Džims Džārmušs. „Nakts uz Zemes”. 1991.
Ilmārs Šlāpins raksta, ka šo filmu var skatīties jebkurā laikā un no jebkuras vietas. Tas ir godīgi un precīzi, bet es gribētu piebilst: tā ir arī filma, kuru var skatīties atkārtoti un katru reizi atrast citu ieejas punktu. Pirmajā reizē tu sekosi sižetam. Otrajā reizē tu skataies taksometra logoties uz stikliem. Trešajā reizē tu klausi, kā Toma Veitsa balss un klavieres ielaužas katrā jaunajā pilsētā kā atgādinājums, ka kaut kas visās piecās epizodēs paliek kopīgs.
Džārmušs 1991. gadā filmēja ko vizuāli vienkāršu un dramaturģiski riskantu. Pieci taksometri. Piecas naktis. Los Andžalosa, Ņujorka, Parīze, Roma, Helsinki. Katras epizodes telpiskais ietvars ir gandrīz identisks: divi vai vairāki cilvēki slēgtā automašīnas salonā, pilsētas gaismas caur logu, saruna. Šī formāta rigorisms atgādina teātri, kas pārcēlies uz ielas. Kameras kustība ir minimāla. Apgaismojums ir izteikti nedabisks un tāpēc pilnīgi patiess: tas ir nakts apgaismojums, kāds tas ir, nevis kāds tas kino ierasti izskatās.
Šlāpina lasījumā filma uzdod jautājumu par dzīves pareizību, par izvēlēm. Vinona Raidera spēlētā meitene Los Andžalosā atsakās no kastiņas vadītājas piedāvājuma un paliek par automehāniķi. Tas ir brīvības žests vai tā parodija? Džārmušs nesniedz atbildi, un tā ir viena no filmas labākajām īpašībām. Vinona Raidera ir deviņpadsmit gadu veca, un skatoties uz viņu šajā lomā, es redzu cilvēku, kurš vēl nesaprot, cik reti mēdz parādīties tādi piedāvājumi, kurus var atteikt, neko nezaudējot. Vai varbūt viņa saprot tieši labāk nekā jebkurš cits un atteikums ir vienīgais cieņpilnais solis. Šāda divkāršā lasāmība pieder pie labas kino spēles.
Parīzes epizodē Beatrise Dāla spēlē aklu sievieti. Šlāpins to min kā skandalozas aktrieses parādīšanos. Es gribētu precizēt: Dālas māksla šeit ir arī klausīšanās māksla. Aklā sieviete kina ekrānā riskē ar sentimentu, ar trafaretu. Dāla izvairās no abiem. Viņas seja reaģē uz balsi, nevis attēlu, un tas maina arī skatītāja uztveri. Tu sāc klausīties dialogu citādi, jo aktrise klausās tev priekšā.
Romas epizode ir citā toņkārtā. Roberto Benīni kā nepārtraukti runājošais taksists brauc ar gandrīz samulsušu priesteri un stāsta par saviem seksuāliem piedzīvojumiem ar lauku dzīvniekiem. Tas ir komiski un brīžiem neērti komiski. Džārmušs šeit riskē ar vieglprātību, ko dažs labs kritizēs kā nekonsekvenci kopējā filmas tonī. Es tam daļēji piekrītu. Tomēr Romas epizode, tieši tās absolūtajā absurdā, atklāj kaut ko, kas pārējajās pilsētās paliek neizteikts: ka cilvēku stāsti naktīs taksometros bieži vien neder nevienam žanram.
Somijas epizode, pēc manas pārliecības, ir stiprākā. Trīs vīrieši Helsinki ienāk taksometrā dziļā naktī. Viens ir nobeidzies, to drīz saprot arī vadītājs. Vārdu ir maz. Liela daļa epizodes ir klusums un pieturvietas. Klusums kino ir riskants materiāls. To bieži vien piepilda ar mūziku, lai skatītājs netiku nervozs. Džārmušs nespēlē pa drošo. Toma Veitsa mūzika ienāk tikai starp epizodēm, kā interpunkcija. Somijas iekšpusē tu paliec ar tumsu un sniegu un to, ko trīs vīrieši atstāj neteiktu.
Formāts, ko Džārmušs izvēlējās, ir antoloģija, un antoloģijas kino bieži cieš no nevienmērības. Šeit tā ir apzināta un godīga. Piecas pilsētas ir piecas dažādas pasaules ar dažādiem sociālajiem ātrumiem. Los Andžalosa ir gausa un plaša, Helsinku nakts ir saspiesta un auksta. Taksometrs kā kopējā vide neizlīdzina atšķirības, tā tās pasvītro. Slēgts salons dažādās pilsētās ir dažādas intimitātes zonas. Eiropieši taksometrā runā vairāk un personīgāk nekā amerikāņi, vai arī tas ir Džārmušs, kurš tā domā par eiropieša un amerikāņa atšķirību. Vai abi vienlaikus.
Šlāpins iesaka, ka šī filma garantē garastāvokļa uzlabošanos. Es to formulētu savādāk. „Nakts uz Zemes” nedod prieku tieši. Tā dod kaut ko, ko ir grūtāk nosaukt: sajūtu, ka cilvēku stāsti naktī ir ciešāki un patiesāki nekā dienā, ka kaut kas par šo laiku starp pusnakti un rītu atklāj cilvēkus. Džārmušs to nezina labāk par skatītāju. Viņš vienkārši izveidoja telpu, kurā skatītājs drīkst to piedzīvot.
Tas, par ko šī filma galu galā runā, ir uzmanība. Klausīšanās. Svešinieki slēgtā telpā un tas, ko viņi izvēlas dalīties. Tas ir vecākais un vienkāršākais stāsts. Džārmušs to apvīlka nakts ādā un atstāja bez skaidrojuma. Tas bija pareizais lēmums.
