Dzīve no domas līdz domai

Domas visādas nāk prātā. No kurienes tās ienāk prātā, kāpēc un ko ar tām darīt, bieži vien nav skaidrs. Bet kā atklājas, ka dažas no tām, šķiet, nekam neder? Tikai ar citu domu palīdzību, ar uzmanīgi jautājošas domas palīdzību, ieklausoties un izjautājot. Sevis izjautāšana, iespējams, ir paraugs gan Platona dialogiem, gan Dekarta meditācijām, gan Vitgenšteina it kā savstarpēji nesaistītajām pārdomām. Šāda izjautāšana var pasargāt no svešām domām, ja par svešām sauc tās, kuras nāk no vēdera vai elles dziļumiem, reklāmas pauzēm televīzijā vai internetā iekritušiem lipīgiem niekiem, gudrām grāmatām vai muļķīgiem žurnāliem, ja par svešām sauc tās, kuras, nopietni ņemot, es pats nemaz nespēju padomāt, jo es vienkārši tā nedomāju. Vienalga – vairs vai vēl nedomāju, ja vispār kaut ko domāju. Viens no jautājumiem, kuri apstādina un ļauj izdibināt, vai šī doma ir tava, ir – vai tu patiešām tā domā? Sekojot šim jautājumam, var izrādīties, ka tā vispār nevar padomāt, vai, kā teiktu Aristotelis, ka pateikt var vispretrunīgākās lietas, bet padomāt tās nevar. Bet var izrādīties, ka tu tā nedomā tāpēc, ka neaptver, kas izriet no šīs domas, ar ko tā ir saistīta un pie kā noved. Domas izjautāšana un izsekošana var atklāt, ka īstenībā tu tā nemaz negribi domāt, tev tikai šķita, ka tā ir tava doma, tu to vēl nebiji pārbaudījis, izkratījis, aplūkojis no otras puses, tu vēl nebiji līdz šai domai nonācis, bet vārdi jau bija to apņēmuši. Šī uzmanīgā savu domu pārbaudīšana ir raksturojusi filozofiju tās viskaislīgākajā nozīmē, filozofiju kā kaislības stīgu, kura ievibrē dzelmi, virs kuras ļaudis rāmi un mierīgi vada savas dienas.

Iespējams, ka sākotnējā muzikālā izglītība Stenlijam Kavelam (Stanley Cavell, dz. 1926), kurš vairāk nekā četrdesmit gadus bija estētikas un vispārējās vērtību teorijas profesors Hārvarda universitātes Filozofijas fakultātē, ļauj ieklausīties savās domās uzmanīgāk nekā citiem. Viņa tēvs, 20. gadsimta sākuma imigrants no Polijas, lai slēptu savu izcelsmi, atteicās no uzvārda Kavaļerijskis un kļuva par Kavelu. Pats Stenlijs Kavels ir dīvainība ASV akadēmiskās filozofijas ainavā, viņš ir pievērsis pastiprinātu uzmanību ne tikai vēlīnajiem Vitgenšteina un Heidegera darbiem, bet arī tik šķietami nefilozofiskām lietām kā kino, Šekspīrs un opera. Būdams Amerikas filozofu asociācijas prezidents, viņš savas ievadrunas laikā demonstrēja fragmentus no Holivudas 50. gadu romantiskajām komēdijām. Plašāk pazīstams, vismaz Amerikā, viņš kļuva pēc atkārtotām publikācijām, kurās mēģināja parādīt, ka Emersons ir pirmais amerikāņu filozofs un velti viņu neviens kā filozofu neņem nopietni.

Kad es viņu sazvanīju un lūdzu laiku sarunai, viņš teica: “Bet es taču jūs nepazīstu, par ko mēs varēsim runāt? Labi, atbrauciet.” Mēs atbraucām, viņš ielēja vīnu, un mēs runājāmies kādas pāris stundas. Pēc tam viņš piekrita mikrofona ieslēgšanai. Mikrofons ierakstīja arī garus klusuma brīžus.

A.R.

Rīgas Laiks: Vai jūs esat filozofs?

Stenlijs Kavels: Tas ir ļoti labs un interesants jautājums, un varbūt mēs uz to atbildēsim mūsu sarunas beigās.

RL: Nu…

Kavels: Man ir doktora grāds filozofijā.

RL: Nedomāju, ka ar to pietiek.

Kavels: Ne ar ko nepietiek. Tikai ar to, kā viņi domā. Nav droša ceļa, kā uzzināt, vai jūs beigās būsiet spējīgs filozofēt.

RL: Kad jūs sakāt, ka domāšanas veids padara…

Kavels: Ir, nevis padara.

RL: Raksturojiet šo domāšanas veidu.

Kavels: Ja es to varētu, tas būtu tikai šībrīža raksturojums, rīt es to varētu raksturot citādi, varbūt jau pēc 15 minūtēm man tas vairs nepatiks, un arī tā ir filozofija. Protams, es varētu teikt, ka filozofija ir cilvēku pamatpieņēmumu izpēte, tas mani interesē. Ja tas padara par filozofu, tad es esmu filozofs. Bet tāpat mani interesē, kādā mērā pēc teiktā formas var spriest, ka tā ir filozofija. Vai filozofija ir sistemātiska vai antisistemātiska? Šobrīd mums ir abējāda. Es nezinu, kā var būt par filozofu, nelasot filozofijas vēsturi,
bet mani visvairāk ietekmējušais 20. gadsimta filozofs Vitgenšteins vēsturiskā ziņā ļoti maz ko zināja par filozofiju. Vismaz viņš pats tā apgalvoja, un es viņam ticu. Es nezinu, cik daudz par filozofijas vēsturi zināja Dekarts.

RL: Šo to zināja, apgalvoja, ka nav lasījis neko, bet viņš mēdza melot aizgūtnēm.

Kavels: Vitgenšteins bija lasījis Šopenhaueru, bet diez vai viņš grauzās cauri Kanta “Tīrā prāta kritikai”. Iespējams, ja jūs esat Vitgenšteins, jums pietiek izlasīt šīs grāmatas kopsavilkumu Šopenhauera izklāstā. Kas zina, cik daudz lasīt ir pietiekami? Starp citu, tikko parādās filozofiska sistēma, uzreiz parādās arī uzbrukums tai. (Zvana telefons, īsa saruna ar senu studentu un draugu.) Es teiktu, ka pazīstu divējādus filozofus – tādus, kurus interesē jautājums, kas ir filozofija, un tādus, kuriem šis jautājums riebjas un viņi sev to nekad neuzdod. Es piederu pie pirmajiem. Es diez vai pat nojaustu, ko nozīmē filozofiski domāt, ja es sev nejautātu, ko es, tā domājot, īsti daru. Filozofiju vispār var raksturot tikai no filozofijas iekšpuses.

RL: Tātad filozofiju nav iespējams raksturot, nenodarbojoties ar to.

Kavels: Varam teikt arī citādi. Es uzskatu, ka filozofija ir līdzīga un nelīdzīga visam pārējam, bet tā ir ceļš, domāšanas ceļš, tā nav zinātne, tā nav māksla, taču tā piedalās visās šajās lietās un joprojām pastāv. Tas nekas, ja veselai virknei ļaužu neinteresē atbildēt uz jautājumu, vai tas, ar ko viņi nodarbojas, ir vai nav filozofija. Kamēr vien tā ir skaidra domāšana.

RL: Bet daudziem gribas būt zinātniskiem.

Kavels: Patiesi, tik daudziem, ka reizēm vērts atgādināt Vitgenšteina teikto – filozofija nav zinātne.

RL: Šķiet, ka viena no lietām, kas filozofiju atšķir no zinātnes un literatūras, ir tā, ka kopš filozofijas sākumiem ir pastāvējusi zināma spriedze starp filozofiju un reliģisko tradīciju. Vai jūs domājat, ka filozofijai ir jāietur kritiska nostāja pret reliģiju?

Kavels: Nu, tā kā filozofijai ir kritiska nostāja pret visu, tad reliģija arī ir viena no šīm lietām. Taču es saklausu jūsu jautājumā arī to, vai reliģijai nav kāda īpaša loma filozofijas centienos kritizēt visu cilvēkam raksturīgo, un man ir nosliece domāt, ka tai ir šāda īpaša loma. Šī īpašā loma ir saistīta ar jautājumu – kam piemīt autoritāte? Un es nedomāju tikai intelektuāla autoritāte, tas būtu par maz, jautājums drīzāk ir – kādā mērā es spēju patiešām būt autoritāte manam prātam.

RL: “Būt autoritāte” te nozīmē ko?

Kavels: Spēju attaisnot savus uzskatus. Kas attaisno kādu manu viedokli par pasauli, manas pretenzijas uz kaut kā zināšanu, manu tieksmi ticēt tam vai citam – šo jautājumu es nevaru uzdot nevienam citam kā vien sev pašam.

RL: Kas ir šis pats?

Kavels: Katrā ziņā tas nav Dievs, un tas nav arī neviens cits, kurš apgalvo, ka kaut ko zina. Tāda man daļēji ir Dekarta cogito nozīme… ka mana domāšana ir mana, es nevaru ļaut nekam citam – lai cik tas būtu fundamentāls – nekā man pašam būt par manas domāšanas pamatu, tās autoritāti, attaisnotāju. Tā ir filozofiska prasība.

RL: Apgalvot, ka mana domāšana ir mana, nevis banālā nozīmē, ka tā ir mana, jo tas esmu es, kurš domā, manuprāt, prasa kaut kādu papildus skaidrojumu un piepūli.

Kavels: Jūs man uzdevāt vispārīgu jautājumu, es jums devu vispārīgu atbildi. Lai šai vispārīgajai atbildei būtu jelkāds svars, lai no tās būtu jelkāda jēga, tai būtu jāraksturo lietas, kuras es saku un rakstu, tai būtu jāietver atbilde uz jautājumu – kāpēc tu raksti tieši tā? Man šo jautājumu ir bieži uzdevuši, man ir teikuši, ka es rakstu pārāk personiski vai pārāk literāri. Vispārīga atbilde ir – es tā daru, rādot, ka šīs domas ir manas, es tās izklāstu tā, kā tās man parādās, es pat neprasu, lai jūs tām piekristu. Es mēģinu atklāt, vai es tā tiešām domāju, vai es varu par tām uzņemties atbildību, kādā mērā es tās spēju dzīvot, nevis uztvert kā ielūgumu no kāda cita. Galvā skan visādas balsis, un rakstot tu saproti… kas liek tev labot kaut ko no tā, ko tu esi uzrakstījis? Ne jau tas, ka nav pietiekami skaisti, bet tas, ka īstenībā tu tā nedomā. Spēt patiešām tā domāt – šajā nozīmē es saku, ka manas domas ir manas. Par to pašu runā Sokrats, kad viņš ar saviem argumentiem izjautā cilvēkus – vai viņi patiešām tā domā? Teiksim, Eutifrons saka, es eju nodot savu tēvu tiesā. Var šķist, ka Sokrats viņu mēģina no tā atrunāt, un, protams, ka viņš to dara, bet galvenais – viņš mēģina izdibināt, vai patiešām Eutifrons domā, ka tā darīt ir labi.

RL: Vienu lietu gan Sokrats nedarīja – viņš neko nerakstīja. Kāpēc lasīšana un rakstīšana jums šķiet nepieciešama?

Kavels: Vispirms par lasīšanu. Pastāv divi mīti, kurus filozofi neizteiktā veidā kultivē vai arī demonstrē savos tekstos – vienā no tiem filozofs apgalvo, ka ir izlasījis visu, kas attiecas uz šo jautājumu, otrā viņš apgalvo, ka nav lasījis neko, un divi filozofi, kuri uz mani ir atstājuši vislielāko iespaidu, iemieso abas šīs nostājas. Heidegers acīmredzami apgalvo, ka ir lasījis visu, savukārt Vitgenšteins, lai arī nesaka, ka neko nav lasījis, taču nekas neliecina, ka viņš jebkad būtu izlasījis kādu grāmatu līdz galam. Ja viņš citē Augustīnu, tas nenozīmē, ka viņš viņu ir lasījis, varbūt pašķirstīja zobārsta uzgaidāmajā telpā vai arī zobārsts viņam nejauši nocitēja kādu frāzi, nav svarīgi. Lai nu kā, bet abos gadījumos ir skaidrs, ka filozofija nekad nesāk runāt pirmā.

RL: Kāds jau ir kaut ko pateicis.

Kavels: Nevis vienkārši kāds cits, lai gan tā ir ļoti svarīga daļa, ne mazāk svarīga kā tas, ka jau ir valoda. Es domāju kaut ko specifiskāku, proti, filozofiju ir jāapstādina, kādam kaut kas jums ir jāpasaka, kādam ir jābūt jautājumam vai problēmai, kādam ir kaut kas jāapgalvo. Spilgts šīs situācijas tēls ir Platona “Valsts” sākumā, kad vergs pieskrien pie aizejošā Sokrata, pieķeras viņam pie drēbēm, apstādina un saka: “Mans kungs grib ar tevi runāt.” Protams, šī balss var būt arī jūsu galvā, arī tā var jūs apstādināt. Es nezinu, kādā stāvoklī bija Sokrats, kad viņš vairākas stundas pirms ieiešanas dzīru namā vienkārši stāvēja, apstājās un stāvēja. Vai kāda balss viņu apstādināja? Man tas nav jāzina, viņš vēl neko nav pateicis. Vai es gribu teikt, ka ir iespējams filozofēt, neko nesakot? Filozofijā neko nav iespējams pateikt, ja kāds cits jums nav kaut ko jau pateicis vai prasījis atbildi. “Dzīru”beigās Sokrats joprojām runā, atbild, visi pārējie ir aizmiguši.

RL: Piedzērušies.

Kavels: Jā, bet viņš joprojām kaut kam atbild, mēs vēl neesam nonākuši līdz beigām. Te es runāju tikai par filozofijas sākumu – kāds jūs uz ielas aptur. Ne jau tāpēc… filozofija neapgalvo, ka tā zina kaut ko, ko visi pārējie nezina, viņi zina, viņi tikai nezina, ka viņi to zina, vai arī to apspiež, mēģina aizmirst vai ir apjukuši. Tieši tādēļ rakstīšana ir vai tai vajadzētu būt visnotaļ aizdomīgai nodarbei, jo tā pretendē teikt kaut ko, ko jūs nezināt; tā nāk no tāluma. Te ir filozofiska bīstamība. Ir ļoti svarīgi zināt lietas, bet tas nav svarīgi filozofijai, tieši otrādi.

RL: No jūsu atbildes par filozofijas sākumu – kāds jūs apstādina – izklausās, ka filozofija ir pārtraukta darbība. Jūs atbildat uz jautājumu un cauri, kur ir filozofija pēc tam?

Kavels: Es atbildu, ka filozofija nesāk pati sevi. Tagad jūs jautājat, kas filozofiju pārtrauc, kad tā ir sākusies. Viens no maniem mīļākajiem tekstiem ir Vitgenšteina “Filozofiskie pētījumi”, tie joprojām ir dzīvi – ne tā, ka tie ir man visam dzīvi visu laiku, jo, ja man nav tiem jautājuma, tie man nav dzīvi. Pirmajā šī darba daļā ir 693 sadaļas, un es mēdzu teikt, ka šajā grāmatā filozofija sākas 693 reizes un 693 reizes tā beidzas, tā ikreiz atkal beidzas. Tās nav metafiziskas beigas, tās nav absolūtas beigas, bet tās ir tā atsevišķā jautājuma beigas. Ciktāl mēs zinām, ikviens jautājums rada citu vai desmit citus jautājumus, un tad filozofija atkal sākas, bet jums tā ir jāsāk atkal. Ja tā ir reiz sākusies, jūs varat pats kļūt par savu izjautātāju, neapmierināto ar savām atbildēm, ar to, ko esat pateicis. Tas ir bīstami, jūs nu esat sevi ielicis pasaulē, jūs varat iepauzēt, bet jūs vairs nevarat tikt laukā. Tā ka mierīgi varat jautājumus sev uzdot pats. Ar to gan es neatbildu, kāpēc es rakstu.

RL: Vai es pareizi jūs saprotu – domāšana arī nav nepārtraukta, tā noris ar pārtraukumiem?

Kavels: Jā, tā es domāju.

RL: Kad jautājums parādās, tā rodas, kad tas ir izsmelts, tā beidzas. Kas notiek šajos domāšanas pārtraukumos, kad neviens jautājums neparādās?

Kavels: Jā. (Ilgs klusums.) Tas ir skaists jautājums. Emersons teiktu, ka starp šiem domāšanas brīžiem un citiem domāšanas mirkļiem ir dzīve, tieši tā viņš saka. Esejā, kura ir jālasa ikvienam amerikāņu bērnam, viņš saka, ka mēs nemākam domāt, mums ir viena ideja, tad cita, domāšana mūsu gadījumā ir vienmēr daļēja, fragmentāra. Vienīgā veselā, pabeigtā lieta ir dzīve. Viņš to saka par dzīvi, jo grib kaut ko pateikt par domāšanu, viņš grib kaut ko veselu, viengabalainu. Dzīve ir veselums, es esmu veselums, bet mana domāšana ir tikai daļēja, man gar to ir daļa, mani šī doma velk. Arī Heidegers saka, ka domāšanu kustina tieksme. Man ir sajūta, ka es runāju neskaidri. Es mēģinu atbildēt godīgi, bet es domāju, jūs zināt, ka ikvienam būtu grūti atbildēt uz jautājumu, kas ir filozofija. Protams, viņi var pateikt, ka tas ir mēģinājums saprast zinātnes un loģikas pamatus un progresu – gan zinātne, gan loģika ir visaugstākās intelektuālās nodarbes, un saprast filozofiju, uz kuru tās balstās, ir visas dzīves uzdevums. To ir viegli pateikt, un es to varu atkārtot.

RL: Kā Emersona citāts atbild uz manu jautājumu, kas notiek domāšanas pārtraukumos? Vai tā ir arī jūsu atbilde?

Kavels: Tā ir pārāk abstrakta, lai būtu mana atbilde. Man patika jūsu jautājums, un es negribēju pateikt pārāk daudz par to, kas notiek laikā, kad es nedomāju.

RL: Man šī atbilde ir par grūtu, jo dzīve, ko tā ietver, man šķiet tīra abstrakcija.

Kavels: Jā, protams. Bet es jums pilnīgi godīgi saku, ka es nezinu, kas notiek starp domāšanas brīžiem. Daži filozofi ir mēģinājuši uz to atbildēt. Hjūms, piemēram, saka: “Kā es varu pārtraukt domāt? Es esmu atklājis šo šausmo lietu, ka mēs neko nezinām, kā es varu nedomāt? Ja es nedomāju par to, tad es to nezināšu, jo lai saprastu, ka mēs nezinām, ka pastāv lietu pasaule, citi cilvēki, Dievs, lai saprastu, ka mēs nezinām, man ir par to jādomā, es varu to sev pierādīt. Ja es par to nedomāju, tas mani nemoka, tādēļ vienīgais, kas man jāzina, ir – kā pārtraukt par to domāt.” Un viņš saka, ka tas notiek, kad viņš pamet savu kabinetu, iet un runājas ar draugiem, kā viņš saka – iziet pasaulē un iedzer glāzi vīna, uzspēlē bekgamonu, un šīs šausmīgās domas viņu atstāj, zināšana, kuru viņš tikko bija ieguvis savā kabinetā, izbāl, un viņš atkal spēj dzīvot. Šis man ir mīļš piemērs. Tas liecina, ka domāšana ir bīstama nodarbošanās, tā jūs izolē, tādēļ ir tik jauki pasēdēt, iedzert vīnu, redzēt, ka eksistē citi cilvēki, ka es pats viņiem eksistēju, to ir patīkami apzināties arī tad, ja – tikko šis brīdis paies un es atgriezīšos savā kabinetā – es sapratīšu, ka tā bija ilūzija.

Vēl viens piemērs ir Paskāls, kurš reliģijā atklāja ļoti grūtas lietas par cilvēku samaitātību un vājumu. Viņš saka, ka tā ir patiesība, viņš jūt, ka viņš zina, un vienīgais, kur no šīs zināšanas var nobēgt, ir – novērst uzmanību, pievērst to kaut kam citam. Tā ka filozofi par to ir domājuši, nav tā, ka filozofijai nav jānodarbojas ar jautājumu, kas notiek, kad tu nenodarbojies ar filozofiju. Kā var izbēgt no filozofijas? Tas mani interesē ne mazāk kā tas, kā ar to nodarboties. Protams, universitātē mums nākas motivēt studentus, rādīt, cik tā lieta ir interesanta, bet tā ir vāja pozīcija, tā ir aizsardzības pozīcija, tev visu laiku jārāda viņiem, cik ļoti tā ir interesanta nodarbošanās. Mans jautājums ir – kā pārtraukt nevis kā turpināt.

RL: Un kā jūs pārtraucat?

Kavels: Tāpat kā visi citi – sekss, māksla, dzīve … bet visas šīs lietas atkal izraisa filozofiju. Jo tās neilgst mūžīgi, tās pāriet.

RL: Vai ir kaut kas tāds, kas jūs neatmet atpakaļ pie filozofijas?

Kavels: Nē. Kamēr vien dvēselē paliks kāda deva brīvības – nav nekā tāda. Ar mani nekas īsti šausmīgs nav noticis, bet kamēr atliek brīvība, tieksme pēc filozofijas nekur nezudīs.

RL: Kas varētu jums šādu brīvību atņemt?

Kavels: Vai varonis var izturēt visu, ko nelietis viņam var sagatavot? Es ceru, ka man to nekad nenāksies noskaidrot.

RL: Man nav grūti saprast filozofiju kā noteiktu sarunāšanos, domāšanu savā nodabā, mocīšanās domas vientulībā, jā, bet kāpēc rakstīt? Kā vēlme rakstīt ir saistīta ar filozofēšanu?

Kavels: (Ļoti ilgs klusums.) Jūs varat saprast, ja tā ir saruna…

RL: Jā, teiksim, Sokrata piemērs ļauj man to saprast – tu runā, lasi, sarunājies, bet nav tā, ka tev noteikti kaut kas jāraksta.

Kavels: Nu, viena no iespējamām atbildēm ir tā, ka tas ir viens no veidiem, kā būt vienam, kā turpināt sarunu pašam ar sevi. Tāda, šķiet, bija Dekarta atbilde, kad “Meditāciju” sākumā viņš saka: “Nu beidzot es esmu viens pats un varu atraut savu prātu…” Bet to var arī apgriezt otrādi, teiksim, ja ir kāds, kurš raksta filozofiju tāpēc, ka nespēj būt viens, baidās būt viens pats, vai, neitrālāk, vienkārši, lai turpinātu sarunu arī tad, kad esi viens. Bet kā būtu, ja jūs mēģinātu… (Ilgs klusums.) Jā, tam es gribētu izsekot… bailes būt vienam. Ko nozīmētu domāt vienatnē un neko nerakstīt? Par Sokratu, kurš nerakstīja, var droši teikt, ka viņam bija vajadzīgi citi. Tā parasti par viņu nedomā, jo viņš šķiet neatkarīgs cilvēks šī vārda visīstākajā nozīmē, bet varbūt šī viņa nerakstīšana ir saistīta ar vajadzību pēc cilvēkiem, lielāku nekā jebkuram citam filozofam.

RL: Protams, ka viņam vajadzēja citus, viņš taču visu laiku bija kādā iemīlējies.

Kavels: Tomēr viņš bija diezgan atturīgs, viņš negāja pārāk tālu. Bet jā, šis tuvums citiem. Rakstīt filozofiju nebūt nav pašsaprotami. Bet tāpat var jautāt – kam filozofi raksta? Kādam, vienmēr kādam. Es nerunāju par dialogiem, kuri, izņemot pašus lieliskākos, nav pārāk interesanti.

RL: Platona dialogiem, maigi sakot, nav ne vainas.

Kavels: Es teicu “izņemot”. Platonam nevajag, lai mēs viņu slavētu. Tas būtu tāpat kā teikt, ka saule ir interesanta, tā veic savu darbiņu gana labi (smejas). Filozofiem patīk iedomāties, ka viņiem neviens nav vajadzīgs. Tāpat var jautāt, kā sarunāšanās var piepildīt, apmierināt dzīvi? Bet tā joprojām ir dzīva, sarunas dziļums joprojām ir iespējams, filozofijā tā joprojām ir dzīva, tā ir mistērija, joprojām nav skaidrs, kā filozofija var pastāvēt universitātē. Es pazīstu lielāko daļu savas paaudzes filozofu – nav viņu pārāk daudz, vismaz šajā valstī. Tādēļ es zinu, ka manā paaudzē ir bijuši četri filozofi, kuriem filozofijā bija reāla ietekme, kuri atstāja iespaidu uz daudziem cilvēkiem, bet kuri nekad neko nerakstīja vai arī rakstīja tik maz, ka to nevar salīdzināt ar viņu ietekmi un viņu prāta auglīgumu. Viens bija Kvaina skolnieks, kuram Kvains daudzās grāmatās pateicas par sarunām un ieteiktajiem labojumiem, vēl viens bija filozofs Hārvardā, kura dēļ es lielā mērā te nonācu, vēl viens ir Kolumbijas universitātē, viņi visi savas dzīves laikā ir publicējuši lappuses divdesmit, pēdējos četrdesmit dzīves gados – vispār neko. Taču viņiem visiem bija vajadzība runāt un sarunāties. Vēl viens, mans tuvākais filozofiskais draugs, ir savrupis, viņš reti iznāk no mājas, dzīvo ar sievu, reizēm kaut ko pieraksta uz mazām dzeltenām lapiņām. Vienvārdsakot, filozofija ir vienīgais lauks, kurā, lai atstātu iespaidu uz visu šo lauku, nav obligāti kaut ko rakstīt.

RL: Jūs reiz minējāt, ka filozofēt bez mīlestības ir apšaubāma nodarbe. Ja filozofija ir tik tuva kaislībai, vai jūs varat iedomāties kādu institucionālu formu, kura šo kaislību, mīlestību neapspiestu?

Kavels: Nē, visticamāk nevaru. Filozofija ir ļoti prasīga nodarbe, tā samulsina civilizētas sarunas. Viens no tās tēliem – simpozijs, dzīres gan ir diezgan civilizēts – ļaudis domā kopā, sarunājas, dzer vīnu. Bet filozofi itin mierīgi var viens otram pateikt “tu esi traks”, ar to domājot, ka izteiktais arguments nekam neder. Bet argumentācija ir tikai viena domāšanas stadija, lai gan universitātē to māca kā kaut kādu sevišķu polemikas tehniku, jums māca atspēkot kaut kādus uzskatus. Labi, pieņemsim, tā ir domāšanas daļa, bet man filozofija nebeidzas ar kāda uzvaru. Filozofiska argumenta rezultātā nevienam nebūtu jāuzvar, jo tajā netiek pateikts nekas, ko kāds no klātesošajiem nezinātu. Tādēļ, pirms jūs nonākat līdz punktam, kurā vairs nav… Nu, ziniet, karš, polemika, divas puses, kuram taisnība, nē, pirms jūs nonākat līdz vietai, kurā abi uzvar vai arī abi, visi ir vienlīdz sakauti, jūs vēl neesat nonācis līdz filozofiska argumenta beigām.

RL: Jūs nepārliecina tas, kā filozofija universitātēs tiek mācīta?

Kavels: Man ir pastāvīgi jautājuši, kāpēc tā? Kāpēc tu runā par kino, par Šekspīru, Emersonu, filozofijai tas viss nav vajadzīgs. Tas taisnība. Bet… Vitgenšteins, manuprāt, nonāk vistuvāk manam ideālam, tam, ka filozofija nav polemika. Nav svarīgi, ka tu esi novests līdz apklušanai, klusumam, svarīgi ir – kā tu nonāci šajā klusumā.

Jā, universitāte. Protams, ka filozofija nejūtas kā mājās mūsdienu universitātē tajā nozīmē, kādā zinātne tur jūtas kā mājās. Tā ir mācību institūcija, kurā visam jānotiek sistemātiski, un viss, kas nav sistemātisks, tur izskatās dīvaini. Visam ir jābūt kvazizinātniskam, pat tad, ja viņi māca literatūtu, glezniecību, dzeju. Bet filozofija nekur nav mājās, tādēļ to, ka arī universitātē tā nav mājās, filozofija praktiski nepamana. Vai arī tā kļūst par zinātni. Tā var kļūt par loģiku, analītiskās filozofijas vēsturi, loģikas piemērošanu filozofiskām problēmām.

RL: Vairums filozofu, kurus es atceros, teiktu, ka filozofija ir sava veida kaislība, tikai Vitgenšteins teica, ka tā ir slimība.

Kavels: Tāpat viņš saka, ka tā ir terapija, mēs nodarbojamies ar filozofisku problēmu kā ar slimību. Hjūms uzskatīja, ka tā ir kaite, no kuras vairs nav iespējams atkopties. Bet jā, turpiniet.

RL: Jūs pieminējāt, ka filozofija ir saistīta ar mokošu jautājumu uzdošanu. Kādai ir jābūt pasaulei, lai filozofija tajā būtu mokoša, nevis, teiksim, tīkama un baudāma nodarbe?

Kavels: Es nezinu, vai ir kāda pasaule, kur varētu būt abējādi. Es varētu teikt, ka pilnīgas taisnības pasaulē nebūtu nekādas vajadzības pēc filozofijas. Kā Platona “Valsts” beigās: “Nē, es nedomāju, ka šāda polisa jebkur pastāv, tas nekas,” saka Sokrats, “šajā polisā varētu filozofēt.” Un te ir paradokss – ja tā ir pilnīgas taisnības pilsēta, par ko tad tu tur filozofēsi? Kāda būs vajadzība pēc filozofijas? Pat pilnīgas taisnības pilsētā būs cilvēki, viņi būs neapmierināti pat ar pilnīgu taisnību, cilvēki prot sevi padarīt nelaimīgus. Filozofija, Vitgenšteins teiktu, atnes mieru, bet šis miers ilgst tikai brīdi. Līdz parādās nākamais jautājums. Augustīns savas“Atzīšanās”sākumā saka – man nav miera, līdz nebūšu ar Dievu. Ja filozofijā Dieva nav, tad iznāk siloģisms: cilvēkam bez Dieva nav miera, mazā premise – Dieva nav, slēdziens – cilvēkam nekad nebūs miera.

RL: Nu, otro pieņēmumu var apšaubīt…

Kavels: Protams, un tas ir jāapšauba! Kamēr ir runa par filozofiju…

RL: Jā, bet lielākajai daļai tā saucamo akadēmisko filozofu tā šķiet bērnu spēlīte – skaidrs, ka nekāda Dieva nav.

Kavels: Jā, es zinu.

RL: Jūs zināt…

Kavels: Es to labi zinu, Sokrat. Tev taisnība, Sokrat. (Vispārēja jautrība.) Es nesniedzu jums to, ko jūs gribat. Es zinu.

RL: Es tā neteiktu. Bet es mainīšu sarunas priekšmetu. Rabīns Adins Šteinzalcs reiz rakstīja, ka Leibnicam nav taisnība sakot, ka šī ir vislabākā no iespējamām pasaulēm, jo šī ir vissliktākā no visām iespējamām pasaulēm. Ja jums būtu jāizvēlas, kuru no šiem izteikumiem jūs atmestu, vai arī jūs abus uzskatītu par tīru retoriku?

Kavels: Es neatmestu nevienu, es jautātu, kas šajās nostājās ir tāds, lai kāds uz tām uzstātu, ar ko šāds skatījums var pabarot. Es neredzu nekādu barību idejā, ka šī ir vislabākā no iespējamām pasaulēm, ja vien šis apgalvojums nav daļa no teodicejas. Ja uz spēles nav Dievs, tad jūs vienkārši esat muļķis, ja domājat, ka šī ir vislabākā no iespējamām pasaulēm – mēs varam iedomāties tūkstošiem veidu, kādā šī pasaule varētu būt labāka. Bet ja uz spēles ir Dievs, tad var jautāt, kāpēc tā nav labāka, ja viņš varēja to izveidot labāku, bet neizveidoja? Ja šī pasaule ir vissliktākā… drīzāk jākož mēlē… Es Šekspīru joprojām uzskatu par dievišķu, un viņš saka: nav vissliktākā, kamēr tu vari pateikt “vissliktākā”, tā nav vissliktākā. Un to viņš saka pēc ilgas sarunas ar sevi par to, ka šī ir vissliktākā no iespējamām pasaulēm, ienāk viņa tēvs, kuram tikko izrautas acis, un gandrīz māņticīgi, čukstus saka, ka ir kaut kas vēl sliktāks. Ja jūs sakāt, ka šī ir vissliktākā no iespējamām pasaulēm, man ir sajūta, ka jūs nerunājat par pasauli, bet par kaut ko, kas ar jums ir noticis, par kaut ko ļoti personīgu. Ja ienāktu kāda cita cilvēka tēvs ar izrautām acīm, jūsu pirmā doma nebūtu, ka šī ir vissliktākā no iespējamām pasaulēm.

RL: Autobiogrāfiskajā grāmatā jūs pieminat savu tēvu, kurš bija zaudējis ticību Dievam, bet, kad saprata, ka jūs studēsiet filozofiju, lūdza jums tikt skaidrībā par šo jautājumu. Tālāk grāmatā jūs par to neko nesakāt. Vai jūsu prātā ir parādījusies kāda atbilde?

Kavels: Tas ir lielisks jautājums, īsts lasījums… Jūs mani pieķērāt. Es gribēju to stāstu tur pieminēt, lai gan vienīgais, ko es par to varu pateikt, ir kaut kāda attaisnošanās, teiksim, ka filozofijai par šo jautājumu nekas nav sakāms, tas atrodas ārpus filozofijas robežām, tā ir aizrobeža, no kuras nekad neatgriežas, tāpat kā nāve. Filozofija var runāt par nāvi, var iesaistīt nāvi sarunā, tai ir jārēķinās ar cilvēku galīgumu, ka mums visiem pienāks gals, filozofijai tas ir jāatceras. Gandrīz viss, ko es filozofijā daru, ir atvasināts, es ceru, no šis piezīmes: runa beigsies, ķermenis beigsies.

RL: Doma beigsies?

Kavels: Jā, bet specifiski. Skaidrojumi kaut kur beidzas, saka Vitgenšteins. Bet filozofija nespēj iesaistīt Dievu, lai gan tā arī nespēj izslēgt Dievu. Ja es saku, ka šis jautājums no mana redzes viedokļa ir atklāts, es negribu teikt, ka man šis jautājums ir neskaidrs, ka esmu agnostiķis – kā daži, kuri negrib atzīt, ka ir ateisti, saka, ka ir agnostiķi. Es tā nejūtos. Heidegers nonāk ļoti tuvu šādai idejai. Jebkas, ko es varētu teikt par Dievu, iespējams, ietvers Nīčes nemirstīgo repliku par Dieva nāvi, ka mēs dzīvojam laikā pēc noteiktas ticēšanas, lai gan izdarīt secinājumus no šīs replikas… tā nav teikta visiem. “Tā runāja Zaratustra” Nīče piemin vecu vīru, kurš iet garām, kurš dodas izpildīt rituālus, un par viņu ir teikts: “Viņš vēl nezina, ka Dievs ir miris”. Varbūt es esmu tas vecais vīrs. Es neatturu sevi no Dieva vārda piesaukšanas, kad tas uzpeld, parādās, es no tā nevairos, it kā es joprojām gribētu saprast, ko īsti es par to domāju. Dieva nāve nozīmē, ka mums vairs nav tādu attiecību ar Dievu, kādas Rietumu kultūrā pastāvēja samērā ilgu laiku. Es zinu, ka visu, ko es tagad saku, var viegli apgāzt, taču es lietoju šos vārdus, teiksim, dvēsele. Arī Vitgenšteins tos lietoja, es esmu viņam pateicīgs par šo iedrošinājumu – cilvēka ķermenis ir vislabākais dvēseles attēls, viņš saka. Un viņam var jautāt: okei, ko tu, Vitgenštein, īsti saproti ar dvēseli? Kāpēc tu nesaki, ka tas ir vislabākais cilvēka prāta attēls? Es nedomāju, ka man uz to jāatbild. Viņš grib tā teikt. Skaidrs, ka viņš negaida, ka jūs tam ticēsiet, ja viņš to no jums neprasa, viņam šis izteikums nav jāattaisno. Es saku, jo gribu to teikt, ja negribi klausīties, neklausies. Es iestarpināju šīs piezīmes par Dievu, lai redzētu, ko es par to domāju, un es esmu gatavs teikt, ka varbūt ar mani ir cauri, atkarībā no tā, ko Dievs grib ar mani darīt. Es uzdrošinos tā lietot šo vārdu, te nav nekādas vienlīdzīgas attiecības. Ja viņš noliecas, sagrābj tevi un kaut ko ar tevi izdara, tad viss ir galā. Tas man nav atklāts jautājums, mēs tāpat redzēsim, kas būs. Es lietoju šo vārdu gandrīz vai ļaujoties kārdinājumam. Semjuels Bekets lugā Endgame runā par Dieva vārda lietojumiem tā, it kā tie būtu lāsti. No tā es secinu, ka mēs dzīvojam pasaulē, kurā spējam lietot Dieva vārdu tikai lāstos. Šī situācija pati par sevi ir lāsts, ka mēs nespējam nelietot vārdu “Dievs”, bet vienmēr to lietojam velti, pa tukšo. Tas ir bauslis… tev nebūs Kunga, tava Dieva vārdu velti valkāt, otrais bauslis. Tas aizliedz arī lāstus. Bekets saka, ka šis bauslis ir neiespējams, jo ikreiz, kad tu piesauc Dieva vārdu, tu to dari velti. Kam ar mani vajadzētu notikt, kas ar mani notiktu, ja es pēkšņi saprastu, ka tas nav velti? Es reizēm eju uz sinagogu… jā, es piedzimu lielā jūdu ģimenē, mans tēvs pazaudēja savu ticību, un es to zināju, tā bija viena no pirmajām lietām, ko es par viņu uzzināju. Par šīm lietām var runāt tikai autobiogrāfijā. Gadskārtējie izpirkšanas svētki man ir ļoti svarīgs brīdis, kad tu lūdz, lai tevi atbrīvo no visiem šī gada grēkiem, no visām šausmu lietām, kuras tu esi sastrādājis, lai tevi varētu ierakstīt dzīvības grāmatā, un tu varētu dzīvot vēl vienu gadu un netiktu sodīts. Kā bērns es uz to noraudzījos ortodoksālā sinagogā, tur bija daudzi imigranti. Mani vecāki nāca no maza poļu ciematiņa, viņi, tāpat kā citi, bija ieradušies, lai atrastu darbu, bet arī tādēļ, lai Polijā viņus neizkautu. Toreiz, to visu redzot, es teicu: šis cilvēks, kurš stāv tur stūrī, es saprotu, kāpēc viņš te ir, ir ļoti karsts, bet viņam ir mētelis, liela šalle, un viņš viss šūpojas, jo viņš klausa bauslim – Dievs ir jālūdz ar katru tavas miesas kauliņu –, viņš kustina katru kauliņu, viņš lūdz, un es viņam teicu: tu netici tam, kam tic šis vīrs.

RL: Jūs to teicāt savam tēvam?

Kavels: Jā, es to pateicu savam tēvam, kāpēc tu šurp nāc, es viņam prasīju? Es saprotu, kāpēc viņš nāk, bet kāpēc tu nāc? Un viņš teica: es neticu tam, kam tic viņš, bet es nāku sava tēva dēļ. Un es jautāju: bet vai tavs tēvs tic? Lai gan es labi zināju, ka viņa tēvs gāja uz sinagogu lūgties trīs četras reizes dienā, viņam bija bārda, viņam bija pareizā cepure, viss, kā pienākas, viņš darīja visu, kas jādara, bet tu neko no tā visa nedari?! Man tā bija sarežģīta situācija – labi, viņš nāk sava tēva dēļ, kurš tic un lūdz, bet ko es te daru, kāpēc es te nāku, ja mans tēvs netic? Toreiz mēs neturpinājām, bet es neteicu, ka es nāku, jo mans tēvs tic, es teicu, ka nāku vienkārši sava tēva dēļ. Un es sev joprojām jautāju – vai tā ir pietiekama atbilde? Maniem bērniem ar šo atbildi nepietiek, lai gan mēs ar sievu viņus visus esam aizveduši uz sinagogu, uz viņu abu bar mitzva. Es to daru, jo tā ir mana atb… Tā es esmu dzīvojis, viņiem tagad pašiem ir jāizlemj, vai viņi turpinās sevi saukt par jūdiem vai nē. Man nav izvēles, jo es biju dzīvs laikā, kad Hitlers bija dzīvs, un tādēļ es nekad nevarēju teikt, ka es neesmu jūds, bet viņi varētu teikt: es neesmu jūds, es esmu amerikānis. Es nezinu, vai viņi tā darīs, bet viņi zina, ka es ceļā nestāšos. Es varu viņiem droši teikt – manis dēļ uz sinagogu neejiet, ejiet tikai tad, ja jūs to patiešām ņemat nopietni.