifi, iespējams — pat septiņzīmju cipari, katrā ziņā, simboliski rotājumi, jo kurš gan iedomāsies viņiem zvanīt. Citi ir spilgti zili plastmasas maisi, kuros operatīvās reaģēšanas sētnieku brigādes iepako liekās lapas. Maisi tiek atslieti pret kādu vainas apziņā nomocītu koku, piešķirot rudenīgajai ainavai gluži svaigu ekspresionistisku akcentu. Bet trešās ir katram parka uzkopējam “piestiprinātās” personiski pārvietojamās tvertnes, kas nedaudz atgādina profesionāla golfa spēlētāja nūju turētāju vai nelielas ballistiskās raķetes palaišanas iekārtu — elegantu, ar ritentiņiem un rokturīti. Parasti šīs tvertnes pārvietojas parkā kopā ar “savu” cilvēku, bet dažkārt uz brīdi tiek atstātas savā vaļā un tad izskatās vairāk pēc bērnu ratiņiem, ko vieglprātīga māte aizmirsusi, skūpstoties savā sarkanajā vējjakā uz soliņa pie skatuves.

Netālu no Vērmaņdārza divi nesatricināmie ātrās ēdināšanas uzņēmumi McDonald's un Lido, protestējot pret dabas likumiem, pie savām ieejām

ir izvietojuši miniatūru mūžzaļu augu kolekciju.

Pēc visa spriežot, arī iekšpusē varētu būt kas līdzīgs, taču tur tie nav tik pamanāmi — no apmeklētāju skatieniem un cigarešu galiem visvairāk cieš tie,

kas, vējā un aukstumā masīvajiem podiem pieplakuši, aicina ienākt telpās ar aktīvi piesātinātu pa-ēdināšanas gaisu. Kam sirds ir skumjāka — cilvēkam pirms brokastīm vai pēc? Izsalkums zināmos apstākļos var radīt izjūtas, kas attāli atgādina ko līdzīgu depresijai, taču tas parasti attiecas uz pilsoņiem ar neregulāriem ieņēmumiem vai ārsta uzraudzībā esošajiem. Normāliem Rīgas iedzīvotājiem, kas, ikdienības spiesti, ēd vairākas reizes dienā, bez šaubām, būs pazīstams pacilājošais pirmsbrokastu cerīgums un smagnējā pēcmaltītes bezcerība, kas frī kartupeļu termiskās apstrādes blakusproduktu gaisotnē vējo pārdesmit centimetru rādiusā ap cilvēku, kurš nupat iznācis no platlogu iestādes ar mūžzaļiem augiem pie ieejas.

Nonākot Bastejkalnā, samulst ikviens. Kanāla padziļināšanas darbi, sevišķi vakaros, rada sirreāli industriālu noskaņu — antīku iekarotāju galerām līdzīgās baržas, kas noenkurotas pašā Rīgas centrā, ir karnevāliski izgaismotas, motoru dūkoņa un pāļu dzīšanas pulsācija nepārvarami savaldzina katru,

kas šķērso apaļīgo tiltiņu, taču visvairāk pārsteigtas ir parka nostūros paslēptās skulptūras — bronzas zirdziņš ar izsēdēto muguriņu, dejojošās kailās mei­tenes, pelēcīgi sakņupušais punduru pārītis, kas polietilēna plēves aizvējā cenšas skūpstīties. Visa Bastejkalna noskaņa ir sakņupusi. Citādi ir pie kanā­la tuvāk Operai — tur reljefs lēzenāks, vairāk gaisa un koki retāki. Tur dzirdami kliedzieni, kas nāk no karuseļiem Stacijas laukumā. Domājot par karu, kas vārdā “karuseļi”, šie kliedzieni iederas itin labi. Kādai meitenei pēc brauciena tajos ārsti konstatējuši nopietnu mugurkaula traumu. Arī tas iederas.

Savu mugurkaulu un fizisko ķermeņu neatbilstību dvēseles kustībām drēgnā rudens vakarā nodemonstrēja Rīgā iebraukušie Deep Purple.

Kāpjot ārā no autobusa, vienam no viņiem izkrīt fotoaparāts un paripo zem furgona. Izrādās, ka vecie zēni paši saviem spēkiem nevar to aizsniegt, nākas palīgā saukt viesnīcas portjē, lai tas uz vēdera līzdams, nokļūst vajadzīgajā vietā. Vēlāk, preses konferencē, viņiem uz acīm tumšas brilles un dvēseles kustības nav redzamas vispār.

Pārsteidzoša ir rīdzinieku kampaņveida aizraušanās ar Larsa fon Trīra filmu Dejotāja tumsā. Konjunktivīta konjunktūra jeb raudināšana kā prece uz pieprasījumu turpina veiksmīgi iedarboties

jau kuro nedēļu. Lai arī raudāšana kinofilmās

un pat pie televizoru ekrāniem ir pierasta lieta, līdz šim tās ražotāji un pārdevēji bija vismaz pacentušies preci iesaiņot un izkrāsot — tā, lai patīkami un skaisti. Šajā gadījumā viss darīts rupji un nepareizi, gluži kā gadījumā, kad slavena modes nama jaunākā kolekcija nonāk veikalos ar vīlēm uz āru

un izraisa vispārēju sajūsmu. Pēc tam jau par vēlu taisnoties, ka domāts bijis citādi. Skatoties Trīra filmu, mani nepamet aizdomas, ka Bjorkas tēloto varoni visiem ir žēl tikai tāpēc, ka “īstenībā” visi zina, ka tā ir Bjorka — skaistā un ģeniālā meitene no Īslandes ar pasaulslavenu balsi. Un visiem ir žēl, ka filmā to neviens nesaprot (stulbeņi tādi!), ka liek viņai iet bojā neveiklas un pusaklas konveijera strādnieces paskatā. Šis aizkadra traģiskums, nevis sižeta lineārā vientiesība, iedarbina asaru dziedzerus brīžos, kad normālā dzīves pieredze mums drīzāk liktu priecāties par to, ka viss ir beidzies tieši tā, kā dzīvē visbiežāk notiek — ar nāvi.

Tumšo vakaru svinīgais valdzinājums un mirušo garu klātbūtne man vairākas nedēļas sagādāja prieku visai īpatnējā veidā. Iepretim logam, kurā es dzīvoju, aug liepa, kas šogad strauji nodzeltēja. Mājupnākot jau pa gabalu bija jūtams siltas gaismas atspīdums logā, liekot domāt, ka “mājās kāds ir”. Šī optiskā ilūzija izbeidzās strauji — vienā rītā nobirusi, mana liepa bija viena no pirmajām kailajām visā ielā. Es nezinu, varbūt rīkojos nepareizi, nenolikdams uz palodzes bļodiņu ar pienu vai ko tamlīdzīgu.

Rīgā līst nepārtraukts lietus, bet tālajā Piedrujas pagastā (vietā ar mitoloģisku nosaukumu) kāds vīrietis tiek arestēts par vairāku kanalizācijas lūku zādzību. Nomācošākais šajā faktā ir nevis muļķīgais vārds “kanalizācija”, bet tas, ka pati zādzība ir notikusi 26. aprīlī, laikā, kad saulīte spīdēja, zālīte spraucās uz augšu un vispār — bija pilnīgi cits noskaņojums.