Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
S. M. Tagore
Vispārējā mūzikas vēsture
Varanasi: Chowkhamba Sanskrit Series Office, 1963
Brīžos, kad vēlos sev atgādināt, ko īsti nozīmē kultūras relatīvisms un cik pašpārliecinātā pašapmānā nereti dzīvo Rietumu kultūras tradīcijā auguši cilvēki, es izvelku no grāmatplaukta šo sējumiņu, ko savulaik atradu putekļainā Vārānasī grāmatveikalā. 1896. gadā sarakstītā mūzikas enciklopēdija aplūko visas pasaules mūzikas vēsturi no pasaules radīšanas līdz mūsu dienām, lielāko daļu lappušu veltot indiešu mūzikai, tad – ķīniešu, tibetiešu, siāmiešu, japāņu, korejiešu, birmiešu un persiešu mūzikai, visai plašs un rūpīgs ir Āfrikas tautu mūzikas apskats, mazliet shematisks – ieskats Eiropas un Krievijas mūzikas vēsturē, aizkustinošas ir atsevišķi izceltās vienas rindkopas nodaļas, kas pievēršas Sicīlijas un Sardīnijas mūzikai, bet pavisam amizanta ir nodaļa par ASV mūzikas vēsturi, kurā ir četras apakšnodaļas – Aļaska, Dakota, Arizona un Ņūmeksika, neaizmirstot pieminēt indiāņu mūzikas tradīcijas un izmantotos mūzikas instrumentus. Ievērojami vairāk vietas atvēlēts Okeānijas valstu mūzikai. Tā, un kas ir teikts par latviešu dziesmu svētkiem un tautas dainām? Re, nodaļā par Krieviju: “Daļa vācu dziesmu ir pārtulkotas latviešu valodā un guvušas izplatību starp Kurzemes zemniekiem, kur tās ar laiku ir pārcietušas ievērojamas pārmaiņas – dziesmas, kas agrāk dziedātas mažora skaņkārtā, ir pārliktas minorā, bet pavadījums tiek izpildīts rupjākā manierē.” Tas arī viss, tālāk jau tiek rakstīts par krievu mūzikas galveno īpatnību – govs raga pūšaminstrumentu un balalaiku.