8. marts. Tāpat kā slepkavas mēdz būt sentimentāli un glaudīt bērnus un suņus, izglītotie ideju cilvēki ir sadzīviski sīkumaini un pat ārkārtīgi šiverīgi. Kaut kur jau arī viņu dzīvībai ir jāierunājas, kaut vai utojoties ar izdevēju, pielūgsmes pilnu sekotāju priekšā spārdot bezspēcīgu oponentu, kāri pieņemot izkārtotas priekšrocības, kaut kādu nebūt padomju disidenta sievai obligāti nepieciešamo sauso zīdaiņu barību no franču vēstniecības. Pamēģiniet mazam bērnam iestāstīt, kas ir pazemība! Turklāt ir jābūt daudz lielākam ģēnijam, lai, teiksim, dzejā pārvarētu savu izglītotību, nekā lai izlauztos caur savu neizglītotību. Dzīvi var nest kā krustu, un visi raudās kopā ar tevi, bet visa šī autoritāte, cienīgums, pašvērtības un liktenīguma apzināšanās, sevis ievietošana kaut kādā koordinātu sistēmā starp Platonu un Kantu (vai kādā citā) — tas nav pat krusts, tas ir tāds Sīzifa akmens, ka, šķiet, neviens nekad uz tā nevarēs pat pasēdēt. Kaklā uzkārts kapakmens ar pārdomātu uzrakstu. Brodskis var būt nozīmīgs, taču svarīgāk ir, cik viņš ir īsts.
11. marts. Kad uz redakciju zvanīja žurnālists no radiostacijas PIK un pajautāja pr interviju ar Māri Gulbi, bija sajūta, ka zvana kāds no Mēness, lai apspriestu notikumus uz Marsa. Ņemšanās par Gulbja “iekšējo nacionālismu” kaut kā jauki un dabiski saplūst ar “ārējā pacifisma” akciju, tāds vemjamais kokteilis no bezatbildības, bara instinktiem, švaka šova, pa lēto iegūtas pašreklāmas un savtīgām politiskām manipulācijām, pēc kura Terminoloģijas komisijai vajadzētu likt mieru galotņu pielāgošanai eiro un sarīkot plašu konferenci par vārdu savienojuma “sabiedriskā doma” absurdo raksturu.
18. marts. Tikko saņēmu jautru atskaiti par literāru diskusiju Berlīnē — Karaganovs, Tolstaja un Jerofejevs stāsta vāciešiem, “uz kurieni brauc troika”. Bet troika nevar pabraukt, jo atduras pret jaunu Berlīnes mūri. Jerofejevs — melnā bītlenē ievietojis vēderiņu, sūdzēdamies, ka Ņujorkerī, Geo un Ceitā cenzūra esot lielāka nekā bijusi padomju žurnālos, bet vācu izdevēji viņa Krievu skaistuli pārtaisījuši par Maskavas skaistuli, jo vācieši nemaz nesapratīšot, kas ir krievu skaistule — šo jauno mūri ir manījis būvējamies krietni uz austrumiem no Berlīnes. Savukārt Karaganovs, pētīdams savus gaiši brūnos, acīmredzami no labas ādas taisītos apavus, paziņo, ka Eiropa tagad bailēs slēpjas aiz krievu muguras, bet krievi nemaz negrib nonākt pie tās kompromisu Eiropas, kādā viņi pieraduši taisīt savu politiku: “Krievijā jau tā ir auksts, bet jūs gribat, lai ir vēl garlaicīgi!” Vācu tulki nespēj turēt līdzi, bet krievi tik smīn un dod vaļā — Eiropai nav zemapziņas, bet Krievijai vēl ir, krievs kopš bērnības zina, ka zem gultas dzīvo mošķi un no tiem jābaidās, bet eiropietis, iedomādamies par mošķiem, iededz gaismu un paskatās zem gultas — un nekādu mošķu tur nav! Vācu publika no visa runātā maz ko uztver, vienīgi vakara vadītājs Avenariuss, kurš saprot arī krieviski, beigās paliek bāls un prasa Tolstajai: “Bet varbūt ar kultūru, ar kultūru Krievija var nākt Eiropai tuvāk?” Tolstaja pavicina spico šņorkurpi un atsaka: “Uzdodiet konkrētu jautājumu, tad es jums arī atbildēšu.” Tad pieceļas vēl viens krievs, Griņins, un uzdod jautājumu: “Bet jūs man pasakiet — kurp iet Vācija?” Avenariusam sāk jukt krievu valoda ar vācu valodu, un ar to arī vakars ir galā. Rīt uz Vāciju dodas Zālīte, Ābele, Muktupāvela un Aizpuriete.
Starp citu, vēl pavisam nesen bija tāda sajūta, it kā kaut kur kokā sēdētu snaiperis, kuram uzdots mani nošaut, ja es kaut ko pateikšu nepareizi, bet tagad vai nu viņš ir no turienes noņemts, vai arī man kabatā parādījusies pistole, ar kuru es aizstāvu atlikušās dzīves tiesības runāt un apklust pēc savas izvēles.
