Kurš Dievs svētī Latviju?

Kā tas sākās?

1873. gada 26. jūnijā (pēc vecā stila – 8. jūlijā) Rīgas Latviešu biedrības namā Pauluči (tagad – Merķeļa) ielā Pirmo vispārīgo dziedāšanas svētku atklāšanā, kad visi (apmēram 1000 "latviešu gribas, ideālu un spēka daiņotāju") ir "jautri garā un priecīgi cerībā", Baltijas skolotāju semināra audzēkņu vīru korītis diriģenta Jāņa Dreiberga vadībā pirmo reizi nodzied tobrīd Pēterburgā dzīvojoša labi situēta vācu valodas skolotāja Baumaņu Kārļa sacerēto dziesmiņu Deews, svehti Latviju, un tā uzreiz iespiežas daudzu Baltijas apgabala Kurzemes un Vidzemes guberņās dzīvojošo un dziedošo latvju dēlu atmiņā, jo, kā vēsta Kaudzītes Matīss, "ar varenu jūsmināšanas spēku cildina uz tēvijas mīlestību" un "varēs būt aizmirsta tikai tad, kad neatradīsies vairs nevienas latviski jūtošas sirds", un, kā raksta Vizbulīte Bērziņa, uz šiem svētkiem sanākušie kurzemnieki un vidzemnieki mājās dodas jau kā latvieši – dziesmās viņi ir kļuvuši "par vienu tautu, kam viena valoda un viena dvēsele".

Kas notika pēc 125 gadiem?

Netālu no tās vietas, 1998. gada vasarā, kādā no valsts svētku vai sēru dienām, kad pie pieminekļa "Tēvzemei un Brīvībai" bija sapulcējušies daži simti entuziastu, cauri Bastejkalnam uz Laimas pulksteni satikt savējos, steidzās kāds cilvēks un jau iztālēm sadzirdēja čarkstoša megafona sievišķīgo, nepielūdzamo balsi: "Mēs nepiedosim Krievijai tikmēr, kamēr..., mēs nepiedosim Krievijai tikmēr, kamēr... mēs nepiedosim Krievijai tikmēr, kamēr..." un tā līdz aizsmakumam, vai, precīzāk – intonācijas maiņai balsī, kura, uzņēmusi elpu, ar tādu pašu joni ķērca: "Un tagad vienosimies lūgšanā: "DIEVS, svētī Latviju..." Minētais garāmgājējs, visumā būdams iecietīgs pret cilvēku dīvainībām, turpināja ceļu – gan ne vairs savā nodabā, bet cauri izkaisītām ļaužu rindām – kad pēkšņi no kādas miera stājā izvalbītas sejas atskanēja slāpēta aizkapa balss: "Kad himnu dzied, ir jāapstājas!" Uzrunātais, neko neatbildējis, bet arī neapstājies, samulsis turpināja ceļu, atlikušos pārdesmit metrus domādams, kas tas par DIEVU, kuram te tik šķērmi un svinīgi dzied.

Ko aprātais cilvēks vēlāk atcerējās?

Trīs lietas: a) arī mūsu ēras pirmajos gadsimtos Romas impērijā asiņainākās domstarpības bija par to, kas tiek saprasts ar vārdu "dievs" vai, precīzāk, ar latīņu deus un grieķu heos, un visādi ticošajiem, arī, piemēram, kristiešiem, nācās skaidrot un paskaidrot, kuram no dieviem viņi tic, cik viņējais stiprs un ar ko var palīdzēt; b) mazliet vēlāk kāds noslēpumains ēģiptiešu izcelsmes hellēnis, kuram bija kauns, ka nokļuvis ķermenī, sacīja, ka bez tikuma arī "dievs" ir tikai vārds, kura atkārtošana ne par matu netuvina dvēseli tās sākotnei, no kuras tā savulaik aušības dēļ atkrita; c) daudzus gadsimtus vēlāk kāds austrietis, kurš visu savu mantojumu novēlēja citiem, Pirmā pasaules kara ierakumos un gūstā daudz domāja par Dievu, sevi un pasauli un atlikušo dzīvi cīnījās pie domas un valodas robežas, zināja sacīt, ka, lai iemācītos atbilstoši lietot vārdu "Dievs", ir nepieciešama noteikta dzīves pieredze, piemēram, sāpju pieredze.

Kas notika tālāk?

Vaļas brīžos minētais cilvēks sāka meklēt Latviju svētošā DIEVA pēdas un uzdot naivus jautājumus.

Kas ir Latvija?

Atkarībā no tā, no kuras puses uz to raugās un ko grib ieraudzīt, tā ir vai var būt: sapnis, dzimtene, viesnīca, māte, mikroautobusu marka, tēvija, Valsts, laimīgu deju laukums nākotnē vai, Jura Alunāna vārdiem runājot, "Lātava jeb Latva ir tā vieta jeb zeme, kur saderīgi dzīvo".

Kā latvji nolēma pasludināt brīvu Latviju?

Kā liecina čaklais latvju domātājs Igors Šuvajevs, "1918. gada 17. novembrī Rīgā Suvorova ielā 3 sapulcējas četri cilvēki un vienojas par brīvas Latvijas pasludināšanu."

Kas vēl notika un nenotika laikā no 1873. līdz 1998. gadam?

Ar dziesmu un saukļu palidzību tika radīta un pēc tam vairākkārtīgi modināta latvju, tad – latviešu tauta, nosapņota, izdomāta, pasludināta, nodibināta, pakļauta, pazaudēta, ilgota, atjaunota, palaista Latvijas valsts un Baumaņu Kārļa dziesmiņa trīs reizes pienemta un apstiprināta par sapņotās valsts himnu.

Zaļā ielā 5 itin bieži sapulcējušamies citiem četriem cilvēkiem nezināmu iemeslu dēļ nav nācis prātā dibināt savu valsti.

Kā tautas gaišākie prāti pārliecinājās, ka tā jādara?

Rēķinoties ar izmaiņām sabiedrības uzbūvē XIX gadsimtā, sekojot romantisma, nacionālisma un patriotisma ideoloģiskajām konstrukcijām, pareizi izprotot mītu un simbolu hipnotisko un suģestējošo iedarbību uz plašām nedomājošu ļaužu grupām un apzinoties nepieciešamību sakralizēt vai piedēvēt svētumu parādībām, kuras sakņojas minēto prātu ēnainākajos kaktos.

Kas vēl noveda līdz himnai un kādus jautājumus tā rosina?

Vēsturiskā procesa neizbēgamās nejaušības, kuru gaitā pasaulē sāka dīgt nacionālas valstis, nobrieda tautu pašapziņa, pieauga līķu skaits un cilvēkiem mieru un labklājību sološas valstiskas mitoloģijas klātbūtne zemapziņā, bezapziņā un apziņā, kā arī strauji sazēla līdz tam nepazīts dziesmošanas žanrs, kas iemieso internacionalos, nacionalos, nacionalso ciālistiskos u.c. sapņojumus. Šo žanru vairākās valodās sauc no grieķiem aizgūtā vārdā par himnu, turklāt gandrīz pilnīgi vienprātīgi nospriests, ka himnu loma pēdējos divos gadsimtos ir bijusi celt un modināt valstisko, šķirisko, rasisko, tautisko vai nacionālo pašapzinu. Vienpātība jautājumā par to, kāpēc tā būtu jāmodina, nevalda tāpēc vien, ka tas tiek uzdots tikai īpašās – akadēmiskās, anarhiskās, noziedzīgās vai perversās – aprindās, un katra no tām mutuļo savā dzīves nomalē.

Kāpēc nacionālisma ideoloģijā balstītai valstij vajag savu himnu?

Darbojoties ar tādām vispārinošām abstrakcijām kā "tēvija", "tauta", "nācija" un "valsts", gaišākajiem prātiem nākas izmantot šo pieredzē nepieejamo iztēles kopienu viegli uztveramus aizvietotājus, ar kuriem saskaroties, noteiktiem ļaužiem rodas sajūta, ka viņiem kaut kas pieder ("pašiem sava valsts") vai ka viņi kaut kam pieder ("tautai" vai "nācijai"), tāpēc jaunas valsts pastāvēšanas nosacījums ir savs karogs un sava himna.

Kā jauna tautiska valsts atrod savu karogu?

Tērbatas Universitātes latvju studentiem 1870. gadā to izdodas atrast Atskaņu vai Rīmju hronikās, jo tur skaidri un gaiši stāv rakstīts: "Tie ieradās tur stalti tā / Ar karogu krāsā sarkanā, / Tas bijarbaltu cauri šķelts  – / Tāds paradums tiem godā celts", kas liecina, ka latvju priekšteči, letgaļi, jau 1280. gadā zināja ko dara, ierazdamies Rīgā, lai piedalītos Livonijas ordeņa karagājienā.

Kas vēl vajadzīgs nacionālās pašapziņas modināšanai?

Tautas varoņi.

Kādi latvju tautas varoņi ir ziedojuši dzīvības uz Tēvijas altāra?

Vanems Imanta, Lāčplēsis, Gunārs Astra. Un daudzi pulki, par kuriem īsti nav zināms.

Kas vēl darāms, lai jaunradītā latvju tauta iesakņotos savā Tēvijā?

Jāstāsta par "septiņsimt verdzības gadiem", jāuziet latvju tautas saknes aiz trejdeviņām zemēm pirms 3000 gadiem, jāsavāc un jāizplata tautā tautasdziesmas – jo, kā zināms, ja ir tautasdziesmas, tad ir arī tauta -, jāiedibina vispārēji dziesmu svētki, jo latvieši dziedot dzimst, aug un mūžu nodzīvo, tikai izmirst nemanāmi un klusi. Jāpārliecina, ka tautai ir viens gars, dvēsele, sirds un mēle, viena balss un viena zeme, ka vispilnīgāk tautas gars un balss varēs dzimtā zemē skanēt, ja tautai būs pašai sava valsts.

Kas ir himna?

Sākotnēji himna ir dievus vai varoņus slavinoša rituāla dziesma, viduslaikos tā pārtop par noteiktu kristiešu dziedājumu žanru, pakāpeniski pārvēršas par slavinājumu valdniekam, līdz XVIII gadsimta beigās – XIX gadsimta sākumā reizē ar nacionālas valsts idejas attīstību kļūst par veltījumu dievinātai Tēvzemei. Taču par nacionālo himnu Žanrisko priekšteci jāuzskata Lutera kaujinieku iecienītā "Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils!"

Kas tiek uzrunāts nacionālajās himnās?

Dievs, tauta, dzimtā zeme, jaundibinātā valsts, karogs, kritušie varoņi.

Uz ko aicina nacionālās himnas?

Tās aicina uz cīņu, slavē nevaldāmu tieksmi pēc neatkarības, mudina nebaidīties no ienaidniekiem, iedrošina mirt par dzimteni, piesauc kādas dievības palīdzību, aizsardzību vai svētību, daudzina nacionālos varoņus vai neatkarības pasludināšanas datumus, apdzied valsts karogu, jūsmo par mīļotās Tēvzemes dabas ainavu u.tml.

Kāpēc jāaplūko arī citu valstu himnas?

Lai, raugoties latviskas sirds acīm, apzinātos "mūsu himnas ilgu saulaino pārākumu pār seno lielvalšķu varenības izpaudiem", jo "kā ikvienas lietas īstā vērtība, tāpat arī mūsu himnas cēlais dižums top skaidrāk nojaužams, ja salīdzina viņu ar citām".

Kas mudināja Baumaņu Kārli sacerēt dziesmiņu Dievs, svētī Latviju, kura vēlāk tika atzīta par Latvijas valsts himnu?

Noslēpumaina, no tautas gara nākoša iedvesma.

Kādus paraugus Baumaņu Kārlis lietoja savas dziesmiņas vārdu sacerēšanā?

Divas savstarpēji līdzīgas "lustīgas ziņģes": Dievs, svētī Vidzemi un Dievs, svēti Kurzemi, pēdējo no kurām Kurzemes skolmeistari K. F. Šēnbergs un M. Vītings 1856. gadā bija izdevuši dziesmu krājumā "Kabatas ziņģu grāmatiņa ar daudz lustīgām ziņģēm" un kurā bija arī tādi vārdi: "Dievs, svētī Kurzemi! / Mūs' mīļo tēvzemi / Svētī jēl to! ... Dievs, svētī latviešus, Šīs zemes ļautiņus! … Lai meitas godā zied / Un dēli čakli iet!" (dziedama pēc vācu dziesmas Heil dirim Siegerkranz meldijas).

Kā Baumaņu Kārlis nonāca pie dziesmiņas komponēšanas?

Apzinādamies, ka Limbažu skolā un Valkas seminārā gūtās mūzikas iemaņas nav pietiekamas, lai cilātu latvju tautas garu, viņš 1871. gadā kļūst par skolnieku tobrīdējam Pēterburgas Marijas teātra ērģelniekam, simfoniskā orķestra diriģentam un komponistam Voiceham Hlavāčam un drīz vien sāk komponēt pats, bet Jāzeps Vītols raksta, ka Baumaņu Kārļa "radītā muzikālā literatūra, arī viņa tautasdziesmu harmonizācijas nebija un nav baudāmas. Vai nu viņš bija slikti mācījies, vai, kas drīzāk pieņemams, viņa skolotājs čehs Hlavāčs (es šo glauno, no modes žurnāla izgriezto gvardijas kapelmeistaru vēl esmu personīgi saticis) – vai tas pats pārāk mazprata."

Kur vēl rodamas Baumaņu Kārļa dziesmiņas saknes?

Vācietis Rūdolfs Postelis savulaik atzīdams, ka "komponists iemaldījies viņam pasvešā teritorijā", norāda uz šo dziesmu kā krievu un angļu himnu, kā arī vācu tautasdziesmas Wenn ich ein Vöglein wär mistrojumu.

Kā Baumaņu Kārļa dziesmiņa sasniedza Rīgu?

Kā viena no 39 dziesmiņām kopā ar viņa sūtīto atbildes vēstuli Rīgas Latviešu biedrības priekšniekam, kurā lasāms: "... es iedrošinājos Jūs pazemīgi lūgt – tā kā man neiespējams personīgi dziedāšanas koru vadoņu sapulcē dalību ņemt – tām 3 reiz 13 dziesmiņām iz tā drīzumā izdodamā Līgo krājuma paļaut manā vietā priekšā stādīties. No latvju tautas dziesmām tikai 5 pielikdams, es jo vairāk paša audzinātas un oriģinālas priekšā lieku, ievērodams, ka pirmējo dziesmu tautiešiem netrūkst, bet ar pēdējām vēl jo vāji izskatās. Oriģināldziesmiņās (viņu starp 8 ar vēl nekad neiespiestiem tekstiem), es ļoti lūdzu, neieskatāt augstprātību vai vieglprātību no mūsu puses; uzskatāt viņas kā dziesmas, ko cīnījāmies cik spēdami latvju garā salikt; ierādāt tām, kam laimējas Jūsu labpatikšanu mantot, vietiņu Visp. latv. Dzied. svētku programmā – mums, kas jau uzdrošinājušies, un citiem, kas vēl nav uzdrošinājušies pie oriģināldziesmu radīšanas doties, par uzmudināšanu arī šinī no latvjiem ļoti mazkoptā laukā cīnīties, / Ar augstu cienīšanu zīmējos – Baumaņu Kārlis."

Ko 1875. gada 1. februārī rakstīja Mājas Viesis?

Komponistā mēs "redzam vienu tautas dēlu Pēterburgā, jau gadiem no mums šķīrušos, kas ar dziesmu skandināšanu latviešu valodā savus vaļas brītiņus pavada. (...) Redzi, latvju tauta, tavi dēli tevi mīlē, lai tie būtu kur būdami."

Kā vēl Baumaņu Kārlis pavadīja vaļas brītiņus?

Vācu valodā biedrojās ar savu sievu Mariju Karolīnu Elizabeti Baumani (dz. fon Viti), latvju valodā tikās ar draugiem un domubiedriem Kažoku Dāvi, Gūtmaņu Pēteri, Varaidošu Zanderi, Remiķu Mārtiņu, Jurjānu Andreju, Māteru Juri, un, saskaņā ar Gunas Golubas ziņām, kopā ar vissirsnīgāko draugu Ausekli jūsmoja "par latviešu tautasdziesmām, kopīgi izgudroja jaunas latviešu dievības, sacerēja dziesmas un kuplejas".

Kas vēl notika Baumaņu Kārļa dzīvoklī?

Tur, kā vēsta Ādolfs Alunāns, tautiskā stingrībā tika stiprināta jaunā paaudze un "jaunekļu krūtis tika cilinātas, kad Baumanis pats nosēdās pie klavierēm un savas dedzīgās dzejas priekšā nesa, kur, zināms, mūzikas vara teksta iespaidu vēl vairāk pavairoja", jo, Sudrabrīta vārdiem runājot, "tautas sapņu tulks Kārlis Baumanis ir viens no tiem tautas atmodas un kultūriejūsmas laika dēliem, kuru vārdi aizvien liek latvju acīm iemirdzēties un krūtīm dižāk cilāties".

Kāds ir latvju himnas muzikālais un tekstuālais zīmējums?

Šīs sešpadsmit taktis ietver, Dr. art. Arnolda Klotiņa vārdiem runājot, "melodiskas augšuptieces formulisku. kondensātu", kas ir ļoti elementārs – "katra nākamā no panta pirmajām trim rindām sākas par toni augstāk; tie ir trīs kāpieni dziesmas pirmajā un trīs otrajā daļā, un vairāk gandrīz nekas, bet mūsu apziņā paliek iegravēts augšuptieces muzikāls priekšstats", bet Ādolfs Alunāns atzīmē, ka "Baumaņa mūzika, pavadīdama dedzīgu tautiska satura tekstu, ir iepotējusi daža latvieša sirdī neizdzēšamu mīlestību uz savu tautu un tēviju."

Kādu iespaidu vēl var cerēt gūt no himnas dziedāšanas?

Sudrabrīts raksta: "Dieva baltā roka noglāsta tavu sirdi, neapēnota laimes šalka nozan dvēselē. Tikai soļo tavā priekšā visa zeme zied un dzied!"

Kas ir šo brīnišķo norišu cēlonis?

"Brīnišķīgā kārtā viņā [himnā] apvienojas ideja, forma un saturs. Ne religiski dogmatiska, bet tikumiski prātnieciskā doma ar svētu uzrunu griežas pie visuma Pirmcēloņa, lai tas dod savu svētību mūsu dārgai tēvijai, mūsu Latvijai. Himnas otrā daļa jau piekļaujas tautas dzejai, apzīmē to garīgās laimības veidu, kurā lai izpaustos Dieva svētības: lai tur ziedētu latvju meitas, dziedātu latvju dēli, lai sirdis mums visiem Latvijā laimē dietu." (Līgotņu Jēkabs)

Kā to pateikt citiem vārdiem?

Arnolds Klotiņš atzīmē, ka himnā "konspektīvi aptverti abi šie poli, [proti, garigais un laicigais], sintezējot ideju par augstāko, pārlaicīgo instanci ar tipiski tautiski sadzīviskiem prieksstatiem ("laime diet")".

Pie kura DIEVA vēršas dziedošie latvji?

Speciālisti, t.i., mācītāji atbild, ka "pie tā, kurš atsauksies" vai arī pie "sava saimniekpapus, kas labajos svētī ar labību, bet sliktajos biedina ar rīkstēm", taču īsti latvji vēršas pie sava DIEVA.

Kādi citi dievīgi dievi slejas latvju Olimpā?

Gaiziņkalna virsotnē uz sapulcēm sanāk Patrimps, Pīkols, Puškaitis, Līgo un Tikla.

Ar ko no viņiem atšķiras DEVS?

Pirmkārt, tas ļauj just, ka latvjiem bez savas valsts ir arī vēl tieši viņš, latvju DIEVS, pašiem savs, jo: "Ja sirds ir kurzemnieka gods / Ar tas ir latvju Dieva dots!"

Kas ietverts vārdā "svētīt"?

Latvju meitu plaukšana un ziedēšana, latvju dēlu čakla iešana un dziedāšana un visu kopā laimīga diešana.

Par ko liecina vārda "svētī" trīskāršojums?

Par cerību, ka noteiktu vārdu atkārtošana var izmainīt pasaules gaitu, par neticību tam, ka uzrunātais sapratīs ar pirmo reizi, par vēlēšanos gūt pārliecību, ka lūgums tiks atbildēts.

Kas ir Latvija?

Sk. atbildi uz 5. apakšjautājumu.

Kas izdomāja vārdu "tēvija" un kādi svēti tēli tajā tveras?

To 1870. gadā izdomāja Kronvaldu Atis un tajā tveras patriarhālā pārliecība, ka šī pati zeme ir piederējusi latvju tēvu tēviem un tāpēc tā ir mūsu.

Kāda diža kopība izpaužas piederības vietniekvārdā "mūs[u]"?

Atšķirībā no sprediķotāju lietotā didaktiskā "mēs", te izpaužas latvju tautas leģitīmās tiesības uz savu zemi, kas visvairāk pieder tiem, kuri dedzīgi izdzied Latvijas svētās skaņas un apzinās, ka just dziļu cieņu pret latvju himnu ir viņu patriotiskais pienākums.

Kādas dalītas jūtas slēpjas vārdā "dārgo"?

Šajā mīlēšanas vārdā slēpjas īpašas tuvības izjūta savai zemei un nojausma, ka tuvās attiecības ar dzimto zemi, tāpat kā ar citām mīļām būtnēm, maksā dārgi.

Kā latvju himna atbild uz jautājumu "Kur ir Latvija?"

Saskaņā ar latvju himnu, Latvija ir tur, kur zied latvju meitas un dzied latvju dēli, kas nozīmē, ka tur, kur latvju meitas nezied (vēl tikai dīgst vai ir jau noziedējušas) un latvju dēli nedzied (vēl vai vairs nemāk dziedāt, nav par ko dziedāt vai tuvumā nezied latvju meitas), tur Latvijas nav un tas vēlreiz apliecina, ka Latvija ir ziedošs un dziedošs mītiski erotisks fenomens, kura robežas nosaka ziedi un dziesmas.

Kas vīd vārdkopās "latvju dēli un latvju meitas"?

Mātes Latvijas skarbais tēls, vienmēr sevi apaugļojošās latvju tautas dzemdētspēja un nerimtīgi augošā vienotības izjūta, kas balstās visus dzimumus apvienojošajā latviskumā.

Kā latvju meitas "zied"?

Tās dīgst, plaukst, kuplo, sulo, augļo un pušķo latvju zemes dārzus un robežas.

Par ko "dzied" latvju dēli?

Par ziedošajām latviju meitâm un gaidāmo diešanu.

Kāda doma tveras vārdā "laimē"?

Pārliecība, ka vienreiz par visām reizēm latvjiem būs pilns un silts vēders, ražīgas sievas, sava vieta zem saules un vienmēr apmierināma dzimumdziņa, ka beidzot brīvībā varēs brīvi izlocīt kājas un ka, piederot savai zemei, tīkamā laimes sajūta mūžam dzīvajā Tēvijā vairs nekad nezudīs.

Kas latvjus nelaiž "laimē diet"?

Ienaidnieki, krievu un vācu apspiedēji, krustnešu pēcteči, komunisti, pērkami politiķi, latvju tautas nodevēji un citi.

Kā vēl var saprast vārdu "diet"?

Kā "šūpoties", "virpuļot", "līksmot" un "gavilēt".

Kas notiks, ja latvju himna tiks publiski zaimota?

Tiks apgānīts tautas un valsts svētums, izpostīti mūžam dzīvās Latvijas pamati, salūzis īstu latvju latviskās sirdis un zaimotājs saņems pelnīto sodu, jo, saskaņā ar Latvijas Republikas kriminālkodeksa (stājies spēkā 1998. gada 11. februārī) 183. pantu, "par Latvijas Republikas valsts himnas publisku zaimošanu – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar naudas sodu līdz divdesmit minimālajām mēnešalgām", taču vēl neapstiprinātā Krimināllikuma X nodaļas "Noziegumi pret valsti" 93. pantā ir paredzēts skarbāks sods: "par Latvijas valsts himnas publisku zaimošanu – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar naudas sodu līdz piecdesmit minimālajām mēnešalgām".

Par ko liecina tas, ka LR Likumā par valsts himnu Baumaņu Kārļa dziesmiņa ir nosaukta par "tautas lūgšanu"?

Par pēdējos gadsimtos notikušo svētuma pāriešanu no svētas Baznīcas uz svētu Valsti, par latvju likuma sastāditaju celsmīgajiem prieksstatiem, par valsts noteikta reliģiska rituāla apstiprināšanu ar likumu, par to, ka latvju tautas priekšstāvji svēti tic, ka pastāv vienota latvju tauta un ka reizēm šī tauta var būt lūgšanas subjekts.

Vai latvju tautas himna iedomājama citāda nekā ir?

Ja 1947. gadā apstiprinātajā Latvijas PSR himnā ar A. Liepiņa mūziku un Friča Rokpeļņa un Jūlija Vanaga vārdiem izmainītu 7 vārdus, tad tā varētu būt šāda:

Šai zemē visdārgā mēs brīvību guvām,

Te paaudžu paaudzēm laimīgām dzimt.

Te šalc mūsu jūra, te zied mūsu druvas,

Te mirdz mūsu pilsētas, Rīga te dimd.

Latviskā Latvija mūžos lai dzīvo,

Spoža lai Eiropas vainagā mirdz.

(piedz.)

Mēs cēlāmies verdzības važas lai rautu,

Par gadsimtu cīņām ik vieta vēl teic.

Vien biedros ar diženās Eiropas tautu

Mēs kļūsim par spēku, kas naidnieku veic.

Piedz.

Pa Latvijas ceļu uz laimi un slavu

Ar Ulmani sirdī mēs iesim mūždiem.

Mēs sargāsim latvisko Tēvzemi savu

Līdz pēdējai asiņu lāsei ikviens.

Piedz. (2x)

Uz ko cer viens latvju dēls?

Viņš cer, ka tajā saulainajā nākotnē, kad visas latvju meitas ziedēs, visi latvju dēli dziedās un visi kopā laimīgi dies pa visu gaišās Tēvijas deju virsmu, likums viņam atļaus klusiņām nolīst maliņā un nodarboties ar savām lietām.

1999. gada 23. februārī LR Ateimas 4. sēdējumā apkopojis LR pilsonis JĀNIS BĒRZIŅŠ (ar sveicieniem savu tautu mīlētājiem svešatnē

Dž. Dž. un Dz. S.).

No Rīgas Laika 1999. gada marta numura