Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Teo Angelopuls
Odiseja skatiens, 1995
To vlemma tou Odyssea, Theo Angelopoulos
Skumji, bet reizēm par kādu režisoru atgādina viņa nāve. Teo Angelopula hipnotiskie tēli un ainavas, lēnīgais ritms, spēja mitoloģizēt konkrētu vēsturisku situāciju padara viņu par unikālu režisoru. “Odiseja skatiens” ir stāsts par grieķu režisoru A, kurš pēc 35 gadiem atgriežas dzimtenē, lai demonstrētu savu jaunāko filmu. Taču viņu apsēdusi doma par trim pazudušiem ruļļiem, ko 20. gadsimta sākumā uzfilmējuši grieķu kino aizsācēji brāļi Manaki, un viņš dodas odisejā pa kara postītajiem Balkāniem to meklējumos. Viņa ceļojums ir arī mēģinājums noskaidrot, vai joprojām iespējams kino sākuma posma realitātes pirmatnīgais redzējums. Angelopuls daudz filmējis Balkānos, bet gruveši un iznīcība nav vienīgi dokumentāls notikumu atainojums. Piemēram, ielenktā un izmocītā Sarajeva ir vēstures iracionalitāti un cilvēka neprātu apliecinošs tēls. Tai pašā laikā, kad jauniešu orķestris uzstājas biezas miglas ieskautajā pilsētā vai jauni cilvēki rāda uz drupām “Romeo un Džuljetu”, tas ir radošā impulsa vitalitātes apliecinājums, jo tikai mākslā var atrast motivāciju izdzīvot. Angelopuls ir apsēsts ar miglainām ainavām: kad serbu karavīri nogalina kādu ģimeni, bet traģēdiju aizsedz necaurredzama migla, mātes kliedzieni pažēlot viņas bērnus apslāpē skatītāja atmiņā dzirdēto mūzikas harmoniju. Un tālāk seko klusums.