Par akadēmisko rakstu krājumu “Latvieši un Latvija”

Četrsējumu akadēmiskajā rakstu krājumā “Latvieši un Latvija” ir apkopoti Latvijas zinātnieku jaunākie atzinumi akadēmiskā līmenī par latviešiem kā nāciju (etnosu) un par Latviju kā valsti, tās kultūru, literatūru, mākslu, mūziku, teātri un kino, arhitektūru, sportu, arī par zinātni, izglītību un citām būtiskām jomām. Pie šī darba 83 autori ir strādājuši četrus gadus, tajā summēti valsts pētījumu programmas “Na­­cionālā identitāte, Latvijas vēsture, kultūra un cilvēkdrošība” bū­tiskākie rezultāti starpdisciplinārā līmenī. Šāda veida kopdarbs atjaunotajā Latvijas valstī līdz šim nav ticis izveidots, ceru, ka mūsu sabiedrība vēl ilgi spriedīs, kas ir izdevies un kas nav izdevies.

Iecere veidot kopēju lieldarbu radās 2009. gada februārī, nobeidzot tolaik valsts pētījumu pro­grammu “Letonika”. Sākotnēji par paraugu tika ņemts 1930.–1932. gadā izdotais divsējumu krājums “Latvieši” arheologa Franča Balo­­ža un valod­nieka folklorista Pētera Šmita re­­dakcijā. Sastādīju toreiz projektu – uzmetumu, kādas tēmas, manuprāt, būtu aplūkojamas. Ne visas piedāvātās tēmas tika akceptētas, ne vi­­sām iz­­devās atrast autorus, bet ilgstošu diskusiju re­­zultātā izkristalizējās nedaudz cits modelis, ra­­dās zināma koncepcija, lielā mērā stihiski, kas vairāk atbilda po­­tenciālo autoru – letonistu – vēlmēm un iespējām. Jāatzīst, ka tas ļāvis dot plašāku skatījumu uz problēmām nekā vecajā krājumā.

Kāds ir šo četru sējumu saturs? I sējums “Latvieši” skaidro latviešu un Latvijas vārda cilmi (ne visi zinās, ka vārds atvasināts no robež­upes Latavas, kas nozīmē Mālupi), baltu tautu cilmi, latviešu pakāpenisku evolūciju līdz nā­­cijai, latviešu valodas un rakstības attīstību, latviešu etnisko simboliku, tradicionālo uzturu, apģērbu, folkloru, mitoloģiju. Šim sējumam ir raksturīga informācijas, arī jaunākās informācijas, pārbagātība un vienlaikus sistemātisks izklāsts.

II un III sējums stāsta par Latvijas valstiskumu, turklāt II sējums par laikmetu līdz 1988.–1991. gadam, Latvijas valsti – izcīnīto un zaudēto, bet III sējums par atjaunoto valsti. Būtiskais ir tas, ka Latvijas vēsturi mēs nesākam ar 1918. gada 18. novembri, pat ne ar 20. gadsimtu, bet iezīmējam agrīnā valstiskuma veidošanos Latvijas teritorijā pirms vācu invāzijas, Livonijas konfederāciju, Kurzemes un Zemgales hercogisti, Latvijas teritoriju lielvaru cīņu krustcelēs un tāpat Latvi­jas atrašanos zem svešām varām. Domāju, ka tādējādi mēs iezīmējam jaunu Lat­­vijas vēstures modeli, daudz eiropeizētāku nekā līdz šim. Manuprāt, pa šo ceļu vēsturniekiem būtu jāvirzās, neveltot visu uzmanību tikai 20. gadsimta traģiskajām peripetijām un neveidojot Latvijas vēsturi vienpusīgi politizētu vienīgi nacionālās valsts koncepcijā.

III sējums aptver vēsturiska un juridiska rakstura pētījumus par neatkarības atjaunošanu, par Lat­vijas valsts nepārtrauktības koncepci­ju un latviešu trimdas lomu tās uzturēšanā. Būtiski nozīmīgi šajā ziņā ir Tālava Jundža, Edvarda Bruno Dekšņa un Kristīnes Beķeres raksti, arī Egila Levita konceptuālais raksts par latviešu nāciju, Latvijas tautu un Latvijas valsti, kas būtībā ir viņa uzstādījums Satversmes jaunajai preambulai. Vairāki raksti veltīti Latvijas valsts konstitucionāliem pamatiem, demokrātijai Latvijā, latviešu juridiskai kultūrai un tiesiskai apziņai, Latvijas valstiskuma simboliem. Ieskicētas Latvijas preses un citu plašsaziņas līdzekļu attīstības kontūras 19.–21. gadsimtā, diskutēta administratīvi teritoriālā iedalījuma, Latvijas demogrāfijas un tautsaimniecības at­­tīs­tība, Latvijas ārpolitika, un Latvija raksturota kā ES dalībvalsts.

Visbeidzot, IV sējums vēstī par Latvijas kultūru, izglītību, zinātni. Tas veltīts ideju vēsturei, Eiropas vērtībām Latvijā, mazākumtau­tību de­­vumam, īpaši izceļot arī Latvijas vēs­­turei izšķirīgi svarīgos vācbaltiešus, bet gal­venais – sniedz atzinumus par latviešu literatūru, mū­­ziku, koru dziedāšanu, dziesmu svētkiem, lat­viešu izpildītājmūziķiem pasaulē, kinomākslu, teāt­­ri, nacionālo grā­matniecību, latviešu sa­sniegu­miem spor­tā un pat latviešu seksuali­­tāti (gan tikai laika posmā no 1914. līdz 1939. ga­­dam), runā arī par latviešu jaunatni un latviešu dzīvesspēku. Nav piemirsta arī izglītība Latvijā, tostarp augstākā izglītība, un zinātne, kuras pašreizējam stāvoklim Latvijā un sabiedrības attieksmei pret to veltīti skarbi vārdi.

Sagadījies, ka vienlaikus ar mūsu krājuma klajā laišanu esam saņēmuši Technopolis Group Lat­vijas zinātnisko institūciju vērtējumu un noklausījušies šīs ekspertīzes vadītāja Erika Arnolda ziņojumu.

Kādu vērtējumu varētu saņemt šodien prezentējamais krājums no šīs starptautiskās ekspertīzes? Domāju, vērtējums būtu ne pārāk augsts. I sējumu veidojis galvenokārt LU Latviešu valodas institūts, kas ekspertīzē saņēmis atzīmi “2”. Taču vēlos uzsvērt, ka “2” nebūt nav neveiksmīga atzīme, tas viņuvalodā nozīmē “adequate, satisfactory national player” (pietiekami labs nacionāla līmeņa spēlētājs). II sējumu pamatā veidojis LU Latvijas vēstures institūts sadarbībā ar LU Vēstures un filozofijas fakultāti, no kuriem pirmais starptautiskajā ekspertīzē izpelnījies atzīmi “2”, bet otra – atzīmi “3”, kas nozīmē “labs līmenis, spēcīgs nacionāla līmeņa spēlētājs ar nelielu internacionālu atzīšanu”. III sējumu par atjaunoto Latvijas valsti atkal pamatā veidojis “divnieku” saņēmēju kolektīvs – T. Jundža vadītais Baltijas stratēģisko pētījumu centrs un LU Latvijas vēstures institūts ar daudzu no malas pieaicinātu ekspertu – juristu, demogrāfu, valodnieku un ekonomistu – līdzdalību. Savukārt IV sējumu par Latvijas kultūru, izglītību un zinātni veidojuši lielā mērā LU Literatūras, mākslas un folkloras institūts un LU Filozofijas un socioloģijas institūts, no kuriem pirmais vienīgais saņēmis atzīmi “4” (“ļoti labi, institūts ir spēcīgs internacionāls spēlētājs”), bet filozofi bijuši spiesti samierināties ar to pašu trijnieciņu. Tādā kārtā Technopolis vērtējumā mūsu krājums varētu būt izpelnījies atzīmi starp “2” un “3” vai varbūt mazliet virs “3”, kas nozīmētu kaut ko vidēju starp adekvātu un labu līmeni. Arī ekspertīzes kopsavilkumā ierakstīts, ka “viduvējā kvalitāte izpaužas apstāklī, ka pārsvarā te ir Latvijas problēmas, Latvijas komunikācijas kanāli, Latvijas vietējās konferences. Tas izolē Latvijas pētnieku kopību no starptautiskās zinātnes, mazina salīdzinošo kritēriju spiedienu uz šo kopību un tās izpratni par internacionālajām kvalitātes normām un kavē pat labu Latvijas pētījumu integrēšanos pasaules zinātnē. Protams, nacionāla tematika ir svarīga, bet izvērtējums liecina, ka līdzsvars [starp nacionālo un internacionālo] ir nepareizs”. Tālāk aizrādīts, ka vairāk būtu jāpublicē internacionālajā angļu valodā “peer reviewed” žurnālos. Jau no šī viedokļa vien mūsu izdevums nez vai varētu izpelnīties Technopolis labvēlību. Tā vadītājs sacīja, ka latvieši vēl mīt nacionālā romantisma stadijā, kurai norvēģi pēc Hamsuna (un – es piebildīšu – pēc Breivīka) jau sen esot pārkāpuši.

Tā nu ir patiesība, un visumā es Technopolis vērtējumu respektēju. Taču Technopolis procedūrā ievērojama loma ierādīta arī pašnovērtējumam,un, ja man ļauts, es šī mūsu izdevuma atzīmi tomēr paaugstinātu par vienu vienību, vērtējot to starp “3” un “4”, turklāt īpaši nediferencējot atsevišķu sējumu kvalitāti, tie visi ir uzrakstīti aptuveni vienādā akadēmiskā līmenī. Vismaz 70% krājumā publicēto rakstu vērtēju ļoti augstu, kāda ceturtdaļa mani personiski apmierina mazāk, ne jau akadēmiskā līmeņa, bet drīzāk tēmas vērienīguma, izklāsta sistemātiskuma, izteiksmības, valodas, emocionalitātes ziņā, kam arī vajadzētu kļūt par humanitāro zinātņu obligātu komponenti. Tajā skaitā nesaudzēju, protams, arī paša rakstus par zinātni un augstāko izglītību, kurus graizot un pārveidojot, radās savas nepilnības.

Mūsu rakstu krājums rāda humanitāro zinātņu līmeni šodienas Latvijā. Daudzām tēmām nevarējām atrast autorus, piemēram, par jaunlatvie­šiem, jaunstrāvniekiem, “jaunnacionālistiem”, Piektā gada revolūciju, Pirmo pasaules karu, traģisko strēlnieku problēmu. Manā uztverē pārāk skopi un vienpusīgi ir runāts par nelaimīgo 50 gadu periodu no 1940. līdz 1990. gadam, trim okupācijām. Protams, totalitāro režīmu represijas, nacionālā pretestība ir jāuzsver, tā arī ir parādīta pietiekami objektīvi, daudz jaunu faktu. Taču laiks jau nebija apstājies arī toreiz, Latvijā notika modernizācija, kaut varbūt izkropļotā vei­dā, un pilnīga laikmeta kopaina neveidojas. Maz runāts par izdzīvošanu, pielāgošanos apstākļiem, konformismu un kolaborāciju. Saprotu, ka tās ir sāpīgas un nepatīkamas tēmas, taču igauņi par tām runā daudz atklātāk.

Dīvaini šķiet tas, ka pilnīgi trūkst sociāldemokrātu un vispār “kreiso” lomas izvērtējuma 20. gad­­simta 1. puses vēsturē. II sējumā Rainis ir pieminēts 5 lappusēs (starp citu, arī Meierovics 5 lappusēs, Jānis Čakste – 3 lappusēs, Zemgals – nevienā), toties Andrievs Niedra 11 lappusēs un Kārlis Ulmanis 35 lappusēs. Varbūt tas atbilst šodienas latviešu vērtējumam, taču diez vai latviešu nācijas redzējumam 20. gadsimta pirmajā pusē, kad darbojās minētie sabiedriskie darbinieki un politiķi. Raini ar viņa vispārcilvēcīgajām idejām mēs šodien, šķiet, esam lielā mērā pazaudējuši. Pat filozofiem liekas maz piedienīgi pieminēt Raini saistībā ar latviešu intelektuālās identitātes veidošanos.

Arī “atkušņa posmam”, kas mums devis Ziedoni, Vācieti, Belševicu, diemžēl nav atradusies vieta ne II, ne III sējumā. Nav arī kāda īpaša raksta par latviskumu, par latviešu dzīvesziņu, lai gan sapratne par to intuitīvi izriet no daudzajiem rakstiem par valodu, folkloru, tradīcijām u. tml. Taisnību sakot, nav arī raksta par kristīgajām vērtībām, to aizstāj raksts par kristīgajām konfesijām un jaunajām garīgajām kustībām. Toties ir plašs un argumentēts Maijas Kūles raksts par Eiropas vērtībām Latvijā.

Un vēl viena lieta, kas palikusi ārpus krājuma. Tas ir latviešu kā etnosa kopējais raksturojums, pašnovērtējums un nākotnes izredzes. Kā tos vērtētu Technopolis skatā no malas?Tas ir tas sāpīgākais jautājums.

Domāju, ka latviešu raksturojums dažādos laikmetos ir bijis stipri dažāds, sākot ar Paulu Einhornu 17. gs., Garlību Merķeli 18. gs. beigās, Jo­­hanu Georgu Kolu 19. gs. Es šoreiz gribētu sniegt Raiņa doto raksturojumu pirms 100 gadiem Kas­taņolā, 1912. gada 2. martā, dienasgrāmatā:

“Latvieši ir apdāvināti, vairāk nekā šveicieši, krievi un vācieši. Varbūt vēl vairāk apdāvināti itālieši, ātrāk uzķer, bet atkal ātri pazaudē, fantastiski, grib, šķiet, ar viltus līdzekļiem.

Mums ir zināma izturība, kas varbūt mantota no vācu apspiešanas. Bet šveicieši ar savu neinteliģenci ir savu zemi organizējuši uz vislabāko. Viņiem daudz kārtības, izturības, sistēmas. Tās nav mūsu raksturā. To vajag iegūt.

Vajag garīgi organizēt savu tautu. [..] Mums ir daudz atradēju [izgudrotāju – J. S.]. Avīzēs vienā dienā – latviešu inženiers pieteicis karstgaisa krāsni un otrs – vīnstīgu potējamo mašīnu Krievijā. Mums būs dabā arī organizatori. Vajag uz to aizrādīt, tad to meklēs. Tos sevī meklēs un atradīs. Ja nē, tad pašam jāuzņemas šī organizācija: Nogrimušas pilis vai tautas organizēšana?”

Vai šodien pēc diviem pasaules kariem, Brīvības kara, piecām okupācijām un 23 neatkarības ga­­diem var apgalvot to pašu? Vai latvieši kā kopums vēl ir pasionāra, darbīga, uzņēmīga, izgudrotspējīga tauta, ja mūsu genofonds ir tik noplicināts, ja mūsu demogrāfija jau ilgstoši ir bēdīga?

Krājums “Latvieši un Latvija” nesniedz atbildi uz šiem jautājumiem, bet tas var palīdzēt mums atrast katram savu atbildi uz jautājumu, kā Technopolis līdzīga organizācija varētu vērtēt latviešu nāciju un Latvijas valsti. Manā uztverē daudzos, taču ne visos aspektos mūsdienu Latvijas valsts ir mazāk dinamiska nekā pirmskara Latvija, “pirmā republika”, kura progresēja straujāk, kur vērtību skala varbūt bija augstāka, kur augstāka bija darba ētika un dzīves ētika, kur daudz augstāks bija patriotisms, kaut arī tās sasniegumus nedrīkst pārvērtēt. Bija liela sabiedrības nevienlīdzība, liela nevienlīdzība starp Latgali un pārējo Latviju, taču, šķiet, ne tik lie­­la kā tagad.

Tomēr gluži peļama nebūtu arī pašreizējā valsts, bieži esam pārāk kritiski pret sevi. Vienā otrā ziņā varbūt arī esam veiksmes stāsts, galu galā ES dalībvalsts, NATO valsts, itin kā “zelta miljardam” piederoša valsts, itin kā vidēji augstu stāvoša ANO pasaules valstu vidū. Visumā tomēr esam attīstījušies labvēlīgā virzībā uz augšu, taču mūsu tautsaimniecības attīstības gaita 21. gadsimtā ir bijusi vismaz pārāk grumbuļaina. Jāatzīst rūgtā patiesība, ka tieši atgūtās neatkarības gados esam atkrituši atpakaļ salīdzinājumā ar abiem mūsu kaimiņiem Baltijā un atpalicība no Igaunijas kļūst arvien jūtamāka, kaut nevajadzētu to dramatizēt.

Ja atgriežamies pie zinātnes politikas, pie zināt­nes finansējuma un zinātnes stratēģijas Latvijā, tad te Technopolis vērtējums bijis visskarbākais. Tajā tieši sacīts, ka no Latvijas zinātnes pro­blēmām “visfundamentālākā ir absolūti zemais pētījumu finansējums sistēmā kā tādā. Katrai attīstītai valstij jāfinansē sava zinātne permanenti. Īslaicīgs finansējums ir noderīgs, lai atbalstītu pārejas posmā, bet nespēj uzturēt lietu kārtību kā tādu (“business as usual”)”. Īpaši tas attiecas uz humanitārām zinātnēm, jo tās nesaņem atbalstu no Eiropas fondiem kā eksaktie, praktiski orientētie pētījumi.Nezinu, kā šo izdevumu vērtēs starptautiski, autoriem pašiem jāpieliek pūles, lai mēs paši pazītu kaut vai šo latviešu versiju. Taču svarīgāka par starptautisku vērtējumu Vācijā, Krievijā, Eiropā, pasaulē šķiet nepieciešamība, lai šie sējumi nokļūst mūsu bibliotēkās, augstskolās, skolās ne tikai Rīgā, bet arī provincē, lai tie dod ierosmes pārdomām, lai tos ja nu ne lasa, tad vismaz pāršķirsta, aplūko vizuālo daļu, atsauces, personrādītājus, gūst pārbaudītu informāciju, spriedumus, bet ne aizspriedumus.

Nākamajā “Letonikas” valsts pētījumu funkcionēšanas posmā (2014.–2015.? – 2018. gadā) veidojamajā internacionālajā izdevumā vairāk būtu jāuzsver Latvija reģionālā un starptautiskā aspektā, nacionālās un eiropeiskās identitātes mijiedarbība dažādos laikmetos, letonistikas saistība ar baltistiku (arī lituānistiku), izteiktāk jāiezīmē Latvijas vieta Baltijas valstu starpā un Baltijas jūras reģionā, Eiropā un pasaulē tagad, pagātnē un nākotnē, vēsturiskā starpnieka funkcijas starp Austrumiem un Rietumiem, multikulturālā Rīga un Latvija, mūsu, latviešu nācijas, un mūsu, Latvijas valsts, nākotnes izredzes. Varbūt par autoriem jāizvēlas arī ārvalstu pētnieki, bet noteikti jāpiesaista visi spējīgi rakstītāji Latvijā, īpaši jaunie cilvēki, arī ārpus “Letonikas” pro­gram­mas strādājošie.

Ir skaidrs, ka letonistiem jāaug arī pašiem, jāceļ pētnieciskais līmenis, domu skaidrība un izteik­smība, jāizprot, ko ārzemju speciālisti zina par Latviju, kas viņiem skaidrojams īpaši, jo latviešu un Latvijas problēmas pasaulē ne vienmēr ir tās populārākās un izprotamākās, tās jārisina komparatīvā aspektā.

Bet pagaidām mūsu Nacionālās identitātes valsts programmas padomes un rakstu redkolēģijas vār­­dā aicinu ņemt par labu to, kas iznācis, šos četrus sējumus lasīt, studēt, vērtēt, kritizēt. Ta­­jos ietverts tas, ko, mūsuprāt, spēj dot humanitārās zinātnes pašreizējā Latvijā, kādas tās ir, ar to finansējumu un atbalstu zinātniekiem, kāds nu tas ir.

Rīgas Laiks pateicas Jānim Stradiņam par atļauju
publicēt šo ziņojumu saīsinātā formā.

RL mājaslapā lasāma diskusija par izdevumu "Latvieši un Latvija" Vēsture kā cietoksnis, altāris un piemineklis.