Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vera Djakonova
Tuviešu apbedīšanas paraža kā vēstures un etnogrāfijas avots
Ļeņingrada: Nauka, 1975
Pēdējais mēnesis pagājis, neatverot nevienu citu grāmatu kā vien par tuviešiem – tāds darbs. Vecā kaluma etnogrāfes un arheoloģes Veras Djakonovas grāmata, atmetot padomju ideoloģisko šļuru, ir paraugs tam, kā runāt par lietu un bez muldēšanas. Cepuri nost! Es gan neesmu nekāds etnogrāfs, tomēr Djakonovas korektais etnogrāfisko objektu apraksts un milzīgais “lauka pētījumu” ziņu daudzums tieši papleš, nevis sašaurina manu iespēju to visu lasīt un par to padomāt. Ir neparasti interesanti lasīt par sazarotām, joprojām dzīvām apbedīšanas tradīcijām, atrodoties vietā, kur tādu nav vairs gandrīz vispār. Tas gan palielina apbrīnu par to, kas mēs esam bijuši, gan veicina nepatiku pret to, kas esam tagad. Salīdzinot ar tuviešu priekšstatiem par pēcnāves dzīvi un attieksmi pret mirušo, mūsējie ir bērna šļupstu līmenī. Tādēļ mēs nezinām, ko darīt bērēs, jo cilvēki taču rīkojas nevis saskaņā ar lietām, bet saskaņā ar saviem priekšstatiem par tām.
Kad Djakonova jautāja kādam tuvietim, kā apglabājuši māti, viņš atbildējis: “Viss kārtībā. Viņa tur labi iekārtojusies un strādā šūšanas artelī.”