Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Sergejs Jarovs
Bloķētās Ļeņingradas ikdienas dzīve
Maskava: Molodaja gvardija, 2014
Ne grāmatas sadalīšana nodaļās, kā “veikali”, “tirgus”, “bads”, “kartītes” u.tml., ne vārds “ikdiena” grāmatas nosaukumā nespēj atvairīt iespaidu, ka Ļeņingradas blokāde ir kaut kas viens, draudīgs un smags, nepanesami smags. Ikviena atsevišķa liecība par badu, pilsētas apšaudi, līķiem uz ielām sagulstas nenovēršamajā atziņā, ka cilvēks no tiesas ir tikai “vēja tvarsts”. Neviens negaidīja, raksta Jarovs, ka jau pēc pāris nedēļām kopš badošanās sākuma par delikatesi kļūs kaķa vai suņa gaļa, ka sāks ēst galdniecības līmi, skalos noliktavas zemi, lai izdabūtu no tās cukuru, un visbeidzot sāks ēst cilvēku gaļu. Autors cenšas norādīt, ka blokādes cilvēkiem reizēm bija kauns par to, ko viņi darīja vai nedarīja, taču šie retie gadījumi nespēj noslēpt, ka rakstītājam nav nekādas ticības labajam cilvēka dabā; pareizāk sakot, nav pat nekā tāda kā “cilvēka daba”. Inteliģents, kura neskūto galvu joprojām pildīja priekšstati par labu un ļaunu, bez sirdsapziņas pārmetumiem varēja izraut no rokām maizi kādai mirstošai večiņai. Vērtīgākais, lasot par šausmām Ļeņingradas blokādē, ir skaidra apziņa, ka ikviena cilvēcīga lieta ir brīnums, kurš nekavējoties izgaist, kad nav vairs spēka, kas to tur.