Antisemīti un ņufīši

Sīmona Vīzentāla centrs izraisījis lielus strīdus, pasaules 10 galveno antisemītu topā ieskaitot prominento vācu publicistu un Spiegel Online autoru.

Spiegel Online, 2013. gada 7. janvārī

Par sākuma punktu šim komentāram kalpo diskusija, ko Vācijā izraisīja Simona Vīzentāla centra publicētais saraksts 2012 Top Ten Anti-Semitic/Anti-Israel Slurs, kurā minēts žurnāla Der Spiegel žurnālists un dibinātāja audžudēls Jākobs Augšteins. Der Spiegel, saprotams, ir sašutums par notikušo, redakcija prasa no Vīzentāla centra paskaidrojumu, kāpēc Augšteins ir iekļauts “pasaules antisemītu topā”. Tomēr ir vērts pievērst uzmanību, ka šis patiesībā nav antisemītu saraksts, kā apgalvo žurnāls. Tajā ir uzskaitīti “slurs”. Šo angļu vārdu varētu aptuveni tulkot kā “nicīga, aizskaroša izrunāšanās”. Proti, Vīzentāla centra cilvēki ir sarindojuši, viņuprāt, iepriekšējā gada aizvainojošākos izteikumus par ebrejiem un Izraēlu. Problēma vienīgi tāda, ka sarakstā uzskaitītajos citātos var saskatīt gan antisemītismu, gan pret Izraēlu vērstus izteikumus, gan Izraēlas politikas kritiku, un Augšteina teiktais drīzāk atbilst pēdējai kategorijai. Jau saraksta nosaukums pielīdzina izteikumus par ebrejiem izteikumiem par Izraēlu, bet ne vienmēr šāda vienādošana ir pamatota. Vismaz principā ir jāatzīst, ka ne vienmēr kādas valsts politikas kritika nozīme aizspriedumainu attieksmi pret šīs valsts nāciju. Nav brīnums, ka Vīzentāla centra tops Vācijā izraisījis diskusijas arī par to, kas ir antisemītisma kritēriji.

Nevaru izvērtēt Augšteina apgalvojumu raksturu, jo pārāk maz zinu par šī cilvēka rakstīto. Manu uzmanību vairāk piesaistīja nedaudz cits diskusijas aspekts. Der Spiegel izsaka izbrīnu par Vīzentāla centra reakciju, jo “virkne žurnālistu, ieskaitot vairākus Izraēlā, ir publicējuši līdzīgus apgalvojumus”. Tas lika atcerēties problēmu, kuru pirmo reizi ievēroju pirms daudziem gadiem citā diskusijā un citā kontekstā. Toreiz saruna bija par feminismu, un kāds – varbūt es, varbūt cits – kaut ko apšaubīja vai kritizēja, precīzi vairs neatminos. Katrā ziņā – sekoja komentāri par to, ka vīriešiem ir aizspriedumi par feminismu un viņi uz šādām tēmām reaģē emocionāli. Šie komentāri mani izbrīnīja, jo, manuprāt, iebildums bija par lietu un tāda pati kritiska piebilde kādā filosofijas seminārā tiktu uztverta par pašsaprotamu diskusijas sastāvdaļu.

Protams, vienkāršākais variants, kā uz situāciju reaģēt, būtu norādīt, ka komentētāji pieļāvuši klasisku kļūdu, kuru dēvē par ad hominem jeb atsaukšanos uz personību. Proti, viņi nevis atbild uz iebildumu, bet pārslēdzas uz cilvēka, kas iebildumu izteicis, kritizēšanu. Tā ir kļūda, jo apgalvojumu patiesums vai aplamums nav atkarīgs no tā, kurš tos izsaka. Arī netikumīgs, vieglprātīgs, melīgs cilvēks var pateikt ko patiesu, bet labs, tikumīgs un sirdsšķīsts cilvēks var kļūdīties.

Ir vērts pamanīt arī to, ka argumentācija bīstami pietuvojas vēl vienai klasiskai kļūdai – apļveida argumentācijai. Šajā gadījumā no kritiskā apgalvojuma tiek izsecināts motīvs, kāpēc cilvēks to saka (ir aizspriedumains, seksists), un no motīva savukārt tiek izsecināts, ka apgalvojums ir aplams vai nesvarīgs. Proti, apgalvojums teju vai pats pierāda savu kļūdainumu.

Tomēr ar norādījumu uz problēmām argumentācijā šajā gadījumā ir par maz, te notiek kaut kas vairāk. Būtībā runa ir par lamatām. Šajā diskusijā vīrietim tiek dota tikai viena iespēja – piekrist, jo jebkādi iebildumi vai šaubas var tikt atzītas par dzimumaizspriedumu un seksisma izpausmi, un tas savukārt diskreditē vīrieša teikto ja ne mūžības priekšā, tad sarunas dalībnieku acīs.

Sarunas dalībnieku klātbūtne šeit ir būtiska, jo lamatas nav loģiskas, bet gan sociālas. Pirmkārt, tās sastopamas samērā bieži, bet specifiskās situācijās. Tās nav tikai diskusijas par seksismu, antisemītismu, rasismu vai sudzismu. Vai cilvēks, kurš neatbalsta Izraēlas ārpolitiku, ir antisemīts? Vai, kritizējot melnādainu prezidentu, es apliecinu sevi par rasistu? Būtībā analoģisku domu gaitu var atrast visur, kur ir kāda cilvēku grupa, kas ir vienisprātis, ka noteikts pasaules skatījums nav pieļaujams, jo ir atzīstams par amorālu vai politnekorektu. Lamatas ir efektīvas un var apklusināt kritiķi tāpēc, ka kritizētājs būtībā atzīst seksismu vai antisemītismu par kaut ko sliktu vai vismaz nepieļaujamu.

Otrkārt, par šo lamatu sociālo raksturu liecina tas, ka tās attiecas tikai uz noteiktām cilvēku grupām, kas nav gluži raksturīgi loģiskām kļūdām. Viena lieta, ka dažādās ļaužu grupās šīs lamatas ir atšķirīgas – vienu grupu neuztrauc, vai kāds ir rasists, bet ļoti uztrauc, vai kāds nav gejs, vienā grupā apzīmējums “liberālis” ir kompliments, citā – apvainojums. Aizdomas par antisemītismu var kādu disciplinēt tikai tādā gadījumā, ja sabiedrībā, kurā šis cilvēks dzīvo, antisemītisms tiek atzīts par kaut ko nepieļaujamu. Turklāt aprakstītais paņēmiens iedarbojas pirmām kārtām uz noteiktu cilvēku loku – sievietes var brīvi kritizēt feminismu, bet vīriešiem jārēķinās, ka viņus var pārprast, tumšādainie drīkst sevi raksturot ironiski vai pat nievājoši, bet cilvēki ar citu ādas krāsu, atkārtojot tās pašas frāzes, riskē viņus aizvainot.

Savā laikā man gadījās pāris gadu nodzīvot Ņūfaundlendā. Tā ir sala, kas atrodas Kanādas austrumos un par šīs valsts sastāvdaļu kļuvusi tikai pēc Otrā pasaules kara. Attiecības starp pārējo Kanādu un Ņūfaundlendu ir nedaudz īpatnējas. Vēl šobaltdien šajā provincē vietām redzami britu karogi, un, kad es tur biju, nozīmīgākā politiskā aktualitāte bija Kvebekas referendums par palikšanu Kanādas sastāvā, un ņūfaundlendieši pilnīgi nopietni sprieda, ka, ja franču kanādieši atdalīsies, tad Ņūfaundlendai nāksies pievienoties ASV. No otras puses, kanādieši ņūfaundlendiešus jeb ņufīšus (newfie) uzskata par provinciāļiem, tādiem kā nedaudz atpalikušiem – par malēniešiem. Kanādā ir visai populāras anekdotes par ņufīšiem (newfie jokes). Lūk, nejauši izvēlēts piemērs: “Ko darīt, ja ņufītis tev sviež ar granātu? Atbilde: izrauj gredzenu un svied atpakaļ.” Un tipiski – ņūfaundlendieši paši mīl stāstīt šīs anekdotes, bet viņiem nepatīk, ka tās stāsta citi.

Droši vien iespējami dažādi skaidrojumi, kāpēc pastāv šādi dubultstandarti. Kā viens variants nāk prātā Jesajas Berlina rakstītais esejā “Divi brīvības jēdzieni”. Viņš mēģināja saprast, kāpēc postkoloniālo valstu pilsoņi bieži vien pēc svešzemju jūga nomešanas pakļaujas režīmiem, kuros individuālo brīvību ir mazāk nekā koloniālisma laikā. Viņa skaidrojums bija, ka brīvība cilvēkam nav vienīgā vērtība un ne mazāk svarīga ir cilvēka pašcieņa un statuss attiecībās ar līdzcilvēkiem. Lai gan vietējais tirāns var būt vēl despotiskāks par ārzemju kolonizatoru, viņa priekšā cilvēks nejūtas otršķirīgs, vismaz ne tādā ziņā kā kolonizatora priekšā, jo šis tirāns kaut kādā ziņā ir tāds pats kā es.

Antisemītisms, seksisms un rasisms ir aizspriedumu kopums, kas darbos un vārdos var izpausties ļoti daudzos veidos, tāpēc nav tāda noslēgta pazīmju saraksta, pēc kura varētu skaidri noteikt, vai cilvēks ir vai nav, teiksim, antisemīts. Turklāt bieži vien cilvēks pats savus aizspriedumus neapzinās, tāpēc vienkārši pajautāt – vai tu gribēji pateikt kaut ko antisemītisku? – gluži nevar. Ir, protams, darbības un izteikumi, kurus grūti uztvert citādi kā vien antisemītiskus, bet pietiekami daudz ir arī tādu, kas var būt interpretējami dažādi. Piemēram, Izraēlas valsts kritika patiešām var būt antisemītiska (sak’, ko gan citu var sagaidīt no valsts, kurā vara ir ebrejiem...), bet tā var būt arī labvēlīga, kā aicinājums nepieļaut kļūdas, kas, pēc kritizētāja domām, Izraēlas tautai var būt bīstamas. Kad interpretācijas iespējas ir dažādas un mums trūkst zināšanu par konkrētā cilvēka uzskatiem, kā tāds pirmās palīdzības līdzeklis tiek izmantots kritērijs – ir ebrejs (sieviete, tumšādainais) vai nav, pēc kura tad arī tiek izdarīts būtībā minējums, vai teiktais bija antisemītisks (seksistisks, rasistisks).

Šāda stratēģija ir saprotama, bet savā ziņā bīstama. Protams, te atkal daudz kas atkarīgs no mūsu pozīcijas. Vieniem šķitīs, ka svarīgākais ir nepieļaut, lai sabiedrība toleranti izturētos pret antisemītiskiem (seksistiskiem, rasistiskiem, nacionālistiskiem, komunistiskiem, ateistiskiem vai, gluži otrādi, reliģioziem) izteikumiem, tāpēc labāk apkarot antisemītismu ar uzviju, un bīstami ir ļaut kādam izsprukt sveikā. Tas nekas, ja viens otrs tiek apklusināts bez pamatojuma. Es, protams, domāju cita veida bīstamību. To, ka, izmantojot šādu stratēģiju, diskusija kļūst ļoti ierobežota vai pat neiespējama, jo tikai vienam viedoklim ir ļauts pastāvēt.

Der Spiegel, lai aizstāvētu savu godu, vēlējās noorganizēt diskusiju starp Augšteinu un Vīzentāla centra pārstāvi. Vīzentāla centrs piekrita sarunai tikai ar nosacījumu, ka Augšteins vispirms atvainotos par saviem izteikumiem, proti, vēl pirms diskusijas atzītu, ka tie ir bijuši antisemītiski vai vismaz nepareizi. Catch-22: ja gribi aizstāvēt savu viedokli, tad vispirms atzīsti, ka tas ir kļūdains.