Giorgijs Šengelaja. „Pirosmani”. Gruzijas SSR Kinostudija, 1969.
Šengelajas filma sākas ar klusu. Ne dramatisku klusumu, bet tādu, kāds mēdz piepildīt galerijas telpu, kad apmeklētājs beidzot paliek viens ar audeklu. Statiski kadri, cilvēki rūpīgi sakārtoti attēla plaknē, gandrīz bez tuvplāniem. Pirmajās minūtēs man likās, ka skatos nevis uz pabeigtu darbību, bet uz kaut ko, kas tūlīt sāksies un tad tomēr nesākas. Šī gaidīšana, izrādās, ir pati filmas būtība.
Daniela Zacmane savā lasījumā pareizi saskata naivisma esamību: Pirosmani atdod nabagiem visu, ielej bērnam medu plaukstās, mirst uz aukstās kāpņu telpas grīdas ar vienkāršu teikumu. „Ko tu dari?” „Es mirstu.” Šī dialoga izcilums slēpjas tieši tā trūkumā, atteikšanās no skaidrojumiem. Zacmane piemin arī Andrē Bazēnu, kurš rakstīja, ka filma gleznai noņem rāmi. Šengelaja šo apgalvojumu vērš otrādi: viņa filma gleznai rāmi atdod atpakaļ. Kadri ir komponēti tā, ka tie atgādina nevis kustīgu dzīvi, bet iesaldētus attēlus, kuriem piešķirta elpošana.
Niko Pirosmašvili bija 19. un 20. gadsimta mijas gruzīnu gleznotājs, kurš dzīvoja galēji nabadzīgā vientulībā un gleznoja uz melnas eļļasdrānas ar auklu un dēļiem apmaksājot Tbilisi krogu sienas. Viņa dzīve dokumentāri ir gandrīz tukša. Par šo tukšumu filma ir godīga: tā neaizpilda neiespējamo ar izdomātu dramatismu. Tā vietā Šengelaja izmanto pašas gleznas kā lieciniekus. „Žirafe” krogū, „Govis” pie veikala durvīm, it kā šie dzīvnieki būtu tur bijuši, kad mākslinieks dzīvoja, it kā māksla būtu iepriekš bijusi pirms biogrāfijas.
Šis paņēmiens man atgādina Bruno Šulca prozas loģiku, kurā tēla bērnības ielas Drohobičā eksistē ne kā atmiņu rekonstrukcija, bet kā autonoma mitoloģiska telpa. Šulcam un Šengelajam ir kopīga pieeja: nevis atjaunot pagātni tādā veidā, kā tā varēja izskatīties, bet radīt no tās paliekām jaunu, iekšēji konsekventu pasauli. Šengelaja pieiet Pirosmašvili gleznām ne kā ilustrācijām, bet kā liecībām, kuras pārzina vairāk, nekā var pateikt dokumenti.
Zacmane sākumā apraksta savas asociācijas ar Georgija Danelijas un Otara Joseliani filmām, skumji bezrūpīgo gruzīnu pasauli. Bet Šengelajas Pirosmanis šai pasaulei nepieder. Viņš ir tajā fiziski, krogu skatuves fons ir tas pats, vīrieši dzied un iedzer, tomēr mākslinieks ir no tā atvērts, it kā starp viņu un pārējo pasauli stāvētu tieši šis vizuālais rāmis, kuru Zacmane pareizi nosauc par naivismu. Pirosmašvili naivisms savā dziļumā nav nezināšana, bet gan izvēlēta attāluma veids, kurā skatīties uz pasauli, nepieskaroties tai.
Šengelaja saprot šo distanci un to nekompromitē. Viņš nepadara Pirosmani par romantisku cietēju. Arī par morālu piemēru ne. Mākslinieks atdod savus īpašumus un ielej medu, bet šīs darbības filmā neizskatās pēc svētuma. Tās izskatās pēc dabiska gājiena, pēc tāda, kura citādi nav iespējams. Šāda veida godīgums, proti, atteikšanās no traģiskā žesta, ir grūtākā lieta, ko var izdarīt biogrāfiskā kino.
Interesanti, ka filmas melnbaltā vizualitāte šeit darbojas ne tikai kā laikmeta iezīme vai naivisma paplašinājums. Tā atsaucas uz pašu Pirosmašvili darba pamatvirsmu, melno eļļasdrānu, uz kuras mākslinieks uzklāja gaišas krāsas. Šengelajas kadros gaisma nāk no tamsas, tieši tāpat kā gleznās dzīvnieki un cilvēki parādās uz dziļa, vienmērīga tumšuma. Pāreja starp avotu un rezultātu ir gandrīz pilnīga, bet tieši šis „gandrīz” paliek redzams, un tur ir mākslas darbs.
Pēdējā aina, kurā Pirosmani mirst uz aukstās kāpņu telpas grīdas, noslēdz šo loģiku, nevis dramatizē to. Viņš nepasaka neko papildus. Uzraugs jautā, mākslinieks atbild. Šengelaja nepaliek pie sejas. Kamera paliek atpakaļ, telpā, it kā ievērojot to pašu distanci, kuru gleznās uzturēja pats Pirosmašvili. Šeit Zacmanes novērojums par Bazēna teoriju iegūst jaunu slāni: filma šajā brīdī nenoņem rāmi no dzīves, bet nojauc robežu starp to, kurš gleznoja, un to, ko viņš gleznoja. Pirosmani ir kļuvis par sava darba iekšpusi.
Mums, kas skatāmies, paliek jautājums, vai māksla vienmēr tiek radīta no ārpuses vai arī ir brīži, kad mākslinieks ienāk savā darbā un tur paliek. Šengelaja to neformulē. Bet kadri atbild ar savu klusumu.
