Asinīm un sviestam pa pēdām

Vai Latvija tiešām ir par vārda un izteiksmes brīvību, ko tā aizstāvēja Latvijas amatpersonas pēc asiņainajiem notikumiem Francijā un Dānijā? Ejam franču karikatūristu pēdās un mākslas formā ironizējam par Latvijas dzimšanu. Kurš tādus darbus izstādīs? Kategoriski – nē.

LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens”. Operācija “Cenzūra”, 2. martā

Ja neesat pastāvīgs LTV skatītājs, kurš pieradis pie ziņu redakcijas gatavoto raidījumu “galviņām”, var likties, ka skatītājus nupat tiešām sagaida kaut kas ārkārtējs un sensacionāls. Satraucošā jūklī montēti paātrināti kadri no ikdienas dzīves pilsētā – mašīnas šķērso krustojumus, mainās gaismas luksoforos, gājēji jož pa viaduktu kāpnēm, kāds dīki, kaut arī paātrināti laiza saldējumu –, bet skatītājam, protams, piedāvāta ekskluzīvā, pat slepenā liecinieka loma. “Mūs, iespējams, nosodīs. Bet piedodiet. Nereti tikai tā var uzzināt notikumu, likumu un sabiedrības īsto seju. Kā ir patiesībā?!”

Labi, varbūt arī es neesmu īstā televīzijas auditorija; var jau būt, ka īstā ķeras tieši uz tādu reklāmu. Runāsim par “galveno”: raidījuma “Operācija “Cenzūra”” saturu. Lai noskaidrotu, ir vai nav cenzūra Latvijā, “Aizliegtais paņēmiens” izgudro atjautīgu provokāciju: dažādām Latvijas pilsētām tiek piedāvāts iedomāts mākslas projekts valsts simtgadei, ko it kā finansē ES fonds “Kultūra” ar noteikumu, ka projektā radītie darbi ir jāizstāda Latvijas reģionos. Projekta provokatīvā degbumba ieslēpta “slepenajā protokolā”, kas paredz, ka izstrādājamo tēlniecības darbu skicēs mākslinieki attēlos kaut ko provocējoši nepieņemamu par “nācijas simboliem”. Raidījuma sākumā tā dalībnieki – raidījuma vadītājs Guntis Bojārs, mākslinieks Ivars Drulle, mākslas zinātniece Ieva Kalniņa un kultūras ministre Dace Melbārde – vienojas: ja pašvaldības šo izstādi atteiksies iekļaut savos plānos, tas liecināšot par to, ka valstī cenzūra pastāv. Lūk, tāds sociālais eksperiments.

Raidījuma veidotāji neslēpj, ka iepriekš painteresējušies, kas no visa iespējamā būtu krimināli sodāms, – likums paredzot sodu par valsts simbolu zaimošanu. Likuma izpratnē ir trīs Latvijas valsts simboli: valsts ģerbonis, karogs un himna. No sodāmā atteikušies un izvēlējušies sižetus, kas brīvi un priecīgi levitē mītu, leģendu un teiku sfērā, proti, Lāčplēsi, Mildu un kādu “pašu Latvijas dzimšanas faktu”. Tātad, provocējot cenzūru, vispirms projekts veic politkorektu pašcenzūru. Izstādes “kopējais nosaukums” ir “Latvijas dzimšana: Asociācijas”.

Mākslinieks uzzīmē “Lāčplēša ieņemšanu”: kā vaidelotis kopojas ar lāceni, nevis atrod mežā lāceni zīdam cilvēka mazuli (pēc Pumpura eposa); kā Lāčplēsis kopojas ar Mildu, lai ieņemtu Latviju. Tad vēl pāris ainu ar “Latvijas dzimšanu” – vienā no tām Latviju, proti, zīdainīti, no kura tobrīd redzama galviņa, dzemdē Brīvības pieminekļa Milda, otrā – cilvēks tādā pašā pozā, bet bez Mildas galvas, bez vara patinas zilganā toņa, toties ar Ļeņina galvu ausainē. Piektā “iecerētā” darba skice arī ir divi zīmējumi, un nosaukumi darbam arī nezin kāpēc divi: “Mūsdienas” un “Kurš kuru”. Attēlotie personāži sēž viens otram mugurā. Vienam ir sarkans krekls pāri biksēm, gaišas ūsas un naģene, bet otram – pīpe un tāda cepure kā lielveikalu pirts piederumu nodaļās vai Purvīša balvas laureātam Miķelim Fišeram, ejot pa gailošajām oglēm izstādes video. Šī skice atspoguļojot mūžam neatrisināmās latviešu un krievu attiecības. Raidījums paskaidro: “Mākslas darbos apzināti izmantoti seksa un atkailinātu ģenitāliju elementi, tādā veidā nedaudz kopējot Charlie Hebdo mākslinieku rokrakstu.”

Tomēr jau ceturtajā raidījuma minūtē fokuss no patiesības aizšļūc sazin kur un vairs neatgriežas – aizkadra balss, tikko ar vizuāliem piemēriem izstāstījusi, kā apšautā franču izdevuma redakcija un mākslinieki kariķējuši pravieti Muhamedu un ko vēl visu, Francijas prezidentu un Vatikāna konklāvu ieskaitot, saka, ka “zem šādas izteiksmes brīvības parakstījās Eiropa, tostarp arī Latvijas amatpersonas”. Sekojot balsij, iznāk, ka Eiropa un amatpersonas parakstījās zem atkailinātiem praviešiem, atkailinātiem prezidentu dzimumlocekļiem un devās visas iespējamās atkailinātības pieņemošā un aizstāvošā gājienā. Tikai kāda skatītāja komentāru sadaļā bija piezīmējusi, ka amatpersonas iestājās nevis par praviešu un citu amatpersonu kariķēšanu, bet gan pret kariķētāju brutālu nošaušanu.

Neraugoties uz visu, ko tālāk raidījuma gaitā saka tā dalībnieki, manuprāt, vērts pievērst uzmanību aizkadra balsij, kad tā piesaka “provokatīvā” projekta skiču sižetus, proti: “Topošā māksla būs likuma robežās.” Atcerējos epizodi pirms pāris gadiem Mākslas akadēmijā, kur kādā satraucošā izglītības reformu brīdī bija pulcējušies studenti, lai pārrunātu, kā labāk iestāties par administrācijas interesēm, piemēram, rīkot kādus atraktīvus gājienus, lai aizsargātu savas augstskolas amatpersonu statusu; kaut ko ar pieminekļu ietīšanu melnās atkritumu plēvēs laikam. Kad saruna nonāca līdz publisku akciju pieteikšanai vai nepieteikšanai, saskaņošanai vai nesaskaņošanai, vārdu ņēma prorektors un teica, ka silti iesaka studentiem vispirms padomāt par iekļaušanos Rīgas pilsētas kārtības noteikumu ietvaros, lai nesanāk ziepes ar pašvaldības policiju. Līdz ar to uzmanīgi leģitīmo provokāciju spēle jeb operācija “Cenzūra” neliekas pat ne provokācija, ne vispār nekas.

Šķiet, ka pēdējais patiesi mākslinieciski un politiski provokatīvais un nekomerciālais studentu pasākums bija 2001. gada izstāde “Ulmanis mūsu sirdīs” LMA aulā ar Alises Landsbergas darbu “Sviesta Ulmanis” gan uzmanības, gan provokācijas centrā. Runājot par sviestu, provokāciju un joprojām nerunājot ne par kādu cenzūru, var pieminēt arī nupat galerijā “Alma” izstādīto brīnišķīgās gleznotājas Aijas Zariņas personālizstādi “RA i nis”, kurā autore mierīgi pauž savus politiskos uzskatus, kas pa īstam, nevis pa jokam ir tālu no Latvijas valsts oficiālā, tā sauktā Rietumu demokrātijas kursa. Un nekas, viss mierīgi.

Nu jā, atmiņu serpentīnā piemirsās raidījums. Bet arī tur viss beidzās laimīgi – neviena pašvaldība negribēja projektā radītos darbus izstādīt (izņemot Valku), tātad eksperimenta secinājumu daļā varam uzvaroši ierakstīt – ir cenzūra Latvijā, un nodokļu maksātāju līdzekļi sabiedriskajos medijos netiek nelietīgi tērēti.