Stāsta, ka dzena skolotājam Sengai bijuši daudzi mācekļi. Viens no tiem naktī mēdzis pārrāpties pāri tempļa sienai un doties uz pilsētu izpriecās. Kādu nakti Sengai atklāja, ka māceklis nav savā guļvietā. Izgājis laukā, viņš ieraudzīja augsto ķebli, ko tas bija izmantojis, lai uzrāptos uz sienas. Sengai aizvāca ķebli un pats nostājās tā vietā. Kad klejotājs atgriezās, viņš, nezinādams, ka ķebļa vietā stāv Sengai, uzlika kājas uz skolotāja galvas un nolēca zemē. Ieraudzījis Sengai, viņš pārbijās. Sengai sacīja: “No rītiem ir ļoti drēgns. Esi uzmanīgs, nesaaukstējies.” Kopš tās reizes māceklis nekad vairs negāja naktī laukā.

Dažādu reliģisko un filozofisko skolu tradīcijas ir pilnas ar stāstiem par skolotājiem, kuru vārdi tiek godbijīgi nodoti no paaudzes paaudzē, apliecinot, ka aiz katras izcilības stāv izcils skolotājs. Savus skolotājus ar cieņu un mīlestību atceras arī abi šī RL numura varoņi – gleznotāja Biruta Delle un čellists Miša Maiskis. Dellei tas ir privātskolotājs Ansis Stunda, kurš, pats būdams Purvīša skolnieks, mācīja viņai redzēt dabu “tādu, kāda viņa ir”. Gluži kā tāds dzena skolotājs Stunda “ar mani neko nerunāja”, atceras Delle, “nu, par ko gan runāt, jāstrādā, nav tur ko runāt”. Bet kā tad un ko viņš mācīja? “Viņš teica: “Es tev nemācu gleznot, es tev mācu būt par mākslinieku, dzīvot mākslinieka dzīvi.”” Vai to var iemācīt? Diez vai, jo “būt par mākslinieku” taču nav reizrēķins, bet acīmredzot tas kādā smalkā veidā var tikt nodots – ar nosacījumu, ka īstais skolnieks atrod īsto skolotāju. Ar to es domāju nevis cilvēku ar pedagoģisko izglītību, pat ne talantīgu pedagogu, bet cilvēku, kura lielākais “talants” ir dāsnums, gatavība dalīties ar savu skolnieku it visā un bez atlikuma.

Mišam Maiskim dzīvē palaimējies ar vairākiem šādiem skolotājiem. Pirmkārt, tas ir viņa Dārziņa skolas čella skolotājs Mihails Išhanovs (“Viņš bija man ļoti labs draugs, mēs kopā gājām uz futbola mačiem, viņš uz mani atstāja pamatīgu iespaidu.”). Otrkārt, tas ir Mstislavs Rostropovičs, kuru kā skolotāju vislabāk raksturo Maiska atstāstītā epizode: “Tad viņš padzirdēja, ka man nomiris tēvs un ka man ir ļoti slikti, un, par spīti tam, ka viņam nekad nebija laika, viņš aizsūtīja kādu pēc pudeles šņabja. Viņš izdzina visus no klases, nosēdināja mani sev pretī – man pirms dažiem mēnešiem bija apritējuši 18 gadi – un lika man iedzert kopā ar viņu. Viņš stāstīja par savu dzīvi, par to, ka viņa tēvs nomira, kad viņam bija 14. Un tad viņš teica, ka man pavisam noteikti jāspēlē šajā konkursā, lai godinātu tēva piemiņu.” Trešais viņa skolotājs bija čellists Grigorijs Pjatigorskis, ar ko “mēs vienmēr spēlējām šahu, viņam tas ļoti patika; mēs gājām garās pastaigās, kopā pusdienojām un runājāmies par visdažādākajām lietām – par mūziku, protams, bet ne tikai”.

Maiskis bija Rostropoviča skolnieks četrus gadus (pietiekami, lai vēlāk Rostropovičs viņu tēvišķi sauktu par savu “pazudušo dēlu”). Birutas Delles skološanās pie Anša Stundas ilga septiņus gadus, katru dienu. Kristus ar saviem mācekļiem, kas viņu arī dēvēja par Skolotāju (Rabbi), bija kopā ik dienas trīs gadus un solīja palikt ar viņiem līdz pasaules galam. Sarunas ar Delli un Maiski liek domāt, ka arī viņu skolotāji joprojām ir kopā ar viņiem – un, gribas ticēt, paliks ar viņiem līdz viņu šāszemes gaitu (bet varbūt arī pasaules) galam.