Nezināšanas

[caption id="" align="alignnone" width="863"] Aina no Slavas Poluņina uzveduma "Sniega šovs", 2012 (Foto: Imageforum/LETA)[/caption]

Iedomājieties kādu, kurš, neko nezinot par to, kā viņš pats iekārtots, nezināmu iemeslu dēļ nonācis nezināmā vietā, par kuras izcelsmi un likumībām nekas nav zināms, tas ir, – iedomājieties cilvēku pasaulē. Cilvēks nezina. Taču nezināt var dažādi. Visgrūtākā ir situācija, kuru jau Platons, bet īpaši Prokls, sauca par “divkāršo nezināšanu”: nezinātājs pat nenojauš savu nezināšanu, turklāt iedomājas, ka zina visu par to, par ko viņš nezina neko. Šādu nezināšanu uztur plaši izplatīti priekšstati un savā pašsaprotamībā apburoši izteikumi.

Lai iegūtu kaut minimālu skaidrību, “jāpārvar tik daudz iesīkstējušu domāšanas ieradumu”, kā šajā numurā saka vēsturnieks Timotijs Snaiders, kuram, lai nonāktu pie daudzmaz līdzsvarota stāsta par nacistu un komunistu paveikto, nācies lauzties caur priekšstatu un aizspriedumu uzslāņojumiem, kurus uztur “etnonacionālisma” un citu ideoloģiju intereses. Taču priekšstatu gūzma, kas palīdz iesakņoties savā nezināšanā, rodas vai tiek radīta ik dienas, piemēram, par Irānu, kuras aprunāšanai veltīts raksts “Mīts par trako mullu”, vai par ekonomiskajiem procesiem, kuru aprakstīšanā izmantotās metaforas aplūko Āris Dreimanis komentārā “Finanšu heroīns”. Plašākā kontekstā intelektuālā pašapmāna vilinājumu mēģina atšifrēt konservatīvais brits Rodžers Skrūtons rakstā “Blefa kultūra”.

Lai izrautos no “divkāršās nezināšanas”, nekas cits neatliek, kā pamazām saskatīt savas nezināšanas apjomu un dziļumu. Tāpēc ir kaut kas atbrīvojošs tajā, ka Noams Čomskis intervijā Rīgas Laikam šajā numurā atzīst, ka par cilvēka smadzenēm “mēs nezinām gandrīz neko”, turklāt “mēs gandrīz neko nezinām par domu”. Savukārt Džošua Langs savā rakstā par vispārējo anestēziju un tās dīvaino iespaidu uz dažu to pārdzīvojušo pacientu apziņu skaidri iezīmē mūsdienu medicīnas un citu disciplīnu pilnīgo izgāšanos apziņas fenomena priekšā (no praktiskāka redzes viedokļa neziņu par savas depresijas cēloņiem apraksta Signe Baumane Ņujorkas sarunā ar Uldi Tīronu).

Savas neziņas pamanīšana var izrādīties pirmais apziņas nomoda solis. Un tomēr ir kaut kas neparasts – atrasties pasaulē, par kuru tikpat kā nekas nav zināms. Šķiet, ka visdabiskākā reakcija uz to ir vēlme zināt, zinātkāre, kuru uzturēt ir tikpat viegli vai grūti, kā izjust tīru bērna prieku, ko nesen pāris stundu laikā dažos simtos Rīgas skatītāju izraisīja “pasaules labākais klauns” Slava Poluņins. Citiem vārdiem, kā nesen teica četrarpusgadīgā Sāra: “Tam, kurš ir ārā no šīs pasaules, tam varbūt visa šī pasaule ir bumba.”