Rudīte Šteinere. „Dzīvesziņa un māksla uzvesties pie galda.” Ar Huberta van Ravesteina Desu piebāzēja ilustrācijām.
Divdesmit viens noteikums par to, kā pareizi ēst, un neviens no tiem nerunā par garšu. Rudītes Šteineres vāktais latvisko galda ticējumu korpuss ir tieši tik sistemātisks un tieši tik absurds, cik nepieciešams, lai lasītājs sāktu domāt nevis par pārtiku, bet par kārtību kā tādu.
Šteinere savāca šo materiālu ar etnogrāfa precizitāti un publicēja ar humora saglabātāja taktu. Viņas ievadvārdi ir lakonski: latviskās dzīvesziņas centrā ir galds. Tā ir vērojama patiesība. Latvijā nopietnas sarunas notiek pie galda. Bēru un kāzu rangu nosaka tas, cik labi bijis klāts. Darba sapulce ar kafiju un cepumiem atrisina vairāk nekā sapulce bez tiem. Diskusiju raidījumu dekori atdarina vakariņu galdu tik konsekventi, ka to var saukt par žanra prasību.
Šis nav smieklīgs atradums. Tā ir kultūras struktūra, un Šteinere to parāda nopietni.
Taču viņas vāktajam materiālam ir iezīme, ko vērts uzsvērt atsevišķi. Latvisko galda ticējumu loģika nav morāla, tā ir kausāla. Tā neaizliedz rīcību ētisku iemeslu dēļ. Tā paredz sekas. Ja ēd no katla, uzaug melna bārda. Ja slauka galdu ar pliku roku, vīrs būs plikpaurains. Ja nazis krīt un ieduras grīdā, gaidāms ugunsgrēks vai laupītāji. Starp darbību un sekām pastāv sakars, kas ir noteikts, bet ne morāls: tas nav par vainas apzināšanos, bet par pasaules iekārtu.
Šāda veida domāšana interesēja Fraizeru, interesēja Malinovski, interesēja Levi-Strousu. Katrs to klasificēja savādāk. Fraizers to sauca par maģiju kā neizpratni par cēloņsakarībām. Malinovskis atrada tajā sociālu funkciju. Levi-Stross to lasīja kā struktūru, kas pati par sevi ir inteliģenta. Šteineres materiāls, lasot to uzmanīgi, vislabāk atbilst Levi-Stroussa modelim. Šie ticējumi nav neizpratne. Tie ir sistēma, kurā katrai darbībai ir konsekventa sekas gramatikas struktūra. Karote nozīmē vienu dzimumu, dakšiņa nozīmē citu, nazis nozīmē steidzamību vai apdraudējumu. Kritušo priekšmetu semiotikas kārtulās ir vairāk iekšējas konsistences nekā jebkurā nedēļas žurnāla horoskopā.
Atsevišķi jāpiemin Mārtiņdienas rituāls, ar kuru Šteineres teksts noslēdzas. Sievietes ielej alu traukā, aizdedz vaskā nostiprinātas daktis, iebāž traukā dzīvas vistas galvu un sit tai pa galvu ar maizes klaipa rundziņu, līdz vista nobeigšas. Tad to apēd, kaulus sadedzina, klātesošās met alū naudu. Mērķis: lai strīdi norimtu, dzimumu līdztiesība neļodzītos, seksuālā saderība atjaunotos.
Šteinere šo rituālu citē bez komentāra. Tas ir pareizs lēmums. Jebkurš komentārs to padarītu mazāku.
Taču šeit ir iespēja precīzēt to, ko Šteinere atstāj neizteiktu. Šis rituāls nav arhaisms, kas pārskatot ir smieklīgs. Tas ir augsta intensitātes rituāls ar sarežģītu iekšējo loģiku: dzīvnieks tiek nogalināts kopīgi, sadalīts, apēsts, kauli sadedzināti, nauda iemesta šķidrumā. Katrs no šiem elementiem parādās citu kultūru analogos rituālos, kurus etnogrāfi pēta ar pilnu uzmanību. Atšķirība ir tikai attālums no pētnieka mājas.
Sarakstam, ko Šteinere uzrakstīja, ir arī estētiska dimensija, ko Huberts van Ravesteins savās ilustrācijās savā ziņā turpina. Ēdiena attēlošana mākslas vēsturē ir ilgs un nopietnāks žanrs, nekā vārds „natūrmorts” liek domāt. Flandrija 17. gadsimtā radīja galda ainas, kurās pārtika ir gan juteklisks objekts, gan morālas pārbaudījuma zīme. Ēst nozīmēja piederēt pie bagātajiem. Attēlot ēdienu nozīmēja to zināt. Van Ravesteins strādā ar citu vizuālo tradīciju, bet jautājums par attiecībām starp priekšmetu un tā nozīmes sistēmu paliek tas pats.
Šteineres teksts ir noderīgs arī kā diagnostikas instruments. Ticējums, ka tas, kurš ēd, sēdēdams pie datora, riskē ar virusu uzbrukumu cietajam diskam, ir acīmredzami jauns papildinājums vecākajam ticējumu korpusam. Tas parāda, ka šī sistēma nav mirusi. Tā turpina augt, pievienojot jaunas saiknes starp rīcībām un sekām, tikai ar mūsdienu tehnoloģiskās bažas leksiku. Ēšana vietā, kur nav jāēd, rada nelaimi. Formas mainās, struktūra paliek.
Šeit ir vērts uzskaitīt, ko šis teksts piedāvā lasīšanai dažādās situācijās, jo sarakstu sadaļai pieklājas arī saraksts.
Kā etnogrāfisks avots: Šteineres vākums ir strukturēts pēc darbības veida (gatavošana, ēšana, pēcēšana, trauku mazgāšana, ciemiņi), nevis pēc ticējumu vecuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes. Tas atvieglo salīdzinošu lasīšanu.
Kā kultūras analīzes materiāls: ticējumu kausālā, ne morālā loģika ļauj to lietot diskusijās par maģiskās domāšanas struktūru bez nepieciešamības vispirms atvainoties par tās esamību.
Kā lasāmviela pie galda: Šteineres teksts ir pietiekami īss, lai to izlasītu maltītes laikā, un pietiekami trāpīgs, lai tas nākamajā reizē mainītu uzmanību, ar kādu noliek vai pacel karoti.
Pēdējais izmantojums, iespējams, ir precīzākais. Teksti par ēšanu vislabāk darbojas ēšanas tuvumā. Šteineres vāktā sistēma ir pierakstīta tieši tāpēc, lai to lasītu ar ēdiena smaržu gaisā, nevis bibliotēkā.
