Politiķis septiņu rūķīšu namiņā

Rīgas Laiks: Saki, kā tev šķiet, kurš Latvijas valstī domā par Latvijas interesēm?

Valdis Birkavs: Es.

RL: (Smejas.) Labi.

Birkavs: Nepārtraukti. Un meklēju citus, kas domā. Iespējams, ļoti daudzi klusībā pie sevis domā. Bet es teikšu tā: nav runa par to, ka nav redzama perspektīva. Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO nav pat redzamas prioritātes. Budžeta prioritātes ir viena gada prioritātes. Ja taisa trīs gadu budžetu, tad ir kaut kāds redzējums uz trim gadiem, bet ilgtermiņa vai vidējā termiņa prioritāšu, manuprāt, nav.

RL: Bet kam, tavuprāt, labākā pasaulē būtu par to jādomā?

Birkavs: Jādomā par to, protams, ir valsts vadībai, politiskajai elitei. Jo mēs jau neesam Aristoteļa laikos, kad visi brīvie cilvēki piedalījās politikā. Tagad piedalās ar to, ka atrod savu elites grupu, par kuru balsot. Viena neizveidojusies elite nomaina citu, viņas samiksējas – tas nav nekas slikts –, cilvēki mainās, iet no vienas partijas uz otru – arī tas nav nekas slikts. It kā zināma pēctecība ir, jo mēs jau neesam mētājušies no liberālisma konservatīvismā vai sociāldemokrātijā, vai vēl kaut kādā galējībā. Mēs it kā esam bijuši diezgan konsekventi. Bet tas, ka katrs, kurš atnāk, ziņo, ka tagad nu gan sākas jauna ēra…

RL: Nu, tādi varoņi ik pa brīdim ir bijuši.

Birkavs: Tādi ik pa brīžam bijuši, bet ēras nav. (Smejas.) Nelaime tā, ka patiešām ir ļoti grūti formulēt, jo īpaši šajā laikā. Mēs visi jūtam, ka pasaulei šobrīd jāizšķiras, uz kurieni iet. Ir vismaz divi trīs būtiski jautājumi, kuros pasaulei jāizšķiras, kas notiks tālāk.

RL: Iezīmē, lūdzu, tos būtiskos jautājumus.

Birkavs: Pirmais jautājums ir ļoti vienkāršs: iet uz priekšu vai kāpties atpakaļ.

RL: Piedošanu, un kas tā priekša ir?

Birkavs: Kas ir priekša? 20 gadus amerikāņu un arī mūsu karavīri mēģināja Afganistānā radīt, nu… perspektīvu. Tagad viņi tam atmetuši ar roku. Tie demokrātijas asni, kas tur bija iestrādāti, zināmas tiesības sievietēm, Tālibān to visu atceļ. Mēs redzam, ka tur notiek skaidra kāpšanās atpakaļ. Bet vai tad breksits nebija kāpšanās atpakaļ? Vai Trampa politika? Tā arī bija atkāpšanās – atkāpšanās no multikulturālisma, globalizācijas, atkāpšanās no dažiem, es pat teiktu, civilizācijas principiem. Daudzus gadus pastāvēja vienošanās, ka visu, kas smako pēc sliktas politikas, sabāž maisā un noliek kaktā, bet Tramps šo maisu atsēja vaļā.

RL: Viņam ir ļoti daudz atbalstītāju ne tikai Amerikā, bet arī citur. Daudzi atviegloti uzelpoja par novēršanos no multikulturālisma un globālisma.

Birkavs: Nu, bet ko tad… Kad Odisejs gulēja, jūrnieki atsēja to maisu, un kas notika? Desmit gadus Odiseju nēsāja pa jūrām, līdz viņš beidzot atgriezās mājās. Kaut kas līdzīgs ir tagad.