Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Viktors Jerofejevs
Krievu apokalipse
Zebra E, 2006
Pēdējā laikā viņš raksta aizvien nenosakāmākā žanrā, kaut kas pa vidu starp īsu stāstu, eseju un ceļojuma aprakstu. Šajā krājumā kādus piecdesmit literārus fragmentus vieno nosacīta krievu pasaules bojāejas tēma, taču te var atrast ne tikai apcerējumus par vodku, lamuvārdiem, humoru un Puškinu, bet arī niknas ekspresijas pilnus uzsaukumus par minetu, smēķēšanas aizliegumiem, Če Gevaru un atklātu vēstuli Putinam “Mērkt rakstniekus atejā”. Jocīgi lasīt tik krievisku mēģinājumu dekonstruēt krieviskumu, jo acīmredzami naivas ir bijušas Rietumu cerības saprast Krieviju caur Viktora Jerofejeva prizmu. Lielkrievu šovinisma intonāciju viņš izmanto tikpat ciniski, cik ironiski, taču to iespējams pamanīt tikai tāpēc, ka līdzās ir tikpat šovinistiski sieviešu nīdēja vai kulturofoba apziņas un valodas elementi. “Es atkal viņu redzēju sapnī. Stāv tāds kautrīgs, pieticīgs, sasprindzis. Pats sev miesassargs. Grūti Krievijā atrast cilvēku, kurš nebūtu redzējis sapnī Putinu. Viņš ir krievu sapņu cars. No kurienes šī tieksme pēc Putina? Varbūt viņš ir tukšs kā aktieris, kas spēj nospēlēt jebkuru lomu un būt vienaldzīgs pret tās saturu?”