Hēdoniskās augļu bumbas

Sančo Pansa bija iedomājies sevi par izcili apdāvinātu vīnu pazinēju. Kad reiz kāds skeptiķis apšaubīja Sančo apgalvojumu, ka viņam “no dabas dota .. smalka spēja atšķirt vīnus”, viņš dievojās: “.. pietiek man jebkuru vīnu paostīt, un es pasacīšu, kādā apvidū tas audzis, un noteikšu viņa šķirni, garšu, stiprumu un pārmaiņas, kādas ar to var notikt, un visus sīkumus, kas uz šo vīnu attiecas.” Tā esot iedzimta spēja, sevišķi izteikta pa tēva līniju, viņš apgalvoja. Tēva ģimenē bijuši divi no labākajiem vīna lietpratējiem visā Lamančā. Un Sančo pastāsta skeptiķim kādu atgadījumu, kas skaidri parāda, cik izcilas šīs spējas bijušas. Kādā ciemā daži neticīgie viņiem ielējuši no mucas vīnu, lūdzot abus izteikt savas domas par tā stāvokli, kvalitāti, labumu vai sliktumu. Viens no viņiem piegrūdis vīnam mēles galiņu, otrs tik vien kā pielicis to pie deguna. Pirmais pateicis, ka vīnam ir dzelzs piegarša, bet otrs apgalvojis, ka spēcīgāks esot ādas aromāts. Īpašnieks palicis pie sava, ka muca bijusi tīra un vīnam nav pievienots nekas tāds, kas varētu piešķirt dzelzs vai ādas garšu. Abi diženie vīna zinātāji tomēr palikuši pie sava. Gājis laiks, vīns pamazām iztirgots. Kad cilvēki atnākuši izmazgāt mucu, tās dibenā atradusies maza atslēdziņa, kas iesieta ādas aukliņā. Tad nu lai spriežot paši, Sančo teica, – vai cilvēkam ar šādām asinīm ir vai nav tiesību izteikt savas domas par tamlīdzīgām lietām?

Deividam Hjūmam šis stāsts ļoti patika, un 1741. gadā viņš to pārstāstīja savā brīnišķīgajā esejā “Par gaumes standartu”, kurā pūlas rast atbildi uz jautājumu, vai tik izsmalcināti vērtējumi vispār ir iespējami. Daži cilvēki jebko tādu apšaubīja, taču viņš ne. 19. gadsimta 20. gados Brijā-Savarēns sprieda, ka par patiesu vīna pazinēju var kļūt tikai cilvēks, kurš piedzimis ar vajadzīgo garšas kārpiņu skaitu un veidu, un šķiet, ka Hjūms bija līdzīgās domās; viņš teica, ka cilvēku atšķirīgo estētisko uztveri izraisa viņu dažādā miesas uzbūve. Daudzi viņa laikabiedri uzskatīja, ka neatkarīgi no tā, vai kāds spēj vai nespēj izšķirt tik smalkas nianses, šādos jautājumos nav iespējams noteikt nekādus standartus – spriedumus, ko varētu sīki izklāstīt, pamatot un kopīgi lietot. Zinātne ir viena lieta, bet garša – pavisam kas cits: “Atkarībā no orgānu īpatnībām viens un tas pats objekts vieniem var likties salds, citiem rūgts, un sakāmvārds gluži pareizi atzinis, ka strīdēties par garšu ir bezjēdzīgi.” Hjūms atzīmēja, ka šis ir rets gadījums, kad sakāmvārdā ietvertā veselā saprāta patiesība sakrīt ar filozofijas atziņām. Man garšo 1983. gada Château Talbot; tev iet pie sirds Wynns Coonawarra Cabernet Sauvignon 1990; kādam citam patīk Mateus Rosé.

Veselajam saprātam vienmēr bijušas aizdomas, ka izsmalcināta lietpratība nav nekas vairāk par snobismu ar eksperta masku, bet konkrēti vīnzinība ir izlikšanās savā vistīrākajā formā. Neviens tikpat nespēj kaut cik droši atšķirt vienu vīnu no otra, un doma, ka viens (nebojāts) vīns ir ar kaut ko labāks par otru, ir tīrā mistifikācija, ko izdomājuši tirgotāji, lai piedabūtu jūs maksāt par raudzētu vīnogu sulu vairāk, nekā ir vērts. Tā ir īpaši demokrātiska skepticisma forma. 19. gadsimta 30. gados Tokvils atzīmēja amerikāņu neiecietību pret domu, ka gaumes jautājumos varētu pastāvēt kāda autoritāte: “Sociālā vienlīdzība cilvēkā rada vēlēšanos par visu spriest pašam; tā dod viņam visās lietās patiku uz taustāmo un reālo un nicinājumu pret tradīcijām un formām.” Demokrātiska sabiedrība nav gatava “pieņemt skaļus vārdus sudraba monētas vietā”; nav tāda estētikas leviatāna, kas brīvai nācijai varētu uzspiest savu gaumi. Kāda amerikāņu vīna cienītāju vietne par savu lozungu izvēlējusies Noama Čomska atziņas pārfrāzējumu: “Efektīvākais veids, kā iegrožot demokrātiju, ir pārcelt lemšanu no publiskās telpas uz institūcijām, kas nevienam neatskaitās, [nododot to] karaļiem un prinčiem, partiju diktatūrām vai vīna kritiķiem.” Interneta vietnes nosaukums ir winedemocracy.com, un tās kredo formulēts šādi: “Vīna lietotāju kolektīvie vērtējumi ir nozīmīgāki par atsevišķu vīna kritiķu individuālajiem viedokļiem.” Tautas gaume ir Dieva gaume.

Un tā nu visai vērā ņemams šķiet fakts, ka Savienotās Valstis ne tikai izaudzinājušas šībrīža vīna pasaules viedāko un varenāko figūru, bet arī no visām nācijām liecas tās priekšā viszemāk. Šīs “24 karātu garšas kārpiņas” pieder Robertam Pārkeram, 57 gadus vecam izbijušam juristam no Baltimoras, kura The Wine Advocate, biļetens, ko divreiz mēnesī piegādā tikai abonentiem, iznāk kopš 1978. gada un kura daudzās grāmatas par pasaules vīniem – tajā skaitā “Bordo”, “Ronas ielejas un Provansas vīni” (1987) un neskaitāmie visuresošā “Vīna pircēja ceļveža” izdevumi – tagad patērētājiem Amerikā (un arvien lielākā mērā arī visā pasaulē) kalpo par tādu kā vīna Bībeli. Nākuši klajā tulkojumi franču, krievu, japāņu, ķīniešu, poļu un zviedru valodā. Berluskoni Pārkeru nupat iecēlis Itālijas Republikas Nopelnu ordeņa komandiera godā; 1993. gadā Miterāns viņam piešķīra Francijas Nacionālā Nopelnu ordeņa kavaliera titulu, bet Širaks 1999. gadā to pārspēja, ieceļot viņu Goda Leģiona ordeņa kavaliera kārtā. Širaks sacīja, ka Pārkers “kalpojis Francijai, ar savu īpašo talantu vairojot šīs zemes prestižu”. Viņš esot tas, kurš “Amerikai iemācījis saprast franču vīnus”; tiesa gan, nepagāja ilgs laiks, un Pārkers izlaida savu gadskārtējo braucienu uz Franciju, atsaucoties uz ģimenes bažām par viņa drošību pēc ASV iebrukuma Irākā un sējot izmisumu franču vīndaros, kuri nu jau bija finansiāli atkarīgi no viņa spriedumiem par vīna kvalitāti. Pārkers tagad ir “vīnogu pavēlnieks”: žurnāls Time pasludinājis, ka “neskaitāmu vīna cienītāju acīs Roberta Pārkera gaume ir nekļūdīga”. The Economist raksta, ka “Pārkera garšas kārpiņas tiek uzskatītas par Einšteina smadzeņu enoloģisko ekvivalentu”, bet žurnāls The Atlantic spriež: “Ja runa ir par izciliem vīniem – tādiem, kas diktē stilu un cenas visai industrijai –, būtu grūti nosaukt kādu citu vērā ņemamu kritiķi.”