Nevediet meitenes uz teātri

Nr. 1

Mūsdienu teātris eksistē ar citiem noteikumiem – pasaulē, kurā nav nekādu aizliegumu. Mēs piedzīvojam unikālu laikmetu, kurā iespējams viss. Situācija, par kuru kādreiz brīdināja F. M. Dostojevskis (“viss ir atļauts”), kļuvusi par baisu realitāti. Tabu trūkums ir postošs kā sabiedrībai kopumā, tā mākslai atsevišķi. Jo sevišķi tādēļ, ka humors ir ārkārtīgi jūtīgs attiecībā uz robežas kategoriju, tā eksistēšana iespējama tikai uz pieļaujamā un nepieļaujamā robežas. Mūsdienu aktieri nokļūst sarežģītā situācijā: jokot drīkst par visu, bet, galu galā, ne par ko. Paradoksāli, bet vārda brīvība mūsdienās mākslu padarījusi mēmu.

Зверева, Т. В. Повторность отраженья: Размышления о литературе и театре. Ижевск: ИПЦ «Малотиражка», 2014

Nr. 2

Iztēlojieties savu kritiķi, neatkarīgi no dzimuma un vecuma, pašā nepatīkamākajā stāvoklī. Viņu sakodis traks suns, viņu pametusi sieva (vai vīrs), viņš apsēdies uz svaigi krāsota soliņa, pazaudējis bibliotēkas grāmatu, bet tajā bija ielikta pase utt. Spilgti iztēlojoties viņa pelnītās nelaimes, jūs sajutīsiet tūlītēju atvieglojumu. Šis vingrinājums jāatkārto, līdz jūsu pašu nepatikšanas sāks likties krietni panesamākas.

Atšķirībā no pozitīvas recenzijas, negatīvu atsauksmi nav ieteicams pārlasīt, glabāt pie sevis, rādīt paziņām. Vislabāk to nekavējoties sadedzināt vai saplēst. Par vienu eksemplāru uz šīs pasaules kļuvis mazāk. Un tas ir mierinājums! Brīdinājums. Starp paņēmieniem, kā neitralizēt negatīvās recenzijas iedarbību, ir arī tādi, no kuriem mūsu lasītāji jābrīdina, kaut dažus no tiem atsevišķi nervozi mākslas darbinieki ir izmantojuši.

Акимов, Н. П. Не только о театре. Л., М.: Искусство, 1966

Nr. 3

Tikko cilvēks piedzimst, viņš gandrīz uzreiz kļūst par galveno varoni, ap kuru tiek izspēlēta rituāla darbība. Pēc tam viņš kļūst par centru svētkos, kuri veltīti viņa pilngadībai, bet pie horizonta, šķiet, visiespaidīgākais uzvedums – laulību rituāls. Dzīve iet savu gaitu, tuvojoties visskumjākajam un viedākajam sakramentālajam rituālam, kurš paziņos pasaulei par mūsu dzīves ceļa noslēgumu. Kur tad beidzas svētais rituāls un sākas uzvedums? Un kas tas ir – spēle vai pati dzīve?

Павлов, А. Ю. Улично-площадной театр как культурный феномен. М.: Директ-Медиа, 2019

Nr. 4

Mēs esam zaudējuši pašu atmiņu par to, kas ir cilvēks, par to, kas viņš varēja būt un kam viņam jābūt uz skatuves. Talantīgs mākslinieks, kura zīmulim pieder cilvēku figūras iepriekšējā nodaļā, reiz man sacīja: “Cik skaists ir tīģeris, kad tas staigā savā brīnišķīgajā gaitā un aplaiza lūpas! Bet vai cilvēks ir sliktāks par tīģeri? Cilvēks taču ir augstākais no dzīvām būtnēm, augstākais pēc visa, ne tikai garīguma, bet arī savā fiziskajā skaistumā. Un kad mēs esam priecājušies par cilvēku? Vai cilvēks pats devis mums iespēju sevi apjūsmot?” Protams, nekad: viņa dabiskais skaistums uz skatuves ir vai nu nepabeigts, vai izmainīts.

Кн. Сергѣй Волконскiй. Отклики театра. Петроград: Сирiусъ, 1914

Nr. 5

Kozeļskis daudz dzēra, dzēra kā visi aktieri, kurus mīl publika, kas uzskata par pienākumu nodzirdīt savus lolojumus, izrādot tiem atzinību un sajūsmu par viņu meistarību. Rezultātā – visbēdīgākais gals. Diemžēl es biju klāt šajā traģēdijā. Kozeļskis iznāca un uzmanīgi apskatīja skatuvi. Atskanēja trešais zvans. Priekškaram jau vajadzēja celties, bet ieskrien Borodajs un saka, ka Kozeļskis sajucis prātā. Izrādās, viņš – grimā un kostīmā – aizgājis no teātra. Borodajs viņu panācis dārzā. Kozeļskis, neko neteicis, pagriezies un izgājis no dārza. Viņa sieva, kura, jādomā, jau sen viņam sekojusi, bija saķērusi vīru zem rokas un aizvedusi mājās ar ormani. Pie viņa uz viesnīcu aizsūtīja dakteri: tas apstiprināja, ka aktieris sajucis prātā.

Велизарий, М. И., Голубева, О. А., Глама-Мещерская, А. Я. и др. Русский провинциальный театр. Л.: Искусство, 1937

Nr. 6

Gruzīnu aktieri un gruzīni vispār asi sajūt, ka viņiem būs jāmirst. Bet citi dzīvo pašapmānā, it kā negribēdami noticēt. Un tāpēc gruzīni saprot, ka ienākuši šai pasaulē uz noteiktu mirkli, un cenšas paņemt no dzīves maksimāli daudz. Reizēm tas ir slikti, bet aktierim tas ir nepieciešams: viņi spēlē ar tādu izmisumu, it kā pēc minūtes būs jāmirst un tāpēc jāpagūst izlikt visu. Tas arī ir gruzīnu teātris.

Шах-Азизова, Т. К. Полвека в театре Чехова. 1960–2010. М.: Прогресс-Традиция, 2011

Nr. 7

Nevediet mīļākās, sievas un meitenes uz teātri, tas neveicina kultūras attīstību. Viņas nesaprot galveno, kas notiek uz skatuves. Skatās uz mīlas ainām, aizmirst par savu dārgo vīru un nododas neķītrām domām. Nevediet viņas uz teātri, no tā nav nekāda labuma. Tagad, kad mums ir parlaments, ir kauns uzsākt mīlas intrigas ar aktieriem skaistuļiem. Labāk strādāt tēvijas – Japānas – labā. Ja tev patīk tie ar nodzītām uzacīm, ievies sev mīļāko, kurai ir lepra. Ja galīgi vairs nevari dzīvot bez aktieriem ar lielajām acīm, paņem sev āpsi ar izvalbītām acīm un dzīvo ar to vesels. Opekepē (19. gs. japāņu dziesma).

Гундзи, М. Японский театр кабуки. М.: Прогресс, 1969