"Stāja. Voldemāra Kalpiņa laiks" Sastādītājs Andrejs Grāpis

Stāja. Voldemāra Kalpiņa laiks
Sastādītājs Andrejs Grāpis
Rīga: Pils, 2011
 

Sajūta tāda, it kā krāsojamā grāmatā, kurā zīmējumu kontūras pazīstamas kopš bērnības, daudzas rokas, katra ar savu zīmuli, aizpildītu tukšos realitātes laukumus. Raibi, bet ļoti dzīvi un personiski – tiem, kas rakstījuši atmiņas, bet ne mazāk personiski man. Kaut vai rakstnieku muzeji – šķiet, ka pirmais man bija “Sprīdīši” diezgan agrā bērnībā, pēc tam neskaitāmas reizes nāca visi pārējie, un katrs no tiem ir bijis tāds dots lielums, kam esmu skaitījusi klāt savas dzīves notikumus, visus šos pasākumus, kas bija domāti sabiedriski, bet tik un tā sanāca personiski: jauneklīgās dzejoļu lasīšanas un sapņainās iedzeršanas, draugi un spieķi, klubi un kapiņi, pieminekļi un pirtiņas… Un šis dotums maldīgi šķita vecs, gatavs, radīts, kā bērnam vecāki, kuru eksistences nosacījumus viņš nesāk apcerēt un mīl tos tādus, kādi ir. Tāpēc man tik aizraujoši ir tieši stāsti par Kalpiņa laiku kā par šo padomju laikā izveidoto muzeju reālo biogrāfiju, kas ir daļa no manējās, bet man tikpat kā nezināma. Taču tā, protams, ir viena galaktika no kosmosa, ko varētu nodēvēt par nevis šķirkļos, bet personībās sistematizētu padomju laika Latvijas kultūras un politiskās dzīves enciklopēdiju. Ar to nāktos skolot paaudzes, kam viss sākas tagad un no nekā. Ir tomēr labāk zināt, ka Staburagu nenoslīcināja pilnīgā klusumā. Silvija Radzobe paskarbi pārmeta, ka palaista garām iespēja šajā citādi izcilajā grāmatā par Vilim Lācim tik tuvu cilvēku nopietni apcerēt Vili Lāci; es teiktu – Lāča klātbūtne ir jūtama viscaur, tā pāriet no nodaļas nodaļā kā vāgnerisks leitmotīvs, un ne jau bailes no Lāča personības pretrunīguma paralizēja sastādītājus. Viņi stingri turējušies muzejniekam svētajās dokumenta robežās. Lācim ir kontūra – bet zīmulīši, ar ko varētu to izkrāsot, ir nolauzti.