Bojā ies arī pūces un kaķi

Nr. 1

Zaķītis skrēja pakaļ taurenim. Taurenis lidoja, bet Zaķītis skrēja tam pakaļ. Tad taurenis pazuda. Zaķītis paraudzījās apkārt. Visur auga koki. Viena koka zarus rotāja āboli. Citā kokā auga bumbieri. Krūmos sarka avenes. Ķekariem vien nokarājās jāņogas. “Ai, kur es esmu? Aū!” skaļi iekliedzās Zaķītis un sāka raudāt. Viņam kļuva bail, jo apkārt neviena nebija. “Es esmu apmaldījies,” nodomāja Zaķītis un iekliedzās vēl skaļāk: “Aū!” No koku pudura iznāca vectētiņš Zajs: “Nebaidies!” Viņš pacēla Zaķīti un sacīja: “Es parādīšu tev mūsu augļu dārzu.” Vectētiņš norāva no koka lielu sarkanu ābolu un pasniedza mazdēlam. “Iegaumē, Zaķīt! Āboli un bumbieri ir augļi, bet avenes un jāņogas ir ogas.” Zaķītis iegaumēja, kādi augļi aug vectētiņa dārzā. Bet vai tu atceries?

Павлова, Л. Н. Для самых-самых маленьких. Зайка на даче. М.: Карапуз, 2006

Nr. 2

Nenoliedzami savā mājā sieviete ir nolemta smagam darbam. Taču viņai, lai gan pavarda, ūdens, malkas, ēdiena, dzijas kalponei, vienlaikus pieder arī intīmā un saimnieciskā vara. Vecumdienās viņa gūst arī zināmu un daļēju kompensāciju uz citu ģimenes locekļu rēķina, izņemot vīru. Dzīvesbiedrs, protams, līdz ar vēlmju dzišanu sāk atļauties visai apšaubāmas izsmalcinātības izteikumus par savu otro pusīti: vecene, vecā ķecere vai vecā cūka. Turklāt laikabiedri uzskata, ka patriarhālajā sistēmā sieva vienkārši nodzīvo mūžu sava vīra mājās (patiesībā šī māja nav viņas īpašums). Un tomēr attiecībā uz bērniem un mazbērniem šī pavarda verdzene ieņem cienījamu stāvokli. Pakļauta kā sieva, viņa ir sakralizēta kā māte. Pie velna, mēs taču esam pie Vidusjūras! Vai gandrīz pie Vidusjūras. Katrā ziņā tā ir latīņu pasaule, nekāds protestantisms nekad neizskaudīs šeit Jaunavas Marijas mātes kultu.

Ле Руа Ладюри, Э. Монтайю, окситанская деревня (1294–1324). Екатеринбург: Издательство Уральского университета, 2001

Nr. 3

Noslēgums, kurā autors skandē odu dillēm

Ak, pikantais dārzeni Anethum graveolens, ak, smaržīgā dille – necilā zālīte ar daudzajām plūksnainajām lapām! Vasaras plaukumā, kad tu kļūsti nobriedusi, ar resnu kātu un apaļu čemuru, uz tevi raudzīsimies vienaldzīgi un stingru roku bāzīsim burkās un muciņās ar sālījumiem un marinādēm. Taču, kad pavasarī tu izlien no zemes, kā pildīta vitamīniem, mēs raugāmies uz tevi ar maigumu un visnotaļ pamatotām cerībām. Maigumu grūti izteikt vārdos, un nereti tas atkarīgs no personiskās gaumes. Nenoliedzami cerības saistītas ar to, ka, pirmkārt, ar dillēm var mieloties jau pēc pusotras vai divām nedēļām pēc asnu uzdīgšanas un, otrkārt, siltās sezonas laikā tās dos mums vairākas ražas. Taču dilles ir arī mūsu ģimenes sargeņģelis, kurš dāvājis man mazbērnu.

Щадилов, Е. Растения, побеждающие боль. Дача – вылечит, дача – исцелит. СПб.: Питер, 2003

Nr. 4

Diez vai var runāt par pašpārvaldi pēc Rietumu parauga, jo no augšas uzspiestie vadības principi un funkcijas lauciniekiem nav pazīstami. Kā piemēru var minēt Krievijas ziemeļu iedzīvotājas atbildi uz jautājumu, ko nozīmē viņas brīvprātīgais darbs par “ielas pilnvaroto”: “Mani ievēlēja ciema padomē. Es neko nevaru iesākt un neko nevaru izdarīt. Mēs sanākam ciema padomē. Reizēm daži atnāk, lai risinātu kaut kādas problēmas, aicina mūs. Mums ir daudz šādu pilnvaroto, bet mēs neko nevaram izdarīt. Mums nav nekādu iespēju. Ko es varu izdarīt, ja cilvēki kaujas vai tamlīdzīgi?”

Богданова, Е., Бредникова, О. Вдали от городов. Жизнь постсоветской деревни. СПб.: Алетейя, 2013

Nr. 5

Reiz pastāvēja apkurināmās dzīvojamās platības ierobežojumi (lai neizīrētu), vistu daudzuma ierobežojumi (lai cilvēki nekļūtu bagāti). Bet jau septiņdesmitajos gados kooperatīva nolikumā zirgi netika minēti, jo ap to laiku attīstītā sociālisma valstī zirgi izbeidzās pavisam un tikpat negrozāmi, cik negrozāms ir pats sociālisms. Tomēr, vai zirgi formāli ir aizliegti vai nav, vienalga labāk ar kaimiņiem būt labās attiecībās. Kādā veidā? Ar katru citādi, tomēr pastāv trīs galvenie veidi:

– ja jūsu kaimiņiem ir bērni, paviziniet tos ar zirgu;

– ja jūsu kaimiņiem ir dārzs, uzdāviniet viņiem pāris ķerras zirgu mēslu;

– ja jūsu kaimiņam ir pāri 50, it sevišķi, ja pāri 70, viņš pats atnāks pie jums pastāstīt, kā savulaik palīdzējis vectēvam zirgu stallī, cik viņa tēvs bijis neprātīgs važonis, kā viņš pats vēl jājis pieguļā un kādi toreiz bijuši zirgi! Un kā reiz gandrīz visus tos mobilizēja, bet atlikušos – apēda...

Рыбас, Е. Лошадь на даче. М.: Аквариум-Принт, 2006

Nr. 6

Dārza mājiņā var uzrasties peles. Parasti peles skraida gar sienām, tādēļ gar to takām saberiet ārstniecības suņmēles sēklas vai dadžus. Ieķeroties vilnā, tie izraisa grauzējos stresu, un drīz vien tie jūsu māju pametīs. Tāpat grauzējus atbaidīs arī anīsa smarža, pietiek apslacīt peļu takas ar ožamā spirta un anīsa pilieniem. Var pagatavot arī barību – sajaukt divas daļas cukura, vienu daļu cementa un divas daļas miltu un pievienot dažus augu eļļas pilienus, kuras smarža pievilinās peles. Šis cienasts iecementēs zarnu traktu, un grauzēji ies bojā no bada. Ja tādas peles apēdīs pūces vai kaķi, tie paliks dzīvi. Taču, ja peles tiks indētas, bojā ies arī pūces un kaķi.

Кизима, Г. А. Все о саде и огороде для ленивых. О грядках, семенах, рассаде и сохранении урожая. М.: АСТ, 2019