Grupas FACT mūziķis Čižiks. Saraksts, ko sagatavoja Alīse Zirne.
Pieminekļi ir vienīgā mākslas forma, par kuru valsts izsakās pilnīgi skaidri: šeit atmiņa apstājas, šeit tā kļūst par akmeni, šeit mēs esam vienojušies par to, ko šis akmens nozīmē. Tāpēc arī katrs cilvēks, kurš pieminekļiem skatas garām ar personīgu skatienu, dara kaut ko nedaudz subversīvu. Čižiks, FACT grupas mūziķis, to dara ar mierīgu precizitāti.
Saraksts, ko viņš sagatavojis kopā ar Alīsi Zirni, nav ironisks pieminekļu uzskaitījums. Tas ir īss žanrs pats par sevi: desmit skatu punkti, katrā no kuriem kaut kas par pilsētu, par piemiņu un par valstiskuma kiču tiek nosaukts pareizi. Lasa to kā sonetciklu bez vārsmas, kā dienasgrāmatas ierakstus cilvēkam, kurš satiksme brauc ar velosipēdu un redz lietas no tāda augstuma, no kāda lielā māksla tās neredz.
Šeit ir saraksts. Mani komentāri ir iekavās.
1. Raiņa piemineklis
Vieta, kur vienu reizi gadā notiek Dzejas diena, bet visās pārējās dienās tur ar savām jaunajām vārdu rindām apmainās reperi. Jaunā paaudze respektē Raini. Respektējiet jauno paaudzi.
(Čižiks šeit saka divus pretrunīgus, abi patiesi.)
2. Barklajs de Tolli
Izcilākais pieminekļa neatkarības paraugs. “Kad cēlais augums ir neatkarīgs no bluķa.”
(Šī ir labākā definīcija statujai, ko esmu lasījis jebkurā valodā. Barklajs de Tolli uz Smilšu ielas tiešām stāv tā, it kā pieminestais un tā akmens pamats būtu noslēguši savstarpēju vienošanos, kas abus pārsteidz.)
3. Uzvaras piemineklis
Katru nedēļas nogali pieminekļa pakājē neskaitāmi jaunlaulāto pāri atzīmē uzvaru pār nevainību. Lūdzu, nespridziniet vairs.
(Komentāra nevajag. Forma un saturs sakrīt pilnīgi.)
4. Alfrēds Kalniņš
Spriežot pēc viņa mūžīgi nosvīdušās sejas un Nacionālās Operas rekonstrukcijas darbu ātruma, ar celtniecību nodarbojas pats Alfrēds.
(Šis ir joks par laiku Latvijā. Tas ir arī joks par mākslu Latvijā. Tie ir viens un tas pats joks.)
5. Ļeņina piemineklis, kas bija Daugavpilī
Pārdodiet to man, jo kuram Čižikam varētu nepatikt Ļeņins pižikā.
(Atzīmēju ar nolūku, bez komentāra: šāds teikums liecina par veselīgu attiecību ar vēsturi.)
6. Brīvības piemineklis
Ikviens Brīvības pieminekļa apmeklētājs kaut reizi ir aizdomājies, par ko šobrīd domā pieminekļa godasardze. Čižiks domā, ka tā varētu būt spēle “Akmens, šķēres, papīrīts”.
(Brīvības piemineklis ir vienīgā vieta Rīgā, kur valstiskais svinīgums un cilvēciskais garlaicīgums pastāv vienā punktā, bez spriedzes.)
7. Strēlnieku piemineklis
Kopš pieminekli neapsargā bruņoti komjaunieši, ap to notiek aktīva saimniekošana.
(Infrastruktūra aizpilda ideoloģijas atstāto telpu. Tas ir jau zināms. Bet Čižiks to saka īsāk.)
8. Brīvības statuja Ņujorkā
Amerikas latvieši bieži tajā iegriezušies, lai atcerētos Siguldas kalnu trepītes.
(Tēvzemes garā veidotā atmiņa darbojas ar mazām, konkrētām detaļām. Nevis ar lielajiem simboliem. Šis ir precīzs novērojums par diasporai raksturīgo sajūtu.)
9. Miņina un Požarska piemineklis Maskavā
Apbrīnoju bijušās Padomju Savienības valdības paaugstināto māņticību, kuras dēļ šis piemineklis tika pārbīdīts no vienas vietas uz otru.
(Ja piemineklis ir stacionāra lieta, kuras uzdevums ir nostabilizēt atmiņu, tad pieminekļa pārvietošana ir teoloģiska krīze. Čižiks to saskata uzreiz.)
10. Sniegavīrs
Vispasaules mākslas, sporta un izklaides piemineklis.
(Vienīgais piemineklis šajā sarakstā, kas ir arī demokratizēts. Katrs var uzcelt. Katrs var skatīties, kā tas kūst. Tas ir arī, iespējams, vienīgais piemineklis, kurā atmiņa un iznīkšana ir viens process.)
Desmit pozīcijas. Nevienā nav pārspīlēts. Čižiks raksta par pieminekļiem tā, kā labs kritiķis raksta par gleznām: ar uzmanību pret to, ko visi redz, bet neviens nesaka. Tāda precizitāte ir reta. Un tā ir pilnīgi neatkarīga no bluķa.