Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Toreiz Sēlijā. Jēkaba Vītola atmiņu stāsti.
Lūcijas Ķuzānes literārā apdare.
Jumava, 2003
Šī ir grāmata, kas sākas ar karti. Tā iederas manā plauktā, kuram varētu piespraust tādu mazu plakātiņu: es mīlu konkrēti. Es arī mīlu, ka viss ir uzrakstīts konkrēti. Pirmskara universitātes tēlotājas ģeometrijas profesors Jēkabs Vītols šajā ziņā Austrālijā rakstītajās atmiņās grēko tikai vienu reizi: viņš izstāsta, kā pusgraudnieks Berezovskis kādā Zemgales krogā iemācījies, svārkus nenovelkot, apgriezt vesti ar oderi uz āru, un kā viņš pats, nedēļām darbojoties ar sava brāļa vesti, šo triku apguvis, lai vēlāk, būdams profesors, ar to sajūsminātu savus studentus un varētu tiem pasniegt sentenci: “Mēs varam izdarīt to, kas pirmajā brīdī šķiet neiespējams.” Paskaidrojumi neseko. Acīmredzot vecais profesors rakstot bija pārliecināts, ka intriga, kas aizsākta ap 1887. gadu, ir jāsaglabā. Kopumā, par spīti šādiem vai tādiem ģimeniski vai novadnieciski pļāpīgiem izdaiļojumiem, no kādiem spēj atturēties tikai pavisam cietsirdīgs domātājs ar ārpus dzīves novietotu atskaites punktu, šī grāmata pārsteidz tieši kā praktiskā prāta enciklopēdija. Ne pavisam ne tikai tāpēc, ka Vītols atceras, cik 1890. gadā maksāja muca ar zustreņu lapām sālītu sēņu (15 rubļi) vai ieejas biļete Jaunjelgavas pilsētas dārzā uz Vīnes pūtēju orķestra koncertu (10 kapeikas), bet gan tāpēc, ka viņš precīzi fiksē savas ģimenes, Jaunjelgavas pilsētas un sēļu zemniecības ritmisko svārstīšanos starp turību un trūkumu, un komentē likteņus, palikdams līdzsvarā, nedodams priekšroku ne fatālajam, ne cēloņsakarīgajam. Lieki būtu piebilst, ka es šim prātīgajam vīram ne tikai piedodu emociju uzplūdu, kad viņš 1909. gadā Tukumā krievu avīzēs, “ko lasīja inteliģence”, starp rindām nojauta, “ka Krievijā iespējama jauna revolūcija”, dusmās samīcīja pikā konstitucionāli demokrātiskās partijas laikrakstu Reč, vēl samīdīja to, aizgāja uz pastu un par 17 rubļiem gadā pasūtīja no Pēterburgas avīzi Novoje Vremja, kuru lasīja ķeizara piekritēji un augsti ierēdņi. Es šīs viņa dusmas spēju sajust kā savas.