Uģis Niedre. "Mājvieta"

Uģis Niedre.
Mājvieta.
Kultūrvēsturisks un etnogrāfisks lūkojums.
Brīvdabas muzeja Ār-Luiku dzīvojamā rija vēstures laiktelpā. Sēta. Muiža. Pagasts. Draudze. Ļaudis. Tikumi. Netikumi. Notikumi. 1420-2000.
Zinātne, 2004

Neparasti izsmeļošais apakšvirsrakstu korpuss pilnīgi atbrīvo no nepieciešamības skaidrot, par ko ir grāmata, jāpiebilst vienīgi, ka Ārluikas (vajadzība mājvārdu rakstīt ar defisi man nekļuva saprotama, tāpēc turos pie tādas, ko atzīstu par pareizu), no kurienes ēka pārvesta uz muzeju, atrodas Ziemeļvidzemē, Rūjienas apvidū. Grāmatas apjoms, avotu daudzums, izpētītie arhīvu dokumenti, ekspedīcijas un sarunas, kurās Uģis Niedre piedalījies personiski, un tapšanā aizgājušie gadi – baidos pat minēt, cik – tas viss izraisa apbrīnu un skaudību. Etnogrāfs manā priekšstatā kļūst līdzīgs zemniekam, kas gadu no gada ar un sēj to lauku, ko Dievs atvēlējis, nevaicājot, kāpēc viņam ticis tieši šis zemes gabaliņš. Savā ziņā jau katrs nopietns pētījums uztur sajūtu, ka ir iespējama ideāla dzīve – nebūt izkaisītam, darīt kaut ko vienu, turēties pie galvenā, domāt par to ilgi. Nez vai Brīvdabas muzeja etnogrāfijas nodaļas vadītāja dzīve tik ideāla ir, bet grāmata par Rūjienas novadu to tādu tēlo.

Kā tieši Niedre raksta, jau šķiet pretrunīgāk, nekā tas, kā viņš – manā lasītāja iztēlē, protams – dzīvo. Nav iespējams tik daudz dokumentāla materiāla padarīt par grāmatu bez autora drosmes izstāstīt to visu savā balsī, nenolaist rokas pie faktu kaudzes. Niedre, protams, rīkojas pareizi, rakstīdams dokumentālu prozu par vēsturi. Tomēr viņa stils vienlaikus arī traucē, it kā pazemina dokumentu par poētismu – stilizācija, kuras mērķis, kā noprotu, bijis līdzās lietu un notikumu vēsturei iedzīvināt arī valodas vēsturi, inversijas, nopūtas. Pirmās pāris lasīšanas stundas par to biju vienkārši nelaimīga, – un tomēr vēsture izrādījās stiprāka.