Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Stefans-Ezra Dimiters
Tālumā uz pleciem kāds nes pastnieku
Kaspars Dimiters, 2004
Maza, kontrabandas formāta grāmatiņa, ko Stefana ģimene un draugi izdevuši par saviem līdzekļiem, tā arī nespēdami nogādāt līdz grāmatveikaliem. Andra Manfelde, šī dzejoļu krājuma sastādītāja un māksliniece, to izdala cilvēkiem, ko sastop uz ielas. Tāds tiešais pasts. Bet grāmata ir svarīga, lai nenogalinātu pirmā krājuma Dzīvi var ispīpēt autoru – dzejniekam pirmā publikācija vienmēr ir pati kritiskākā, bet tad, ja tu esi deviņus gadus vecs, vēl bīstamāk ir nokļūt literāro kuriozu cirka manēžā. Tāpēc svarīgi bija, lai Stefans noskaidro pats sev, ko nozīmē rakstīt dzeju un rakstīt to ne tikai sev, bet arī citiem. Nezinu, vai to var saukt par eksperimentu, drīzāk – par mēģinājumu nesabojāt dzīvu valodas plūdumu, ļaut tam vaļu un attīstību pēc saviem, individuāliem un personiskiem likumiem. Vēlāk dzīve jau tāpat visu sabojās. Bet pagaidām atliek vienīgi brīnīties par to, ko iespējams pateikt ar vārdiem: “Karavīrs uzlej ūdeni uz otiņas kura izveido baltu tinti kas rudeni piepilda ar ledainu smaidu un atpleš acis nobučo tauriņu kurš vajā savus spārnus lai atsauktu sevi no augļiem”.