Es tagad esmu ministrs

Rīgas Laiks: Vai tikšanās vietas izvēle nozīmē to, ka jums garšo zivju ēdieni?

Ainārs Šlesers: Man zivis garšo, jā. Šis ir, es uzskatu, laikam vienīgais tāds īsts zivju restorāns.

RL: Un kas šeit ir jūsu mīļākais ēdiens?

Šlesers: Tūlīt es pasūtīšu un jūs redzēsiet. Patiesībā es varu pat nepasūtīt, droši vien zinās. (Pasūta.) Lasi... ar putru. Un tomātu zupu. Un dabīgo sulu, un minerāli. Lasis šeit ir garšīgs.

RL: Kuru lasi jūs izvēlaties – norvēgu oranžo vai mūsējo?

Šlesers: Godīgi? – Oranžo. Nu, man, kad es ieraugu oranžo, viņš liekas tas, ko es gribu.

RL: Vai jūs, lūdzu, varētu izstāstīt, kas īsti ir kikbokss?

Šlesers: Tas ir kompromiss starp cīņu veidiem. Liela daļa kikbokseru ir bijuši bokseri – tai pašā brīdī viņi ir iemācījušies strādāt ne tikai ar rokām, bet arī ar kājām. Protams, kikboksā ir noteikumi, kas ir atļauts, kas nav atļauts. Un tai pašā brīdī otra puse ir bijuši tie, kuri nodarbojušies ar Austrumu ciņām, viņi ir sapratuši to, ka ir viņiem viena vāja lieta – tā ir viņu roku tehnika, viņi sāka nodarboties ar boksu.

RL: Kura puse dominē jums?

Šlesers: Es esmu nodarbojies ar Austrumu cīņām, un tajā pašā laikā nodarbojies ar boksu kādu laiku, patiesībā es esmu nodarbojies arī ar vieglatlētiku kādreiz, skraidījis, ļoti daudz diplomu ir... Sprintā, 60 un 100 metri, ja... Plus vēl 200.

RL: Lai ātrāk var uzvarēt un mazāk jāskrien?

Šlesers: Man tā sanāca. Skolā atnāca un mani, kā redzēja, ka es ātri skraidu pa laukumu, situ bumbu, uzaicināja uz sacensībām. Neko daudz nebiju nodarbojies, aizgāju, pirmoreiz ieraudzīju dzīvē naglenes, bija jāuzvelk kājās un pirmajā reizē arī pa trim distancēm varēju iegūt divas pirmās vietas, vienu trešo. Tā arī sākās. Trīspadsmit gadu vecumā man bija diezgan nopietna trauma, man bija lauztas abas rokas. Es diezgan, kā teikt, nu – nevis pārdzīvoju, bet tomēr, kā teikt, gribējās domāt, ārsti teica, jānodarbojas ar sportu, jāvingrina rokas. Tas bija astoņdesmit praktiski piektais gads, tie cilvēki, kas nodarbojās ar tādām grupām – pagrabos, skolu zālēs vai šautuvēs, tie tika saukti par vingrošanām, tur nevarēja lietot japāņu terminoloģiju, un ļoti daudzi, kuri šodien cilvēki ir redzami uz ielām, ir izgājuši caur šiem pagrabiem.

RL: Sķiet, kikbokss ir viens no sporta veidiem, kur ļoti labi jāizjūt, ko nozimē sist, jāizjūt sitiens, ir arī iespēja tikt sasistam.

Šlesers: Sports nav nežēlīgs, jo ringā ir tie, kuri iet apzināti, ja? – viņi iet cīnīties, nu, ja tu ej ringā, tad tur, kā teikt, tev jācīnās līdz uzvarai, tur nekādas citas iespējas nav. Es domāju, ka tie, kas nodarbojās ar sportu, ja? – ļoti daudzi – tai pašā brīdi viņiem bija pavisam cita filozofija uz ielas, viņiem nebija interese iet kādu piekaut, meklēt kašķi un tā tālāk, jo cilvēks saprata, ja? – ka vājāko sist nav interesanti, ka cilvēkam ir jābūt pietiekoši stipram un tas grūtākais ir tieši tad, kad kādam uz ielas kaut kas ir sanācis; sportisti, kuri tiešām bija ne tikai fiziski attīstīti, bet kuriem bija arī kaut kāda filozofija, viņi bija tie, kas bieži... pat šīs situācijas jābeidz bez cīņas, ja? – tu nevari; jo kādreiz jau katram ir sanācis kaut kur skolas laikā kaut kas, un tāpēc es do- māju, sportā man bieži palīdzēja ar to, ka tur, kur varbūtās, ja es nebūtu nodarbojies ar sportu, droši vien uz ielām viss kas varēja sanākt, bet mana filozofija bija tomēr nedarīt cilvēkiem pāri, sports, tas bija vienkārši, kā teikt, – tas ir tas, ar ko es nodarbojos.

RL: Vai tas ir mīts, ka no šiem sportistiem radās daudz reketieru?

Šlesers: Es nezinu, kas ir vārds īsti – reketieris, bet zinu to, ka viņi bija tie, kas arī aizgāja tanī saucamajā reketā, kā jūs sakāt, vismaz viņi tika redzēti. Nu, man bija citi uzskati pilnībā, pirmām kārtām es neuzskatīju sportu tikai kā, teiksim, darbu ar ķermeni, bet tas bija priekš manis arī šī filozofija, ja? – askētisms, askētisks dzīves veids, es savā dzīvē esmu... ļoti daudz ko nedaru, bet es ar to ne lepojos, ne arī to uzsveru, vienkārši tas ir mans dzīves veids, ja? – vienam patīk kaut kas, piemēram, vienam patīk vīns, ja? – vienam patīk tur šampanietis, tajā pašā brīdī, nu, man patīk tas, ka ir stāvoklis, ka es nelietoju alkoholu vispār. Kad es principiāli pateicu: viss, vairāk nekad neko, tas bija no 18 gadiem, tātad man 10 gadi jau kopš.

RL: Tad jūs nezināt, kas ir viskijs?

Šlesers: Nē.

RL: Vai jūs biznesu ar Krieviju nekad neesat taisījis?

Šlesers: Kā lūdzu? – Es domāju, ka mēs tagad par alkoholu runājam.

RL: Jā, tieši par alkoholu.

Šlesers: Es Krievijā esmu bijis, bet, ja tā nostāja ir ļoti kategoriska, tad cilvēki respektē.

RL: Vai tas bērnības sapnis, par kuru jūs stāstījāt kādā intervijā – kļūt par autoatslēdznieku – vai tas jums tagad liekas naivs?

Šlesers: Nē! Es gribēju iet par autoatslēdznieku, jo tanī brīdi jau, mēs atceramies – kas bija galvenie cilvēki? – tie bija servisa meistari. Tā ļoti konkrēti, ja? Bet tad es tā nejauši aizgāju uz Industriālo politehnikumu, jau pašās beigās, es īsti nemaz nepaspēju piedalīties tajā konkursā, vienīgā vieta, kas tur bija palikusi, tas bija štanču un presformu ražošanas tehnologi, es iestājos – patiesībā es nezināju, kur es iestājos, un man tie, kas bija iestājušies, arī nevarēja paskaidrot. Satiekoties pēc pusgada ar saviem bijušajiem skolas biedriem, sapratu, ka tomēr pat tādi visnespējīgākie cilvēki, kuri vismazāk attīstītākie, aizgāja tomēr uz tehnikumu – viņi pēc pusgada jau atšķīrās savā domāšanā no tiem, kas palika vidusskolā. Jo vidusskola – tas tomēr bija tā, ka cilvēks dzīvo ģimenē, viņš tikai mācās un aiziet uz to skolu, bet tehnikumā bija tāda patstāvība. Un tad es sapratu, ka tehnikums ir jābeidz... vienkārši tāpēc, ka viņš ir jābeidz, jo ir vajadzīga izglītība, ja? Sevišķi sāku interesēties par ekonomiskiem jautājumiem, kāpēc, teiksim, daudz kas ir aizliegts valstī, ja? – un tad sākās tie kooperatīvu laiki 80. gadu beigās, un patiesībā tā interese mana par dzīvi radās tā, ka es sapratu, ka ar šo valsti kaut kas nav kārtībā. Kādas man ir perspektīvas reāli, ko es gribu no dzīves, es uzdevu tos jautājumus, ļoti labi atceros, man bija 16 gadi. Un tad es sapratu to, ka dzīvot un pelnīt 120 rubļus es negribu, es negribu iet kaut kādā, teiksim, armijā, pēc tam atgriezties, pēc tam iet strādāt pie konveijera par šo savu specialitāti, es nezināju, ka nebūs Padomju Savienība, es domāju – kaut kas ir jādara. Reāli. Jo dzīvot kaut kā vajag. Tajā laikā bija deficīts. Un tehnikums bija tā vieta, kur patiesībā pulcējās viss Rīgas “centrs”, kā viņu tad sauca, ja? – kur notika šī tirdzniecība, kur tirgojās tur visi pa labi, pa kreisi, jo visi gribēja izskatīties moderni, ja. Industriālais politehnikums, viņš, starp citu, ir izlaidis ļoti daudzus uzņēmējus, to es viennozīmīgi varu pateikt.

RL: Dienā, raksturojot jūs, bija teikts, ka Šlesers ir skolojies uz ielas starp “farcovščikiem” un kikbokseriem. Bet jautājums ir, vai jums ar šiem cilvēkiem pēc tam bija kādas biznesa attiecības?

Šlesers: Nu, man bija ar vienu no viņiem, cilvēks nāca pie manis un vienkārši gribēja atrast darbu, nepagāja ne divi nedēļas un viņš vienkārši bija atkal piedzēries darbā, un man nācās atlaist. Praktiski daudzi, kas bija, sevišķi vecākās paaudzes, uz ielām, viņi tā arī palika, ja? Protams, ir skumīgi, ka daudzi vienkārši nodzērās, nu, vienkārši viņiem likās, ka viņi ir atraduši to, kas viņiem ir nepieciešams, un tad sākās tirgus ekonomika un viņi saprata, ka viņi nespēj pelnīt.

RL: Viņiem taču vienīgajiem bija pieredze.

Šlesers: Tā pieredze bija pavisam cita, tā bija vienkārši, kā teikt – skatīties, domāt; bet daudzi no viņiem tajā pašā brīdī labi pelnīja un viņi atļāvās dzīvot diezgan izklaidīgi, dzēra, ja? – atpūtās, ja? – un līdz ar to man šodien jāsaka, vienkārši nodzērās, no skaistas dzīves, no vieglas dzīves; tai pašā brīdī es nedzēru, man bija citas intereses, smagi trenējos no rītiem, vakaros; man jau tas nebija tā kā darbs, tas jau bija man vienkārši tāds kā hobijs; kāpēc nevarēja drusku padomāt, lai nopelnītu tik daudz, cik vecāki, piemēram, nopelna varbūt pusgada laikā jeb gada laikā? Protams, tas bija izsalkums, kāpēc neizdarīt. Bet es neesmu nodarbojies ar to kā ar biznesu.

RL: Vai jūs esat dienējis armijā?

Šlesers: Es atbraucu, tas bija 1992. gada sākums, un tad bija valstī jau iestājies, tā teikt, jaunais režīms, un pēc pusgada atkal aizbraucu strādāt uz Norvēģiju. Tad man piedzima divi bērni, es visu pārdomāju. Es ceru, ka ministru armijā neiesauks.

RL: Vai jums ir viegli pārciest zaudējumus?

Šlesers: (Pauze.) Un par kādiem zaudējumiem jūs runājat?

RL: Nevarētu taču būt, ka vārds “zaudējums” jums neko neizteiktu?

Šlesers: (Gara pauze.) Nē, nu kā, nu – ir nepatīkami, ja sanāk vilties, teiksim, citā cilvēkā, kuram tu uzticies, piemēram, bet viņš tev... pilnīgi pretī visai uzticībai, teiksim, atmaksā ar nodevību. Kas attiecas par naudu, tad nauda ir tāda lieta, ka vienu dienu viņa ir, otru dienu viņa nav, un sevišķi biznesā, pasaulē ļoti bagāti un ietekmīgi cilvēki, kā teikt, nonāk līdz tam, ka vienā dienā viņi vienkārši bankrotē. Daudzi no viņiem vienkārši tā arī pazūd, bet ir citi, kuri, kā teikt, cenšas atdzī vināt tas, kas ir bijis, jeb radīt no jauna, celties un vēlreiz sākt.

RL: Kādu pateicību jūs esat parādā Viesturam Koziolam, Mārim Gailim un Jānim Jurkānam?

Šlesers: Tā “paldies” es nedomāju, ka šo dien es, sevišķi vēl caur presi, kādam tur iešu teikt, ja? Bet... Viesturs ir bijis tas piemērs, kur es varēju skatīties, kā lietas vajag darīt un kā nevajag darīt, mācīties no viņa kļūdām, tā, lai nepieļautu savas. Un tai pašā brīdī, kas attiecas par Māri Gaili, tad vienīgais, kas man ar viņu bija sakars, ka viņš kādreiz, 92. gadā parakstīja papīru, ka viņš atbalstīja Latvijas informācijas un tirdzniecības centra izveidošanu Norvēģijā kā nevalstisku struktūru. Vienkārši viņš bija tas, kas uzlika savu parakstu, un tam parakstam bija nozīme.

Kas attiecas par Jāni Jurkānu, tad es domāju, ka viņš ir viens no tomēr tādiem nopietnākajiem politiķiem arī valstī, bet es domāju, ka daudzi viņa uzskati tomēr tiek apspēlēti, it sevišķi priekšvēlēšanu kampaņā un tā tālāk... uztaisīts viņš, piemēram, tur ar Rubiku... nu nav partijā tur Rubika nekā, kādam patīk tur viņu, kā teikt, pateikt, bet tai pašā brīdi ir viena problēma, kuru viņš grib pacelt, viņš saka, ziniet, mēs dzīvojam Latvijā, kurā latvieši ir tikai vieni piecdesmit pieci, seši vai cik tur tie procenti, ja? – te ir cittautieši. Ja mēs par viņiem nedomāsim, tad varam mēs nonākt līdz krīzei... Jurkāna kungam es pateicos tikai par to, ka viņš tiešām, tā teikt, ļoti politiski varēja atbildēt uz daudziem jautājumiem pašā sākumā, tad, kad tā partija veidojās. Grāmatās par to neraksta, kā izveidot partiju, ja būtu tāda grāmata, tad mēs būtu izlasījuši, bet nebij, līdz ar to bij jārunā ar cilvēkiem, un ar Jurkānu man ļoti labas cilvēcīgas attiecības.

RL: Kādēļ jūsu partija netiecās pēc cittautiešu elektorāta?

Šlesers: Kaut ko varēja arī priekšvēlēšanās taisīt savādāk... bet, kas attiecas uz mūsu lozungu – viņš bija viennozīmīgi skaidrs un nebija divdomīgs: “Vienot, nevis šķelt,” un mēs pie šī lozunga arī paliekam. Šodien mēs pat redzam, ka arī Tautas partija sāk mainīt savu viedokli par Jauno partiju kā par posmu, kurš var vienot, nevis šķelt.

RL: Bet vai vārdam “šķelt” šajā jūsu sauklī bija kaut kāda saistība arī ar Šķēles uzvārdu?

Šlesers: Man ir grūti pateikt, bet... nāca šis lozungs un tad mēs ieraudzījām to sakritību. Piemēram Tēvzeme un brīvība, ja? – tur “Latvieti, nepadodies!” Nu un tas ir blefs, ja? – viņi paši apzinās, ka tas ir blefs, nu, vienreiz viņi tā, otrreiz viņi tā vairs nevarēs. Nu, ko nozīmē “Latvieti, nepadodies!”?

RL: Sakiet, vai jūs ar Varneru un Hāgenu tagad arī sazvanāties?

Šlesers: Ar Hāgenu es patreiz pēdējā laikā neesmu, bet ar Varnera kungu es – jā, nu mums ir arī labas, kā teikt, mums nav tikai biznesa attiecības, mums ir labas cilvēcīgas attiecības; viņš bija Floridā atvaļinājumā, mēs sazvanījāmies, kā tur gāja un tā tālāk...

RL: Atļaujiet, lūdzu, nocitēt kādu Norvēģijas televīzijas jokdari – tas ir kaut kas līdzīgs mūsu Ufo un Fredim, un viņi tos jokus plēš par Latviju: “Mēs gribam parodēt visus tos skandināvu uzņēmējus, kas brauc tur pie jums uz Latviju un it kā palīdz, bet, man liekas, arī tā viltīgi iz- manto. Tas RIMI un Hāgens, kas tur darbojas, tas taču ir baigais lapsa, bet Latvijā viņš esot diezgan populārs. Jūs gribat tikt Rietumos, bet tas, kas tiek ievazāts, ir dažādi atkritumi un stulbumi, jums pārdod apelsīnu mizas, bet jūs ticat, ka tie ir apelsini.” Kā jūs to komentētu?

Šlesers: Zināt, ja paklausās Ufo un Fredi, tad arī daudzām lietām grūti atrast komentārus. Ja uzņēmums attīstās, tas nozīmē to, ka tieši tāds uzņēmums ir vajadzīgs iedzīvotājiem.

RL: Jūs kādreiz izteicāties, ka vēlaties universālveikalu Centrs padarīt par labāko Baltijā. Vai jums tas ir izdevies?

Šlesers: Ja kāds cilvēks šobrīd cer, ka viņam izdosies vai par viņu rakstīs grāmatas tur, kaut kādīgi uzbūvēs pieminekli, ja? – tad man ir izdevies jau dažus pieminekļus savā dzīves laikā uz būvēt. Es uzskatu, ka ne tikai Centrs, bet arī citi objekti šobrid praktiski ir kā pieminekļi.

RL: Ienāca prātā tāda asociācija: jaunā partija – jaunais latvietis – jaunais krievs... Vai arī jums piemīt izslavētais jauno krievu un jauno latviešu vērienīgums, plātīgums, arī cinisms attiecībā pret sievietēm?

Šlesers: Es ne tikai mīlu, bet arī cienu savu sievu. Un tas ir ļoti būtiski. Bieži cilvēks mīl, bet viņš neciena. Un te, kā teikt, rodas daudzas problēmas. Dzert es nedzeru, ja? Pīpēt es nepīpēju, ja? Līdz ar to tur es naudu netērēju. Kazino es esmu spēlējis, ja? – bet es neesmu spēlmanis, es neesmu tā kā daudzi, teiksim, tur ir izbraucis vai kaut kur aiziet... es esmu to kaut kur redzējis, bet es šodien lielāko daļu laika pavadu strādājot. Un tas, kas man paliek brīvs, es cenšos veltīt ģimenei. Tā kā šodien, ja runa ir par uzdzīvošanu, tad es varu pateikt to, ka es dzīvoju godīgu ģimenes dzīvi, ja?

RL: Vai jūs spētu iztēloties tādu sitāciju, ka nonākat uz apsūdzēto sola?

Šlesers: Es domāju, ka ir lietas, no kurām neviens cilvēks nav pasargāts, ja? Tīšām, netīšām. Es domāju, ka es centīšos dzīvot tādu dzīvi, lai man nebūtu gods nonākt tur, kur jūs teicāt.

RL: Kur jūs esat nosēdināts Ministru kabinetā?

Šlesers: Es sēžu starp sievietēm, un starp gudrām, skaistām sievietēm. Es nebiju uz pirmo sēdi, es biju komandējumā Stavangarā un es tiku stādīts fakta priekšā. Es nezinu, varbūt sievietes speciāli to izstrādāja.

RL: Kāpēc nebija cīņas par ekonomikas ministra posteni?

Šlesers: Tāpēc, ka Jaunā partija pateica: ekonomika – tas ir mūsu, tāpat kā, teiksim, Latvijas ceļš var pateikt: ārlietas, tas ir mūsu.

RL: Jūs gan pirms vēlēšanām ļoti stipri kritizējāt Birkava kungu un apgalvojāt, ka diplomātija profesionālā nozīmē ir jāaizstāj ar biznesa attiecībām, ka ir jāpadara ārzemju biznesmeņi par mūsu valsts lobijiem.

Šlesers: Šodien ar Birkava kungu mums ir ļoti labas attiecības, mēs veidosim kopīgu koncepciju, kur šī viņu sfēra un mūsu ministrijas sfēra apvienosies. Ir absurdi aizvest, piemēram, VEF uz Ķīnu, aizvest kaut kādas šitās te bankrotējušas rūpnīcas un meklēt sadarbības partnerus! Totāla izgāšanās, tādas lietas ir notikušas. Es domāju, ka tās kļūdas, kas bija, mēs izlabosim un pierādīsim, ka mēs atradīsim Latvijas vietu pasaules ekonomikā.

RL: Vai jūs Latviju iztēlojaties kā sievieti vai kā vīrieti?

Šlesers: Uz šo jautājumu es jums nevaru atbildēt, tiešām, es neesmu domājis.

RL: Bet ja nu Latvija, valsts, būtu sieviete – kas jūs viņai esat pēc savas izjūtas: dēls, vīrs vai tēvs?

Šlesers: Ja man paprasa, kāda krāsa man patīk labāk – balta vai melna, tad es pasaku vienu vai otru, bet, ja paprasa, tur tēvs vai māte, vai kas – brālēns varbūtās, sievastēvs, mātesvīrs tur, tie termini tik daudzi, nu es nezinu... kaut kāds radinieks es jau esmu.

RL: Lasīju, ka jums esot daudz radinieku dažādos Latvijas novados. Vai viņi ar jums lepojas?

Šlesers: Man ir grūti pateikt. Es varu tikai teikt to, ka runāt jau ir skaisti, bet ļoti daudzi cilvēki laukos dzīvo diezgan traģiski. Bet nu, es ceru, viens no maniem arī stimuliem – es nedomāju tikai, kā dzīvot pašam labāk. Tiešā veidā es esmu varbūt jau zaudētājs, ka es esmu politikā, bet netiešā veidā es esmu viennozīmīgi vinnētājs, jo es uzskatu, ka šodien es esmu savā vietā, tā ir mana vieta, ja! – kuru es izmantošu un es panākšu to, ko cilvēki sen gaida. Es jūtu, ka es varu izdarīt – patiesībā tā vienmēr ir: ja tu jūti, ka tu esi labākais, tad tā ir sava vieta – grūti man pateikt, vai es esmu labākais, bet es viennozīmīgi esmu tas, kas ir gatavs rīkoties un ekonomikas ministriju pārvērst šo gadu laikā par to... kādu daudzi ir gaidījuši jau sen.

RL: Vai nav par vēlu?

Šlesers: Nav par vēlu, nav, nekad nav par vēlu.

RL: Taču kāds jūsu partijas biedrs izteicās, ka Ekonomikas ministrija tika jums ne nu gluži iesmērēta, bet tomēr tā vairs nav tā Ekonomikas ministrija, no kuras varētu kaut ko gūt, jo privatizācija ir gandrīz pabeigta.

Šlesers: Ja kāds gribēja nozagt, tad tur tiešām nav ko vairs zagt.

RL: Tad tomēr – iesmērēja?

Šlesers: Varbūt kādiem tā liekas... Viņa ir pilnīgi jāpārveido, jāuzlabo. Bet es zinu, ko ar viņu darīt, ja? – Pats interesantākais, ka Ekonomikas ministrijā ir ļoti daudz gudri, talantīgi cilvēki, tikai absurda situācija tāda, ka viņu talants nevienam nav vajadzīgs; es saprotu, ko viņi grib darīt, man ir svarīgi tas, ka cilvēkam ir jādod šī iespēja... piemēram, tāpatās, kā mākslinieks, ja viņam nebūs iespēja gleznot, tad neviens nezinās, ka viņš ir labs mākslinieks. Katram ir jādod otiņa.

RL: Ja man nedos iespēju būt ministram, neviens nezinās, ka es esmu labs ministrs?

Šlesers: Nu, tā gluži ne. Ministru nevienam nedod, jācīnās, nu un... vara ir arī jānosargā. Tā jau nav tādā nozīmē, ka tūlītās ar dūrēm mēs kaut ko, bet, ja es kā ekonomikas ministrs nākošā gada laikā nepaveikšu kaut ko tādu, ka gada beigās aiz manis stāvēs lielākā daļa Latvijas uzņēmēju un neatbalstīs mani, tad man ir jāiet projām. Es nākšu ar konkrētu jaunu, kā teikt, piegājienu – to, ka nevis es būšu tas, kas noteiks Latvijas valsts tālāko ekonomikas attīstību, bet tie būs eksperti, tie būs profesionāļi, kuru atbalstu es lūgšu, nekautrēšos pateikt: nāciet un palīdziet veidot valsti, veidosim valsti kopā!

RL: Jūs kādreiz pārmetāt, ka Saeimas deputāti, vairākus gadus nosēdējuši Saeimā, nezina, kas ir ekonomika. Sakiet, lūdzu, kas ir ekonomika?

Šlesers: Ziniet, ja es jums kaut kādu teikšu vienkārši formulu, terminu, nezinu, vai to uzreiz sapratīs lasītāji, bet to, ko es varu pateikt – kā es to saprotu. Valsts ekonomika – tas ir tas, kas veido valstī vērtības. Tie ir uzņēmēji, tā ir pati valsts, tie ir tie, kas strādā, ļoti vienkārši – ekonomika ir tā, kas rada naudu. Neko gudrāku par naudu cilvēki nevar izdomāt.

RL: Vai jūs apstiprinātu to, ka Paula kungs ļoti nevēlas būt prezidents – bet partija viņu uz to spiež?

Šlesers: Es domāju, ka Paula kungs tiešām ir viens no tiem cilvēkiem, kas nepretendē. Bet nav tik daudz to kandidātu, kuri var būt prezidenti, pēc manām domām Pauls ir labākais kandidāts, jo, ja, piemēram, Pauls kļūtu par prezidentu, tad, es domāju – nezinu, kā tur Krievijas politiķi, bet Krievijas cilvēki savu attieksmi pret Latviju pagrieztu ļoti pozitīvi. Ar Rietumiem mēs tiksim galā, bet tās attiecības ar Austrumiem arī nevajag aizmirst.

RL: Vai jūs varētu iztēloties, ka, piemēram, vācu tauta cienītu Krieviju par to, ka tur būtu prezidente Pugačova vai – nu labi, Grebenščikovs?

Šlesers: Bet nevar salīdzināt... Pirmām kārtām... kas mēs īsti esam bijuši, ja? Kādas mums tās izglītības, ja? Man, piemēram, kā teikt, šodien... es negribu nevienam pierādīt, ka man ir zināšanas. Ja? Man ir zināšanas, un viņas vienkārši ir, ja? – tāpatās vai nu cilvēks vienkārši ir mākslinieks, viņš māk gleznot, ja? – viņam nevar ar diplomu neko iedot. Un šajā ziņā Paulu nevar salīdzināt ar Pugačovu, viņš nav vienkārši cilvēks – māāākslinieks, viņš ir personība vistiešākajā nozīmē, ne tikai kā mākslinieks. Paula kungs – viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kurš nekad necentīsies kaut ko iegūt, ja? – bet tai pašā brīdi viņš ir cilvēks, kurš māk strādāt ļoti smagi, kurš ir strādājis smagi, kurš ir pierādījis sevi, tas nav tā, ka – viņš ir labs mūūūziķis... Prezidentam ir jābūt ne tikai cilvēkam, kurš varbūt šodien labi izskatās un var pateikt kādu runu, prezidentam ir jābūt arī cilvēkam ar vēsturi. Es domāju, Paula nopelns ir neapstrīdams.

RL: Sakiet, kura Paula dziesma jums pašam vislabāk patīk?

Šlesers: Par alu. Pēdējā.

RL: Cik jums reāli ir gadu?

Šlesers: Nezinu; tik, cik ir, tik ira. Faktiski man ir 28, bet ir tāda lieta – virza cilvēks lietas, saprot, būdams ļoti jauns, un bieži gadās tā, ka cilvēks, neatkarīgi no sava vecuma, tā arī daudzas lietas nesaprot. Es domāju, ka ir ļoti būtiski būt tomēr tajā pirmajā kategorijā, tomēr izprast lietas neatkarīgi no vecuma.

Es nevaru iedomāties variantu, ka es aiziešu mājās, neko nedaru, aizbraucu pamakšķerēt – kaut gan es nemakšķerēju. Medīt es arī nemedīju. Daudzi ministri to dara, bet es to nedaru. Ir lieta tāda, ka priekš manis darbs – tā ir mana dzīve. Bet redziet, dzīve jau ir interesanta... Es gribu vēl par sievietēm parunāt.

RL: Lūdzu, ar prieku!

Šlesers: Ir sievietes, kurām ir – teiksim, jaunas meitenes, kurām ir 17 gadu un kurām ir savs jaunības skaistums, bet tajā pašā brīdī es zinu to, ka sievietes skaistums nav tikai ārējais, ir jābūt arī iekšējam. Un sieviete, piemēram, es zinu, ka gados 40 var būt daudz pievilcīgāka nekā tā meitene ar 20. Tas nenozīmē to, ka es saku, ka kāds ir nesmuks, bet, redziet, sievietes smukumam ir jānāk no iekšām. Tas ir tas, kas, man šķiet, ir ļoti būtisks. Jo gudra sieviete, skaista sieviete ir ļoti unikāla kombinācija. Ir tāda lieta – skaisti novecot. Es, piemēram, esmu dzīvojis kaut kur ārzemēs un esmu redzējis, kā iet cilvēki, iespējams, pensijas vecumā. Viņi iet pie rokas, divi cilvēki. Tas ir skaisti, vienkārši skaisti. Un tā mīlestiba no fiziskā pāriet uz garīgo. Un tā dzīve iet uz priekšu.

RL: Vai jūs domājat studēt?

Šlesers: Es jau negatavojos būt par prezidentu. Es katru dienu studēju, es katru dienu mācos, es katru dienu kaut ko apgūstu jaunu un es domāju, ja man būs tādas iespējas, tad es viennozīmīgi pabeigšu, kā teikt, kaut kādus kursus, kurus es, kā teikt, esmu jau ieplānojis, tā teikt, pabeigt, tie ir saistīti ar tādām profesionālām zināšanām, tas nav saistīts ar to, lai man būtu vēl kāds skaists papīrs, ja? – bet tai pašā brīdi, kas attiecas par mācībām, bieži tiek interpretēts, ka Šlesers, ņemot vērā to, ka viņš ir ne tikai jaunākais ministrs, bet pat ministrs bez izglītības – tā ir tāda... žurnālistu ļaunums, ja?

RL: Nē – jūs esat “vidējās izglītības ministrs”...

Šlesers: Jā, bet tai pašā brīdī ministrs, kurš ir valstij maksājis daudzus miljonus, pierādījis sevi darbā, radot lielas vērtības šai valstī, ja?

RL: Kā jūs domājat – vai bagātie cilvēki tiks paradīzē?

Šlesers: Es varu pateikt to, ka tie cilvēki, kurus es pazīstu, kuri ļoti bagāti, tas nav Latvijas līmenis, pasaules mērogā ļoti bagāti – šie cilvēki savā būtībā ir ļoti vienkārši, prasti un tā tālāk, un tik, cik viņi daudz laba dara... Es domāju, ka patiesībā ne jau mēs lemsim, paradīzē vai būsim vai nebūsim, ir citi, kā teikt... Ja būs lemts... Es domāju, ka uz šo jautājumu katrs, tā kā viņš būs nodzīvojis, tad arī tā būs lemts.

Kā teica – vai dzīve ir tikai tāda nejaušiba, gadījums un viss ir haoss... Tad ķer mirkli, kamēr viņš tev ir dots, ja? Un tad tu vienkārši pazūdi. Kā saka, sprādziens kosmosā un katrs cilvēks ir nejaušība. Es uzskatu, ka nekas nav nejaušs, ka ir kāds, kas to visu, gribam mēs to vai negribam...

RL: Kosmiskais krusttēvs?

Šlesers: Nē, bet, kā teikt, es arī sajūtu kristīgo ticību. Ir Dievs, un es pieņemu, ka tā ir personība. Atšķirībā no tā, kur daudzi filozofē un runā par kaut kādām augstākām vērtībām. Es atceros skolā, kad mācījos kādā trešajā klasē ģeogrāfiju un es uzdevu jautājumus. Es atceros, ka rādīja, ka te ir Zeme, te Saule, te Mēness, Saturns, Marss... Un es prasīju – a kas ir tālāk? Vēl zvaigznes. A kas ir vēl tālāk? Un tad skolotājs mēģināja kaut ko lavierēt, bet patiesībā nav jau tās atbildes. Mani šodien arī neinteresē, es pieņemu to, ka nav jāzin tas, kas vienkārši nav jāzin. Es pieņemu, ka ir tas Dievs, kas ir šo pasauli radījis, ja? Un katram ir iedota kaut kāda misija uz šīs zemes.

RL: Jūs Dievu uztverat kā personību?

Šlesers: Jā.

RL: Kādēļ, jūsuprāt, būtu vērts ar Volandu vai Mefistofeli parakstīt līgumu?

Šlesers: Redziet, jūs aizskārāt tagad tādu garīgo pusi, un tad ir divas iespējas, kam cilvēks kalpo. Labajam jeb ļaunajam. Nav iespējams kaut kas pa vidu, ja? Un tāpēc – cilvēks izdara savu izvēli, bieži viņš atgriezties vairāk nevar, ja? Daudzi runā par to, ka cilvēkam būs par to jānožēlo, ka nāk pār viņu lāsts; tad es varu pateikt to, ka šodien man nav nekā tāda... ka ir tādas lietas, kuras man ļoti gribētos, bet ir vienmēr maksa, kuru es nebūtu gatavs maksāt, ir daudzas lietas, kurām es nekad nebutu gatavs.

RL: Nesen es dzirdēju tādu jauku stāstu. Viens no Krištopāna dēliem dusmās saka tēvam: “Es mainīšu uzvārdu!” Bet Krištopāns viņam kliedz preti: “Uz ko tad tu mainīsi? Uz Sķēli? Vai uz Ādamsonu?” Vai jums jūsu tēva uzvārds, kuru jūs nomainījāt pret sievas uzvārdu, nebija vērtība?

Šlesers: Kad es mainīju uzvārdu, mani neviens nepazina un es nekad nebiju iedomājies, ka es kļūšu slavens cilvēks, par ko runās, par ko rakstīs un tā tālāk. Dzīvot Norvēģijā ar šo uzvārdu, kas man tagad ir, ir vienkārši praktiskāk – un viss. Ja es būtu zinājis, ka mani tagad pratina par to, es to droši vien nekad nebūtu darījis. Šodien mani pazīst ne jau dēļ mana uzvārda, ja? Man nebija tādas attiecības ar tēvu, nu, es viņu nejutu, es zinu, ka man bija māte, ar kuru es dzīvoju, ar tēvu man nav bijušas tādas saiknes.

RL: Kā jūs raksturotu to vidi, ko jūs uzskatāt par savu?

Šlesers: Redziet, man ir ļoti dažādi. Piemēram, starp maniem draugiem ir cilvēki, kuri nemaz nav uzņēmēji. Viņi ir vienkārši cilvēki, kā tie paši no sporta, ar kuriem mēs kopīgi darbojāmies. Mums ir dažādas dzīves. Bet es saku: es vēl nesen esmu bijis viens no jums. Ja mēs iegūstam pozīciju sabiedrībā un aizmirsīsim, no kurienes mēs nākam, ja? – tad mēs esam vienkārši zaudētāji. Tad mēs esam nožēlojami cilvēki, ja? Nevar kaunēties par to, kā teikt, par savu vēsturi.

RL: Vai jūs jau esat uzcēlis iecerēto ģimenes māju jūras krastā?

Šlesers: Man ļoti žēl, bet es daudz personiskas lietas noliku otrajā šķirā. Es pārāk daudz laika veltīju politikai...

RL: Bet, ja jums tagad būtu laiks un nauda...

Šlesers: Man ir nauda!

RL: Vai jūs māju celtu pilnīgi no jauna – tādu, par kurām Imants Lancmanis izsakās, ka ap villu starp mazām priedītēm gaudo tikai vējš un liekas, ka tur visi var sajukt prātā – vai arī pirktu sev kaut ko tādu, kam ir vēsture...

Šlesers: Es domāju, ka es tāpat viņu būvēšu, jo es zinu to, ka manai sievai ir ļoti svarīgi, lai daudzas lietas ir tādas, kā viņa to grib, – tas nozīmē, ka gatava nav. Savs kaut kas ir jāizveido.

Abonēt Rīgas Laiku

No 1999. gada janvāra numura