Venedikts Jerofejevs. "Piezīmju grāmatiņas"

Venedikts Jerofejevs.
Piezīmju grāmatiņas
Zaharovs, Maskava, 2005

640 lappuses ar Venedikta Jerofejeva – tā paša, kurš ne reizi mūžā nav nopirdies ­– ierakstiem mazās piezīmju grāmatiņās no 1960. līdz 1970. gadam aptver periodu Veņičkas mūžā, kurā viņš iestājās Vladimiras pedagoģiskajā institūtā un tika no tā izmests, kurā viņš strādāja par kabeļu vilcēju Lobņā, kurā viņš iemīlējās un neskaitāmas reizes tika mīlēts pats, kurā viņš apprecējās un viņam piedzima dēls, kurā viņš ieguva galvenos dzīves draugus un pudelesbrāļus, kurā viņš daudz, ļoti daudz dzēra, un lasīja, lasīja, lasīja, lasīja. Lielākā daļa no ierakstiem piezīmju grāmatiņās ir citāti no lasītā, un veidojas satriecošs pretstats starp priekšstatu par 60. gadu dzīvi Padomju Savienībā un Veņičkas lasītajiem svētajiem tēviem, visu krievu dzeju un enciklopēdijām, Ļeņinu un Rozanovu, klasiku un avīžu fragmentiem, operu libretiem un padomju dziesmām. Jerofejeva piezīmju grāmatiņas ir piemineklis tām ilgām pēc kultūras, par ko runāja, šķiet, Averincevs vai Sedakova, pieņemsim labāk, ka Sedakova, “pusjukusī dzejniece” no Moskva–Petuški “traģiskajām lappusēm”.

Un neaizmirsti: “Runāt atklāti ar cilvēku, kad viņš ir skaidrā, ir nelietīgi, jo tas nozīmē pārsteigt viņu nesagavotu.”