Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Tuksneša tēvi smejas
Maskava: Franciskāņu izdevniecība, 2008
Lai gan esmu visai aizspriedumains pret izdevumiem, kuri īsā lasīšanas laikā piedāvā saprast visu, mazā grāmatiņa dāvāja atelpu šī brīža nemierīgajās pārdomās, vēl jo vairāk tādēļ, ka pārstāv vieglumu tajā, kas lielākoties tiek apcerēts ar svētsvinīgu nopietnību sejā. Grāmatiņa nav vieta atklāsmēm, bet tieši priecīgai piekrišanai, lasot: “Kāds mūks pie Sarkanās jūras atradis papirusu, uz kura viņa priekštecis bija rakstījis dienasgrāmatu. “Pirmdiena: sakārtot domas. Otrdiena: apciemot bīskapu. Trešdiena: atjaunot kārtību domās.”” Un vēl viens labums no šīs lasīšanas: pat tad, ja gadījumi un izteikumi no starcu dzīves šķiet literārā ziņā nevarīgi, tie norāda uz ko vairāk par paša svarīgumu, jo “būt skumjam – tas nozīmē visu laiku domāt pašam par sevi”. Tas ir arī iemesls, kāpēc man nav kauns noslēgt šo niecīgo aprakstiņu nevis ar “paša domām”, bet ar citātu: “Padomā, vai patiešām tik liela atšķirība starp nāvi un ateju? Ja tev turp jāiet, tad jāiet.”