Es priecājos, ka Dieva nav

Fransuā Marī Banjē – gleznotājs, rakstnieks, dramaturgs, fotogrāfs: nekas neierobežo šo pastāvīgi mutuļojošo garu. Banjē darbi pauž unikālu un spontānu skatījumu, kas izriet no vientulības, kura viņu nekad nepamet.

Jau ilgi vēroju, kā viņš tver cilvēka būtību. Neatkarīgi no tā, vai runa ir par aizmirstu garāmgājēju, klejojošu atkritēju, izcilu pensionētu aktrisi, leģendāru rakstnieku dzīves nogalē vai tādu pianistu kā Vladimirs Horovics, – Fransuā Marī Banjē skats viņa fotogrāfijās sniedzas tālāk par šķietamību. Viņa pieeja ir instinktīva: personāži viņa skatienā sajūt individuālu labvēlību un atteikšanos no jebkādas vērtēšanas. Katrs portrets ir logs uz likteņa priekšā stāvošu dvēseli.

Esmu redzējis, kā Banjē pārglezno savas fotogrāfijas, tās pārklāj ar vārdiem, paplašina, pārveido. Šāda rīcība atspoguļo viņa personību – brīvu, neizdibināmu un reizēm impulsīvu. Viņa lielās fotogrāfiju izdrukas kļūst par audekliem, uz kuriem viņš raksta un glezno, attēlus papildinot ar teikumiem un krāsām, iedvešot tiem otru dzīvi, jaunas vibrācijas. “Fotogrāfija mēdz būt garlaicīga,” Banjē man teica. Tāpēc viņš to uzlabo un atdzīvina.

Banjē, vienmēr būdams gleznotājs, nekad nepārstāj slepeni strādāt savā darbnīcā. Viņš ķeras pie audekla bez iepriekšēja nodoma, ar pirmatnīgu žesta enerģiju, kas nāk no pašām dzīlēm. Pēc tam seko vārdi – skatītājam adresēti mīlestības vēstījumi. Krāsas, formas, žesti un domas savijas, lai paustu intensīvu maigumu, liegu nopietnību, dzīvības spēka jūsmu. Katra glezna ir pulsācija, kliedziens vai glāsts – veids, kā saviļņot citus un uzturēt aktīvu dialogu.

Savā rakstniecībā Banjē turpina pētīt cilvēciskās attiecības. Esmu lasījis viņa romānus, apmeklējis viņa izrādes. Arī šajās jomās Banjē radījis aizkustinošus stāstus, pievēršoties vienlaikus trauslām un universālām lietām, sarežģītām attiecībām, kas draud sabrukt, tomēr balstās mīlestībā, svārstās starp zaudējumu un izlīgšanu, – vai tās būtu attiecības starp māti un dēlu, brāli un māsu vai jaunekli un slavenu mākslinieku.

Banjē piemīt mulsinoša vienkāršība. Viņš ir spožs, brīžiem kaitinošs, pārmaiņus klasisks un ekstravagants, ārkārtīgi brīvs: viņš neblēdās. Banjē kolorītais, bieži vien neaprēķināmais raksturs atbilst priekšstatam par mākslinieku, kurš tiecas cildināt dzīvi visā tās sarežģītībā. Viņš mūs ieved priekā un klusumā, liek redzēt neredzamo un saskatīt šķietami paslēpto dvēseles diženumu.

Savu nevaldāmo brīvības alku spārnots, Rīgas Laika izdevējs Arnis Rītups ar Fransuā Marī Banjē tikās vairākas reizes – Parīzē viņa darbnīcā un Ņujorkā viņa gleznu un fotogrāfiju izstādes laikā Migela Abreu galerijā. Abu dialogi izgaismo cilvēku un mākslinieku visā viņa vērienīgumā, cilvēciskumā un pretrunās.

Martēns d’Oržvāls

Fransuā Marī Banjē: Migelam Abreu vajadzēja piecus gadus, lai izveidotu šo izstādi – lai saprastu, kuri no maniem darbiem vislabāk parāda manu dvēseli. Un tā nu tagad galerijas tālākajā galā jūs redzat vienu vienīgu attēlu – mazas meitenes, Airisas Čamlijas, tuvplāna portretu. Viņai ir pieci gadi, taču viņa izskatās kā Anglijas karaliene Elizabete 83 gadu vecumā. Es nesapratu, kāpēc viņš izvēlējās to novietot pašā izstādes vidū. Es viņam to vēl joprojām jautāju, bet viņš neatbild. Attēls izsauc spēcīgu šoku. Viņai seja ir kā lellei. Taču vienlaikus tas varbūt esmu arī es pats.

Rīgas Laiks: Piecgadīgais jūs?

Banjē: Savā prātā es nemaz neesmu īpaši vecāks. Runājot ar mani, jūs pats redzēsiet, ka es daudz ko dzīvē nesaprotu. Bet es mīlu dzīvi. Esmu piedzīvojis dziļu izmisumu, bet tai pašā laikā man patīk nejaušas tikšanās, un man patīk spontanitāte. Un es mīlu bērnus. Man šausmīgi to teikt, bet es pats arī esmu bērns. Kad rakstu romānu vai vēstuli, es nekad iepriekš nesagatavojos. Es esmu spontāns. Taču aiz šīs spontanitātes slēpjas daudz vienatnes, daudz mūzikas, daudz ilgu.

RL: Vai jūs sacītu, ka saprotat sevi?

Banjē: Nē. Nē, jo es neko nevērtēju. Es esmu pilnīgi brīvs. Un tas man sagādā lielu prieku. Man ir liels prieks, piemēram, kad sastopu tādu cilvēku kā jūs, jo jūs izskatāties pēc viena izcila režisora, paša diženākā pasaulē, vai zināt…

RL: Pēc Orsona Velsa?

Banjē: Pēc Orsona Velsa. Es nevaru nejusties ļoti, ļoti laimīgs, satiekot Orsonu Velsu 30 gadus pēc viņa nāves.

RL: (Smejas.)

Banjē: Un tas ir ļoti jocīgi, jo es šodien pusdienoju kopā ar brīnišķīgu mākslinieku, kuru sauc Paul Pack, un viņš man pastāstīja, ka viņa māte dzīvo kopā ar Fukē rēgu. Fukē bija Ludviķa XIV intendants. Ludviķis XIV viņu iemeta cietumā par to, ka viņš bija uzcēlis sev pili, greznāku par Versaļu.

RL: Tātad šodien ir rēgu diena.

Banjē: Neesmu māņticīgs, bet tas ir vēl ļaunāk. Es ticu, ka tad, kad cilvēki mirst, viņi nenomirst.

RL: Kā tad viņi turpinās?

Banjē: Viņi neturpinās. Kaut kāda daļa no viņiem… Piemēram, kaut kas, kas pastāvējis starp jums un jūsu māti. Bet viņa var… Ir kaut kāds iemesls, kāpēc jūs esat ieradies. Jūs nebraucāt šurp tāpēc, ka gribējāt mani satikt. Jūs sacījāt, ka gribat mani satikt tāpēc, ka savulaik es tuvu pazinu Ļiļu Briku, Majakovska mūža mīlestību. Bet tas nav īstais iemesls.

RL: Nu, ja tas nav īstais iemesls, tad es nezinu, kas ir. Un tas ir iespējams.

Banjē: Jūs nezināt. Bet varbūt es jums to varēšu pateikt pēc divām stundām vai varbūt piecām minūtēm, jo vienmēr ir kaut kādas sakarības. Teiksim, pirms 40 gadiem kāds ļoti savāds kolekcionārs man lūdza viņa vārdā uzpirkt viesnīcas visā pasaulē.

RL: Pirkt viesnīcas?

Banjē: Oui.¹ Un bija tāda lieliska viesnīca Le Royal Monceau;tāpiederēja ļoti dīvainam cilvēkam, kuram likās, ka viņš ar šo viesnīcu ir precējies. Viņš teica, ka nevarot taču savai laulātajai noteikt cenu.

RL: Mani pārsteidz jūsu pieņēmums, ka tam vispār ir kaut kāds iemesls.

Banjē: Bet kāpēc jūs šeit esat? Tas taču ir tāls ceļš – braukt šurp, lai mani satiktu.

RL: Ir gan.

Banjē: Un es tagad izklausīšos mazliet pompozi, bet es jau kopš dzimšanas zinu, kas es esmu. Zinu, ka esmu mākslinieks. Zināju, ka tas man nāksies ļoti grūti – daudzu dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, mans tēvs bija ungārs. Viņš mani neieredzēja un reizē dievināja. Bet viņš mani diezgan daudz iekaustīja. Kad man bija piecpadsmit, es mēģināju padarīt sev galu. Naudas man nebija nemaz. Es biju trūcīgākais skolēns savā licejā. Vecāki nebija nabadzīgi, bet viņi man neko nedeva. Es valkāju vienmēr vienas un tās pašas drēbes. Bet galu galā tas man bija vienaldzīgi. Jo man bija zināmas stiprās puses. Es viegli atradu draugus. Un man likās pievilcīgi cilvēki, kuriem ir ko teikt. Esmu draudzējies ar sabiedrībā redzamām personām, taču tas manā dzīvē nekad nav bijis galvenais. Esmu uzņēmis 1,5 miljonus fotogrāfiju, un 90% manu foto ir redzami nevienam nezināmi cilvēki. Fakts, ka esmu bijis draugos ar tādiem cilvēkiem kā Bekets, Aragons, Džonijs Deps vai kāds cits, nav tas, kas piešķir manai dzīvei vērtību.

RL: Man ne prātā nenāca tāds pieņēmums. Kāpēc tēvs jūs sita?

Banjē: Viņš mani sita tāpēc, ka es biju citāds. Es…

RL: Jūs kaut kur esat izteicies, ka vecāki jūs nesaprata.

Banjē: Nesaprata gan. Varu minēt piemēru. Kādu dienu es sēdēju uz paklāja pie loga savā istabā, kas man bija kopīga ar brāli. Un pēkšņi es ieraudzīju vārdu bouteilles² un sapratu, kā to izlasīt. Es sapratu, kā šis bu savienojas ar tej. Man līdzās bija māte. Viņa sacīja: “Pareizi, tu esi sapratis!” Šai brīdī ienāca tēva sūtīta kalpotāja, lai sauktu mani pusdienās. Man bija jāierodas pie galda līdz pulksten vieniem. Kad nonācu, bija septiņas minūtes pāri vieniem. Tēvs jautāja: “Kāpēc tu nokavēji?” Un es atbildēju: “Tāpēc, ka es iemācījos lasīt.” Bet es pie tā neapstājos un piemetināju: “Es varēju nokavēt vēl vairāk. Es varēju nonākt piecpadsmit pāri vieniem.” Viņam tas bija kā pliķis sejā. Tēvs bija ļoti formāls cilvēks: vienos nozīmēja tieši vienos. Ja vilcienam jāizbrauc vienos, tas izbrauc vienos. Es sev toreiz teicu: šis cilvēks mani nekad nesapratīs. Nekad, ar to ir cauri.

Un tāpēc, kad es redzu bērnu, kurš ir trisomique jeb ar Dauna sindromu vai kuram galvā viss nav kārtībā, kādu, kurš nespēj runāt, jo viņam nav smadzeņu, es pret tādu uzreiz jūtu simpātijas. Jo es pats varēju būt tāds, es arī varēju nolemt vairs nekad nerunāt. Māte bija ļoti skaista, kā Marlēne Dītriha; brālis nebija gluži stulbs; tēvs bija ļoti drosmīgs, bet nevienam no viņiem nebija smadzeņu, man liekas. Māte vienmēr runāja tikai par sevi. Neko citu, tikai es, es, es. Tēvs bija ļoti elegants, bet viņš man tā arī nepateica, ka savulaik bijis strādnieks Citroën rūpnīcā, strādājis trīs stāvus dziļā pazemē à la chaîne.³ Ziniet, kā Čārlijs Čaplins. Es mīlu šos cilvēkus. Kad iedomājos par sabiedrību, kura nepalīdz cilvēkiem, kas dod mums elektrību, automašīnas un visas šīs lietas, – jūs neticēsiet, cik ļoti tas mani sāpina. Līdz 19 gadu vecumam visi mani draugi bija cilvēki uz ielas – mani īstie draugi. Es uz ielas tirgoju savus zīmējumus. Reizēm trīs gadus valkāju vienu un to pašu džemperi. Man bija viens pāris bikšu un viens pāris kurpju, un es iztiku ar 50 centiem nedēļā. Kaut kāda iemesla dēļ tēvs man nepateica arī, ka ir no Ungārijas. Es to būtu ļoti novērtējis. Tā arī neuzzināju, kāpēc viņš zaudējis dzimteni. Viņš man arī nepateica, ka vecmāmiņa bijusi ebrejiete. Un fakts, ka tik daudzi franči nodeva ebrejus vāciešiem, mani vienkārši sagrāva. Jaunībā mani 10 reizes arestēja par to, ka braucu ar motociklu bez vadītāja tiesībām. Un es nepaklausīju, es teicu: “Jūs esat sūdu policija!” Visiem zināms, ka tagad policija Francijā ir ļoti mainījusies. Bet tolaik… Pašnāvības mēģinājums 15 gadu vecumā – tas nav nekāds nieks.

RL: Nē, nav gan.

Banjē: Es gribēju iedzert tranquilisant,⁴ bet mātei tobrīd bija izbeidzies fenobarbitāls, tāpēc es iedzēru to, ko nu izdevās atrast. Ja tas būtu bijis fenobarbitāls, stundas laikā es būtu pagalam.

RL: Vai atceraties, kāpēc jūs tā darījāt?

Banjē: Jā, jā.

RL: Kāpēc?

Banjē: Es mīlēju kādu zēnu. Tā, kā mīl 15 gadu vecumā. Es vēl biju kā bērns. Un tā zēna tēvs atnāca pie maniem vecākiem un pateica: “Jūsu dēls mēģināja pavest manu dēlu.” Tas bija pilnīgs stulbums. Mēs neko īpašu nebijām darījuši, pavisam godīgi. Bet maniem vecākiem, manam tēvam… Man likās neiespējami nodzīvot kopā ar viņu vēl sešus gadus, līdz es beidzot oficiāli kļūtu brīvs.

RL: Jūsu stāstā vislielāko iespaidu uz mani atstāj zinātkāre, kas jūs vada. Jūs esat nācis no tik sarežģītas situācijas; kā jums liekas, kas bijis jūsu zinātkāres avots? Kāpēc jūs tā interesēja cilvēki?

Banjē: Tas ir tāpēc, ka es neciešu neīstumu. Teiksim, es pienācīgi novērtēju to, ka mans tēvs bija ļoti, ļoti elegants vīrietis. Bet kāpēc? Kāpēc tik daudz pāru apavu? Tik daudz kaklasaišu? Tik daudz uzvalku? Kāpēc man noteikti bija jāsēžas pie galda vienos nulle nulle, ja es tobrīd biju sapratis kaut ko tik ļoti svarīgu? Kāpēc nedrīkstēju teikt to, ko domāju? Kad man bija deviņi gadi, licejā man pastāstīja par zēnu no Somijas, kurš rakstot vienā vārdā ielaiž trīs kļūdas. Viņa tēvs bija savas zemes vēstnieks Francijā. Nākamajā nedēļā es aizgāju pie viņa uz mājām, un mēs kļuvām par labākajiem draugiem. Var teikt, ka es uzaugu viņa mājās. Tā māja bija lielāka par šo viesnīcu… Nu, varbūt ne lielāka, bet ļoti liela. Un es satuvinājos ar vēstnieku un viņa sievu. Es teicu: “Vēstnieka kungs, vai drīkst zināt, kāpēc de Golla kungs jums vakar pateica ardievu? Vai jūs spējat saprast, kāpēc Francijas valdībai pret jums ir tāda attieksme?” Viņš smējās, taču atbildēja. Un es nodomāju: dzīve bez maniem vecākiem būtu tik brīnišķīga! Es būtu tik laimīgs! Bet es tā nevarēju teikt, jo viņiem tomēr bija zināms stils.

RL: Jūs domājat – jūsu vecākiem bija zināms stils?

Banjē: Ziniet, franči ir ārišķīgi un savrupi. Tā ir zeme, kurā ir Versaļa un de Golls. Mēdz teikt, ka būt francūzim nav liktenis, tas ir gods. Tikai ne man. Protams, tas viss man netraucēja mīlēt Edīti Piafu un to, kā Horovics spēlē Listu. Šajā savādajā vidē man bija ķēriens ieraudzīt, kas ir kas. Pat tagad, ja jūs man parādītu mazā foto kādu cilvēku, es jums varētu pateikt, kas šī persona ir.

RL: Jūs domājat – jums ir attīstīta intuīcija?

Banjē: Oui.

RL: Vai jūs esat piestrādājis apzināti, vai tā vienkārši noticis, ka jums ir šāda dāvana?

Banjē: Es to nemaz nevēlējos. Teiksim, uz manas grāmatas “Perdre la tête”⁵vāka ir tāds attēls. Kādu dienu Džonatans Beikers no Vanity Fair fotografēja mani žurnāla rakstam, un es viņam teicu: “Atvainojiet, tur ir tā vecā sieviete, angļu valodas skolotāja. Viņa stāv Rue Mouffetard vidū. Man viņa jānofotografē!” Tas bija divus kilometrus no manām mājām. Es aizgāju, nofotografēju, atgriezos un teicu: “Skatieties!”

RL: Tā ir fotogrāfija, kas ir uz jūsu grāmatas vāka?

Banjē: Tā ir uz manas grāmatas vāka, un tā bija uz izstādes plakāta Villa Medici. Šīs sievietes meita mani iesūdzēja tiesā par to, ka es izmantoju garā vāja cilvēka attēlu. Un pirmo reizi fotogrāfijas vēsturē tiesnesis pateica: “Fransuā Marī Banjē skatījums ir tik cilvēcisks, ka tas ir svarīgāk par tiesībām uz savu attēlu.” Tā bija pirmā, bet ne pēdējā reize, kad šī persona man uzbruka, taču es uzvarēju.

RL: Tas bija skaudības dēļ? Vai aiz greizsirdības?

Banjē: Greizsirdība arī ir problēma. To fotogrāfiju es neuzņēmu tāpēc, ka sieviete bija zaudējusi prātu. Es nemaz nezināju, ka viņa ir plānprātīga. Es fotografēju tāpēc, ka viņā bija kaut kas izcils. Viņa itin nemaz nebija izskatīga, bet viņai piemita kaut kas brīnišķīgs; viņas sejā es saskatīju dzīves kāri. Šodien mēs varam atklāti runāt par skaistumu. Es pazinu skaistāko sievieti pasaulē kopš Nofretetes. Tā bija Silvāna Mangano, aktrise, kura spēlēja “Rūgtajos rīsos”, “Teorēmā”, daudzās, daudzās citās filmās. Viņu ieraugot, cilvēki varēja nomirt. Tas bija neticami. Pirms 20 gadiem viņa parādījās Ņujorkā. Todien lija, un tāds sieviešu foule⁶ klaigāja: “Silvāna Mangano!” Viena, viņu ieraudzījusi, nokrita zemē.

RL: Varbūt tas ir pārāk abstrakts jautājums, bet kas padara seju skaistu?

Banjē: Tas ir labs jautājums. Uguns. Dvēsele. Ir tādas sejas, kas dedzina kā liesmas. Es nezinu, kāpēc tā. Ir tāda leģenda, ka es 19 gadu vecumā esot bijis skaists. Taču tā itin nemaz nav taisnība. Jūs taču mani redzat. Es tagad esmu kā tāds vecs ābols. Un toreiz es biju vienkārši ābols. Mazas ačteles kā šimpanzei, mazs deguntiņš, nekāda zoda – man nav zoda! Cilvēki saka: “Tu biji tik skaists!” Nepavisam. Nē. Man bija lieliski mati, bet… C’est tout.⁷

RL: Es esmu redzējis fotogrāfijas, kurās jums ir sešpadsmit. Es teiktu, ka jūs bijāt skaists zēns.

Banjē: Nē! Nu labi, jā, bet es nebiju Marlons Brando…

RL: Marlons Brando ne, bet tas zēns no Lukīno Viskonti “Nāves Venēcijā” gan.

Banjē: Kad parādījās tā filma, es nekur nevarēju iet, visur cilvēki man teica: “Tu izskaties uz mata kā Tadzio.”

RL: (Smejas.) Precīzi. Tā man bija pirmā doma.

Banjē: Jums taisnība. Tolaik man bija neiespējami braukt autobusā. Un “Nāvē Venēcijā” Silvāna Mangano spēlē viņa māti.

RL: Ja es pareizi saprotu, viņa jūs kaut kad sauca par savu figlio.⁸

Banjē: Nē. Tā ir leģenda, ko stāsta cilvēki, kuri saka, ka es gribēju sev atrast citu māti. Tā nav taisnība. Jo Silvāna… Mums bija ļoti īpatnējas attiecības. Es biju vairāk iemīlējies viņas dēlā nekā viņā pašā. Viņas klātbūtnē es zaudēju valodu. Man bija grūtības vispār kaut ko pateikt. Nedēļām un nedēļām viņa dzīvoja manā mājā, bet… Tas bija tikpat kā uzturēties Dieva tuvumā.

RL: Vai jūs teiktu, ka viņai bija spēcīga iekšējā uguns?

Banjē: Ne uguns, nē. Silvāna ir kā Džokonda, viņa ir taisīta no nezin kā. Piemēram, manās acīs Merila Strīpa ir skaista. Fantastisks talants, bet… Silvāna bija skaista. Garbo bija skaista. Bet ne Silvānas līmenī. C’était irréel.⁹ Taču ne jau tādas lietas manā dzīvē ir galvenās. Tas ir tikai accompagnement,¹⁰ kā tas ir, ja ēd bifšteku ar kartupeļiem. Mana gaļa ir vārdi. Les mots.

RL: Nevis les images?¹¹

Banjē: Nē. Jo ar tiem es dzīvoju. Vārds mani var paralizēt, esmu ļoti iespaidojams. Man bija ļoti tuva draudzene, viena no pagājušā gadsimta izcilākajiem rakstniekiem, Natalija Sarota. Viņa brīnišķīgi rakstīja par vārdiem savā “L’usage de la parole”. Čehova pēdējie vārdi esot bijuši ich sterbe.¹² Grāmatā ir 30 lappuses, kurās viņa vaicā, kāpēc viņš to pateicis vāciski. Kāpēc ne franciski? Čehovs labi runāja franciski. Kāpēc ne krieviski? Tas, ko var atklāt vārds, ir neticami, tas ir fantastiski.

RL: Sakiet, vai jūs kādreiz ir fascinējušas lietas, ko nevar pateikt? Vārdos nepasakāmais. Tās taču ir lietas, kam piemīt vislielākā vara, vai ne?

Banjē: Tas mani nefascinē.

RL: Jūs sacījāt, ka Silvāna Mangano…

Banjē: Non, j’ai compris.¹³ Silvāna ir māksla. Man nepatīk narcises. Puķes man ir vienaldzīgas. Bet redzēt, ka tāda sieviete var eksistēt, dejot ar viņu, redzēt viņu… Tā nav viņas vaina, ka viņa tāda bija. Bet, piemēram, kad es domāju par Rūdolfu Nurejevu, es nevaru… Es to dievinu, tāpat kā es dievinu suņus. Paskālam Gregorī ir suns, vārdā Sams. Viņš pienāk un uzliek man ses pattes,¹⁴ un vienkārši paliek tā stāvam. Tas ir tik vienkāršs prieks šajā dzīvē, un tas ir tik neticami. Tā ir liela dāvana, ja dzīvē ir kaut kas tāds. Pat mans tēvs reiz pasmaidīja par vienu lietu, ko es izdarīju. Kādu dienu maiznīcā man nejauši izdeva trīs frankus viena santīma vietā. Šodien tas būtu pusdolārs. Ar šo pusdolāru es aizgāju uz Monoprix un nopirku elektrisko kabatas bateriju. Es to noliku zem gultas. Mans brālis Nikolā, trīs gadus jaunāks par mani, to ieraudzīja un pateica tēvam. Un pie pusdienu galda tēvs jautāja: “Kur tu ņēmi to bateriju?” Es teicu, ka pārdevēja maiznīcā kļūdījās. Nākamajā dienā viņš atnāca man līdzi uz maiznīcu, lai pārbaudītu, vai tā ir taisnība. Pārdevēja pietvīka sarkana, it kā baidītos, ka tēvs viņu nogalinās. Un teica: “Jā, tā biju es. Bet es to izdarīju tīšām, jo man šis zēns patīk. Piedodiet.” Un tā nu man vajadzēja atvainoties, bet kabatas baterija nonāca miskastē. T’as compris?¹⁵

RL: Oui. Jūs pieminējāt Ļiļu Briku. Vai viņa arī nebija… Varbūt ne tik skaista kā Silvāna, bet uguns viņā, šķiet, noteikti bija.

Banjē: Jums ir pilnīga taisnība. Lilī bija femme fatale. Viņai bija kādi 82 gadi… Neatceros, cik viņai bija gadu, kad viņa ieradās Parīzē. Bet viņa teica: “Fransuā Marī, tev jāzina, ka es neesmu pārāk laimīga ar Aragonu. Tagad es dzīvoju ar Vasju. Viņš nav ļoti skaists. Bet viņu es mīlu vairāk, nekā es mīlēju Osipu Briku, un vairāk, nekā es mīlēju Majakovski.” Un, kad tu dzirdi šo balsi un redzi šīs acis… Viņa bija fenomenāla. Katru vakaru viņa gāja izklaidēties un teica: “Katru vakaru, Fransuā Marī, tous les soirs je sortais mais je revenais avec un ami” – pārnācu mājās ar draudziņu.

RL: Kur bija tas āķis?

Banjē: Godīgi sakot, kad krieviete ir skaista… Viņās ir kaut kas sevišķs. Cilvēki no Austrumiem vispār ir neparasti. Ļiļa bija maziņa, viņa bija sarkana kā carotte,¹⁶ lūk, tādas tresses,¹⁷ melnas acis kā divi dimanti – tās acis, c’était électrique.¹⁸

RL: Jūs teicāt, ka Ļiļa Brika bija la femme fatale. Nu kurienes nāca tāds spēks?

Banjē: To pašu var sacīt par Marlonu Brando. Pat par Elvisu Presliju. Ir tādi cilvēki. Maikls Džeksons! Kad tu redzi Maiklu Džeksonu, tu esi pagalam. Vienkārši nav ko teikt. Džons Kenedijs – tu esi pagalam. Viņš bija tik skaists! Bet Ļiļa bija dzejniece. Un no viņas staroja iekšējā dzīve – prāts. Es viņai jautāju, vai Majakovskis bija dižākais dzejnieks. “Fransuā Marī,” viņa man sacīja, “es tā neteiktu. Es teiktu, ka dižākais bija Hļebņikovs.” Un tas ir neticami, jo viņa taču nedzīvoja ar Hļebņikovu. Viņai bija ļoti īpatnējs skats uz lietām. Bet vai zināt, viena sieviete, kura itin nemaz nebija skaista, lai gan viņas filmas es varētu skatīties tūkstoš reizes, bija Beta Deivisa. Kad tu redzi parādāmies Betu Deivisu, tu esi pagalam. Kad redzi Brižitu Bardo, tu to pēc tam aizmirsti. Bet tas mani neuztrauc, nav svarīgi.