Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Toms Venclova
Baltuma negatīvs
Maskava: Novoje izdateļstvo, 2008
Pavasarī Sanktpēterburgā nopirkta grāmatiņa ar Toma Venclovas dzejoļiem lietuviešu un krievu paralēltekstos ir kā melnbalta Viļņas bilde ziemā. Un Itakas. Ainava ir galvenais Venclovas arguments cīņā ar laiku. Tā arī ir tas nedaudzais, ko spēju saprast lietuviski: “Tai neit ne kalnas.” Tas nav pat kalns. Lauks pēkšņi apraujas, un dziļums atņem vārdus. Pirmo reizi lasīju Venclovu viņa drauga Brodska tulkojumā, bet ne šoreiz. Brodskis un Venclova, abi, pārvietojas pa Vecās Derības ainavu, kas sākas tepat ap stūri. Nav cilvēku kā kādā Džeriko pilsētā, tikai ziemā, nav cilvēku un nekad nav bijis. “Pilsēta pat aizmirst nepūlas to, kā nav bijis.” – Tieša saspēle ar Brodska “no mani aizmirsušiem var sastādīt pilsētu”. Nevarētu teikt, ka Venclovas dzejoļi spētu iedvest dzīvesprieku, taču tie piešķir drosmi ielūkoties tukšajās vietās, pāri kurām stiepjas neviena neiets ceļš (kelias). Yra grandinės. Man užgintas kelias./ Į Tavo girią. Žemę stingdo sniegas./ Mes virtom priešais. Tu esi tik aidas. Starp citu, “aidas” nozīmē atbalss.