Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Terijs Giljams un Terijs Džonss
Montijs Paitons un Svētais Grāls, 1975
Monty Python and the Holy Grail, Terry Gilliam & Terry Jones
Ne visas Svētā Grāla teiksmas ir Vāgnera vai Džona Būrmana nopietnības vērtas, jo sevišķi man, kuru, ko tur slēpt, karaļa Artura galma bruņinieku piedzīvojumi kopš bērnības saistījuši vairāk kā bezrūpīgas pasakas, nevis morālas pamācības. Paitona puiši, kuri, zināms, spējīgi pasmieties par jebkuru vēsturisku tēmu, par Arturu ākstās savā unikālajā veidā. Tikai iztēlojieties slaveno karali jājam uz neredzama zirga, kamēr turpat aiz viņa pusdebils sulainis vienu pret otru klabina divas kokosriekstu čaumalas, tādējādi imitējot zirga pakavu klaboņu, vai arī Arturu piedalāmies politiskās filozofijas disputā ar diviem marksistiski noskaņotiem ubagiem. Šī “tumšo viduslaiku” parafrāze, līdzīgi kā citas angļu humoristu parodijas, sastāv no dažādām komiskām etīdēm, kuru savstarpējā saistība pieredzējušam kino ekspertam var šķist apšaubāma, tomēr smiekli nav vienīgais, ar ko šeit nodarbojas Giljams un Džonss. Jo filmā mūžīgais stāsts par Grāla meklējumiem galu galā pārtop par cilvēku stulbuma un kino radīto vēstures klišeju sadursmi, tādējādi atmaskojot to bīstamību, kas veidojas, vēsturiskajam kino manipulējot ar jēdzieniem, kurus tas pats visdrīzāk nesaprot.