Ingmars Bergmans. „Septītais zīmogs” (Det sjunde inseglet). Zviedrija, 1957.
Filma sākas ar klintīm un jūru. Nav muzikāla ievada, nav orientējošā kadra, kas pasaka skatītājam, kur atrasties. Ir tikai pelēks ūdens, pelēks akmens un putns, kas riņķo augstu pāri abiem. Bergmans ļauj Gunnāra Fišera kameras acij apstāties uz šīm virsmas tekstūrām tik ilgi, kamēr tās pārstāj būt fons un kļūst par tēlu: pasaule kā vieta, no kuras Dievs ir izgājis, atstājis to darboties mehāniski.
Mārcis Ošiņš savā recenzijā pareizi norāda, ka šaha aina ar Nāvi ir izturējusi gan cienīgu citēšanu, gan bezkaunīgu parodiju, un abas reakcijas ir pamatotas. Tomēr es gribētu šo novērojumu pavirzīt vienā pakāpē tālāk: fakts, ka “Septītais zīmogs” tik viegli padodas parodijai, nemazina tā nopietnību. Tas liecina par kaut ko precīzāku, kā mazināšanu. Bergmans ir radījis attēlus, kas ir pilnīgi patstāvīgi, bez konteksta saprotami, gandrīz ikoniskas formulas: bruņinieks un Nāve pie šaha galda, dejas siluets pret rietošās saules horizontu. Šāda vizuālā noteiktība ir retums. To var citēt, jo tas ir no savas substanciālās īpatnības, nevis no mākslinieciskā trausluma.
Sāles Rūna Bruņinieks, kuru atveido Makss fon Sīdovs, ir cilvēks, kura ticība ir izbeigusies pirms filmas sākuma. Krusta karš nav atbraucis no svešas zemes ar jaunām atziņām, bet ar tukšumu, kas izskatās pēc brūces. Viņš negaida atbildi no Dieva. Viņš grib tikai dzirdēt, ka kāds klausās. Šis ir smalks, bet izšķirošs atšķirīgums: ticīgais, kurš šaubās, un cilvēks, kurš ir pārstājis cerēt pat uz šaubām, bet joprojām runā, jo nerunāšana ir sliktāka. Šaha partija nav stratēģija. Tā ir atliktā nāve, un bruņinieks to zina. Viņš lieto laiku.
Bet kā viņš to lieto? Ošiņš min, ka krustnesis palīdz citiem izvairīties no neizbēgamā. Un tā arī notiek: ģimenei ar bērnu izdevīgs izbrauciens, neliels atvieglojums kādam ceļa satiktajam. Bergmans šeit ir gandrīz klusēdams ironisks. Bruņinieks, kurš visu mūžu meklējis metafizisku atbildi, savas pēdējās brīvās stundas pavada ar primitīvi praktiskiem žestiem. Nevis atsatversim uz labo pusi uzticēšanos, bet gan ar oglēm pilna soma pāri tilta margām nepārkāpts. Bergmans šos praktiskos žestus novieto blakus Nāves beigāmi klātbūtnei bez komentāra, ļaujot skatītājam pašam novērtēt, vai tas ir atbilde uz klusēšanu, vai tikai tās apstiprinājums.
Rodžers Ībertss, ko Ošiņš citē, apgalvo, ka mūsdienu kino vairs neinteresē Dieva klusēšana, bet gan cilvēku tērzēšana. Šis citāts ir asprātīgs, un tas ir daļēji pareizs. Taču es domāju, ka formulējums ir nedaudz pārsteidzīgs. Mūsdienu kino ļoti labi prot klusumu. Tas prot arī metafiziku, Terensa Malika veidā vai Roja Andersona absurda minimālismā. Ko tas mazāk prot, ir Bergmana specifiskā apvienojuma forma: pilnīgi nopietna apokaliptiska satura izvietošana melodrāmatiski vizuālos attēlos bez ironijas pretstatā starp šiem diviem elementiem. Bergmans neapzinās, ka šaha aina izskatās teatrāla. Viņš uzstāj, ka teatrālais ir pareizais veids, kā runāt par nāvi. Šī pārliecība ir tas, ko mūsdienu kino tiešām ir zaudējis.
Fišera operatora darbs pelēkās gammās ir tīšs. Nav šaubu, ka kontrastu lēmums ir estētisks, ne tikai finansiāls, kā bieži pieņemts par Bergmana agrīnajiem melnbaltajiem darbiem. Gaisma šajā filmā ir cieša, gandrīz reljefi grafiska, baznīcas krāsojumiem no 14. gadsimta vidus atsaucoties līdzīgās mākslinieciskās intensitātēs. Šo sienas gleznojumu estētiku Bergmans ne tikai citē, bet pielieto. Figūras bieži atrodas gar horizontālo telpu tā, it kā viņi būtu pārejas attēli nevis stāstījuma virzītāji.
Mans novērojums ir tāds, ka “Septītais zīmogs” paliek spēcīgs nevis tāpēc, ka tas risina bruņinieka jautājumu, bet tāpēc, ka tas uzstāj uz jautājuma fizisko smagumu. Šaha galdam filmā ir svars. Figūrām ir svars. Nāves balta seja ir gleznas virsma, ne grimase. Bergmans tic, ka metafizisks nemierspēks var būt redzams materiālos objektos, ja fotogrāfiskā acs paliek uz tiem pietiekami ilgi. Šajā ziņā viņš ir tuvāks Platona ēnu alai nekā ikdienas kino psiholoģijai. Ēnas ir reālas. Ala ir reāla. Apgaismojums nāk no ārpuses, un mēs to nevaram redzēt tieši.
Ošiņš recenzijā piebilst, ka skatītājam pašam jāmeklē tas, kas apslēpts Dieva klusēšanā. Tā, manuprāt, ir pareiza uzmanēšana, bet nepilnīga. Bergmana iesaka nevis meklēt, bet raudzīties. Atbilde nav aiz kadra. Tā ir fiziski pirms mums: akmens, jūra, skatiens, kas ilgāk nekā parasti paliek uz putna siluetu pirms šī mūžīgā lidojuma.
