B kartītes

Pirmais, ko es bērnībā, no rīta mostoties, parasti ieraudzīju, bija trīs lietas, kuras, glīti sarindotas grāmatu plauktā iepretī gultai, veidoja manas dzīves pirmo ikonostastu: lācis Murjānītis (nofenderēts vecāku draugiem advokātiem Murjāņos), lelle Madara (dāvana) un mana mīļākā apsveikuma kartīte. Šīs trīs “dārgās mantas” kalpoja par laika un telpas orientieriem, kas ļāva nemaldīties sapņa ģeogrāfijā, bet deva iespēju, kā teiktu Prusts, vienā mirklī salikt kopā “mana es neatkārtojamos vaibstus”. Lācis nedaudz smaržoja pēc pelējuma, Madaras sejas izteiksmē bija tāda kā ironija, bet mazais, sniega pārslai līdzīgais cilvēciņš mākslinieces Aijas Zīles zīmētajā kartītē vienmēr priecīgi smaidīja. Kas bija rakstīts kartītes otrā pusē, nelikās svarīgi, un es to nemaz arī neatceros. Kartīte aizvien vēl mētājas kādā kastē, iespējams, blakus “slepenajām” fotogrāfijām – tādām kā “es ar brillēm”, no tām man vienmēr bijis kauns. Pārējās kartītes – un tās senāk tika piesūtītas vai dāvinātas gandrīz visos svētkos – ir izmestas. Pat lauku vecmāmiņa, kura parasti uz manu un dvīņubrāļa dzimšanas dienu ieradās jau “ar dāvanu” (tīkliņā bija pašas mīļi audzēts un svētku galdam nokauts trusis), vienmēr mums pasniedza arī apsveikuma kartīti ar kādu sirsnīgu vēlējumu.

Papētot apsveikuma kartīšu šābrīža piedāvājumu grāmatnīcās, liekas, ka nekas daudz nav mainījies: tādas pašas puķes, tādi paši dabas skati, varbūt vienīgi vairāk tiek izmantota fotogrāfija. Toties apsveikumu tekstus tagad var atrast internetā īpašos apsveikumu portālos, piemēram, www.pantini-svetkiem.lv (“Šajā lapā ir apkopoti labākie pantiņi un dzejoļi par visdažādākajām tēmām!”). Visus šeit atrodamos novēlējumus, tā vien liekas, varētu klasificēt pāris kategorijās: “very deep”, kā saka jaunieši (apsveikumi ar kādu dziļu domu), sentimentāli garīgie (pamatā dzejnieki) un čomiski asprātīgie (acīmredzot tautas sacerēti). Pie pirmajiem varētu pieskaitīt, piemēram, šādu prātulu: “Visskaistākais ir taisnība, vislabākais – veselība, vispatīkamākais ir sasniegt to, ko katrs vēlas. Aristotelis.”

Vispopulārākie, izskatās, ir sentimentāli garīgie vēlējumi; šeit nepārspēti citātu avoti ir Rainis, Elksne, Vāczemnieks, arī Apškrūma.

Skaistums tavs pienākums ?

Stāv tavā varā;

Augstākais sasniegums

Ir tikai garā.

Lasot šos ierakstus, tā vien liekas, ka portālu veido ar uzmanības deficīta sindromu sirgstoši jaunieši, kuri pat četrrindu pantiņu nespēj pārrakstīt bez interpunkcijas kļūdām. Nu kādā sakarā jautājuma zīme Raiņa pantiņa pirmās rindas galā, ja tur jābūt domu zīmei. Kādā sakarā citāts par skaistāko, labāko un patīkamāko piedēvēts Aristotelim, ja Aristotelis “Nikomaha ētikā” to skaidri un gaiši citē kā uzrakstu Dēlas svētnīcā, lai pateiktu gluži pretējo – ka šīs trīs īpašības nav atdalāmas un visas kopā veido to, ko “mēs saucam par laimi”. Var, protams, nesaspringt nedz ar pareizrakstību, nedz ar saturu un izlīdzēties ar skaidrām, sirsnīgām un čomiski asprātīgām rindām, tādām kā “Laimi, prieku, veselību,/ Visu draugu mīlestību,/ Lai sirdī vienmēr valda prieks/ Un naudas makā latiņš lieks.” (turpat).

Tas sākās nejauši pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Bija silts pavasara vakars, un man bija ielūgums uz draudzenes un klasesbiedrenes Ilzes 18.dzimšanas dienu. Likās pašsaprotami, ka kopā ar dāvanu jubilāram jāpasniedz arī kartīte. Piegājusi pie vecāku brūnā grāmatplaukta, sāku meklēt: sākumā, nometusies ceļos, šķirstīju Vācieša sējumus, vēlāk, stāvot kājās, drudžaini virināju Raini, bet, pastiepjoties uz pirkstgaliem, varēju aizsniegt, cik atceros, Ziedoni, Elksni un Šekspīru; tomēr nekas nelikās īsti piemērots. Ātri izskatīju atmiņu klades – arī tur varēja atrast šādus tādus novēlējumus. No daudzajiem ierakstiem īpaši atceros vienu. Dainis, kuru gandrīz vienmēr un visos vecumos uz skolu pavadīja un pēc skolas sagaidīja māte, manā atmiņu kladē bija ierakstījis: “Mazajiem tadžikiem ir tāda rotaļa, zem lakatiņa paslēpj akmentiņu.” Un viss.

Bija pagājusi vismaz pusotra stunda, kad nolēmu meklēšanai mest mieru – laukā ziedēja ceriņi, viss smaržoja, gribējās ātrāk sēsties uz velosipēda un nesties ciemos. Bija paredzēts, ka pie Ilzes būs arī klases zēni un mēs visi mazliet iedzersim. Tomēr kartīte bija sagatavota un kaut ko ierakstīt vajadzēja. Apsvēru domu kādu pantiņu uzrakstīt pati, taču šis vecums likās jau aizgājis, bija parādījusies arī neliela paškritika. Reiz manu žurnālam Zīlīte sūtīto dzejoli “Kaķītis Maķītis” tomēr nepublicēja; kā vēstulē, vēl tagad atceros, pieklājīgi paskaidroja redaktors, “tev ir laba ritma izjūta, taču atskaņām nevajadzētu būt tik mākslīgām”. Tagad es, protams, tā nerakstītu, taču diez vai man veiktos tik ļoti kā reiz kādai draudzenei, kura savai krustmātei uz jubileju pati sacerēja dzejoli, bet nākamajā gadā savā dzimšanas dienā saņēma no viņas kartīti ar tām pašām rindām, tikai beigās kā to autors jau bija norādīta Ā.Elksne.

Neatceros, cik ilgi vēl mocījos ar šaubām par ierakstu, zinu tikai, ka beigās kartītē parādījās pavisam lakonisks “Bļaģ, jau 18!”. Okei, tā varbūt nebija dzeja, bet tobrīd likās, ka tas visprecīzāk atbilst nepieciešamajam: nedrīkst izklausīties pārāk sentimentāli, jābūt asprātīgi, jānolasa sašutums, ka laiks joņo pārāk ātri un sasniegts jau nopietns vecums. Tā nebija koķetērija, tā bija pārliecība.

Ballīte bija jautra, pēc pāris nedēļām sākās eksāmeni (literatūrā izvilku Raini), vasara paskrēja tikai tajā vecumā iespējamā bezrūpībā (ļoti daudz peldēju), pienāca rudens, tad ziema. Dzimšanas dienu, kas man ir decembrī, ar Ilzi un viņas draugiem svinējām Blaumaņa mājās Brakos. Vietas izvēlē galveno lomu nospēlēja, godīgi sakot, pirts, nekāda kultūrvēsturiska pamatojuma nebija. Visu laiku sniga, un Ilzes boifrenda mašīnas bagāžniekā pa ceļam uz Brakiem grabēja Rīgas šampanieša pudeles. No Ilzes es saņēmu kartīti ar ierakstu “Bļaģ, jau 19!”. Šis bija brīdis, kad nejaušība pārvērtās par tradīciju, kas ar katru nākamo reizi nostiprinājās aizvien vairāk, attālinoties no patvaļīgajiem pirmsākumiem.

Ar Ilzi kopā mēs vairs nemācījāmies, taču pāris reizes gadā tomēr satikāmies, arī dzimšanas dienās. Zināmu daudzveidību šajā skaitļu progresijā ienesa Ilzes kāzas. Skaistu, draudzenes laulībām piemērotu kartīti atrast nebija viegli, taču par tekstu nebija nekādu šaubu – “Bļaģ, jau kāzas!”. Par svinību vietu bija izvēlēts kaut kāds klubs Vecrīgā; visas ciemiņu atnestās dāvanas tika novietotas uz īpaša podesta vestibilā. Visspilgtāk atmiņā no šī pasākuma palikusi uz galda novietotā ceptas cūkas galva ar ābolu mutē – labklājības simbols (tajā laikā es biju veģetāriete). Kā vēlāk izrādījās, saskaņā ar tradīciju dāvanas vakara gaitā tika izsaiņotas, un kopā ar kartītēm tās varēja aplūkot visi kāzu viesi. Par laimi, tajā brīdī es jau biju mājās, lai pabarotu nesen dzimušo bērnu.

Pāris mēnešus pēc kāzām mazulis piedzima arī Ilzei, un mēs ar draugu braucām apciemot laimīgos vecākus. Mazi bērni zināmā vecumā izraisa sentimentu, jaunajām māmiņām liekas, ka nekas nevar būt brīnišķīgāks par mazajiem un ģimenes dzīvi, izplēn jebkāda ironija, un tas atspoguļojās arī kartītē – šoreiz tur stāvēja rakstīts “B--ģ, jau bērns!”.

Laikam ejot, kartīšu formāts pamazām izzuda, svētku daudzveidība (vēl kādu bērnu dzimšana, otrā laulība, vēl kas) lēnām atgriezās savā sākuma punktā – pie mūsu abu dzimšanas dienām. Kādā drūmā (togad pavisam nesniga) ziemas rītā pamodos no mobilā telefona pīkstiena. Samiedzot savas tuvredzīgās acis, spilgtās aifona gaismas apžilbināta, lasīju: “Bļaģ, jau 40!”, un taisnība arī bija. Mazliet pasmaidīju. Jebkurā gadījumā tas izklausījās daudz labāk nekā žurnālu“dzīve sākas pēc 40”. Tiem, kuriem tā nebija sākusies pirms tam, diez vai sāksies tagad. “Žilbinošus panākumus,/ Kolosālus ienākumus,/ Satriecošus baudījumus,/ Minimālus zaudējumus!” (no portāla) B--ģ!