No iekšām

Neaizmirsīsim arī morālo atbildību savu mīļo aizgājēju priekšā! Vai kādam varētu rasties šaubas, kā šajā referendumā balsotu Imants Kokars, Ausma Derkēvica, Jānis Dūmiņš, Mārtiņš Freimanis? Lai mūsu vienotību stiprina Andra Slapiņa un Gvido Zvaigznes asinis Bastejkalnā un barikāžu sargu sirdsapziņa. Referenduma dienā palikt mājās – tas būtu tāpat, kā noskatīties, kad apvaino tavu māti, piesmej sievieti vai dara pāri bērnam.

Latvijas inteliģences atklātā vēstule tautai, Delfi, 14. februārī

Platona dialogā “Ions” Sokrats sarunā ar rapsodu Ionu mēģina noskaidrot, ko patiesībā zina mākslinieki. Viņa secinājums ir – mākslinieki savus darbus rada, pateicoties dievišķai iedvesmai, nevis prātam vai zināšanām. Par šās Platona tēzes patiesumu mums iznāca lieku reizi pārliecināties, kad februārī daļa latviešu radošās inteliģences pauda viedokli par 18. februāra referendumu. Vēlme sniegt savu pienesumu Lindermana sagrāvei sita tik augstu vilni, ka reizēm kļuva gluži vai bail par cīnītāju veselību. Šī vēlme guva izpausmi gan vecajā labajā Blut und Boden ideoloģijā (“Tiesības, ko mūsu tēvu tēvi ar savām asinīm nosargāja brīvības cīņās...”), gan seksuālas vardarbības ainās (“..kā noskatīties, kad apvaino tavu māti, piesmej sievieti vai dara pāri bērnam”), gan “nodevēju sarakstu” stādīšanā. Daža laba no mūsu radošās inteliģences izpausmēm patiesi atsauc atmiņā kādu “Šveikā” citētu patriotisku dzejoli “Lai pāri kalniem iesniedzas mākoņos/ Cilvēku kaulu un kūpošo miesu grēdas.”

Tomēr dievišķas iedvesmas pārņemtus cilvēkus kritizēt nebūtu pareizi. Tā vietā varbūt būtu jāpārdomā par morāles un demokrātijas attiecībām kopumā. Ir taču skaidrs, ka iespēja atklāti paust dziļi izjustu morālu pārliecību pieder pie pašas demokrātijas būtības. Protams, pastāv ierobežojumi naida kurināšanai, ja kāds atklāti aicina izrēķināties ar līdzpilsoņiem. Taču, ciktāl ir runa tikai par emocionāli uzlādētiem viedokļiem par valsts vēsturi, dažādu nāciju un reliģiju savstarpējām attiecībām, ikkatrs no tiem ir tiesīgs pastāvēt publiskajā telpā. Arī tāds, kurš kādam citam varētu likties nepieņemams.

Tomēr nelaime tāda, ka vairākums cilvēku savas morālās jūtas bieži spēj kontrolēt tikai ar grūtībām. Dziļi izjusti priekšstati par labo un ļauno ikdienā patiesi netiek apšaubīti, un to apšaubīšana ir drauds paša cilvēka savpatībai. Kas ir principiāli labs, un kas – ļauns? Izpratni par to cilvēks nevar patvaļīgi mainīt, nepārstājot būt viņš pats. Tādēļ diez vai ir pamats cerēt, ka kāds, kurš visu mūžu savu vectēvu ir uzskatījis par varoni, tā vienkārši sāks viņu dēvēt par okupantu – lai cik daudz objektīvu pierādījumu tam būtu. Attieksme pret savu ģimeni, biogrāfiju un etnisko piederību – šīs lietas grūti mainās un slikti pakļaujas politiskai inženierijai. Tam pierādījums ir fakts, ka arī amerikāņu vērienīgā “pāraudzināšanas” programma pēckara Vācijā nebūt nav bijusi tik sekmīga, kā to reizēm iedomājas. Pārliecība nāk “no iekšām”, gluži kā mūsu radošo inteliģentu instinktīvā vēlme stādīt nodevēju sarakstus un beidzot atriebties mūsu zemes izvarotājiem.

Viss ir labi līdz brīdim, kamēr izpratne par to, kas ir labs un kas – ļauns, dažādām sabiedrības grupām neatšķiras. Kad šādas atšķirības kļūst sociāli nozīmīgas un tās izmanto politikā, sākas nevadāms process un abas puses pārņem morāla kaislība – formālas procedūras un pat elementāra cieņa tiek nolikta malā, un Lāčplēsis cīnās ar Melno bruņinieku vai varonīgo padomju tradīciju mantinieki – ar latviešu “fašistiem”.

Tomēr modernā demokrātija ir veidota kā lēmumu pieņemšanas sistēma, kurā cilvēkiem ir jāsarunājas. Tajā nepastāv iepriekš pieņemtas politiskas autoritātes un pareizie risinājumi. Demokrātijā visi pilsoņi ir politiski vienlīdzīgi, un vienīgais veids, kā dabūt savā pusē vairākumu, ir mēģināt to pārliecināt. Tādēļ bieži nākas runāt ar cilvēkiem, kuri no runātāja personīgās morāles redzespunkta šķiet nepatīkami un pat derdzīgi. Un tomēr tieši tas demokrātijā ir jādara – lai apstiprinātu kandidātu, lai izveidotu koalīciju, lai pieņemtu likumprojektu, lai sadabūtu sev balsis. Mēs, protams, varam ar tiem amorālajiem nerunāt, taču tad mēs varam savus mērķus arī nesasniegt. Kādam varbūt tas arī šķiet labi – nesmērēt rokas. Taču normālos apstākļos pilsoņi tomēr sagaida no politiķiem ne tikai stingru morālu stāju, bet arī kādus rezultātus likumu, lēmumu vai reformu veidā.

Īsi sakot, demokrātija, atšķirībā no totalitāriem režīmiem, nav balstīta skaidros priekšstatos par labo un ļauno. Tā ir morāli nenoteikta. Tā neprasa atteikšanos no savas morālās pārliecības, tomēr prasa sevi kontrolēt. Tā izpaužas kā spēja savas morālās pārliecības vārdā nemesties virsū savam pretiniekam un neraidīt publiskus lāstus pret debesīm, bet risināt konfliktus sarunu un formāli tiesisku procedūru ietvaros. Galu galā, kādā nākotnes brīdī var būt nepieciešams ar pretiniekiem sadarboties – un kā tu sadarbosies ar cilvēku, kuru iepriekš būsi nosaucis par amorālu nelieti? Tādēļ ir vērts sevi turēt rokās un pievaldīties ar dziļi izjustiem morāliem vērtējumiem – lai kā arī dažkārt gribētos pretējo pusi nolamāt par nodevējiem, amorāliem neliešiem un vispār izsūtīt no valsts. Pilsoņu un politiķu paškontrole tādējādi ir efektīvas demokrātijas priekšnoteikums, un ne viena vien demokrātija ir gājusi bojā tieši šādas paškontroles trūkuma dēļ. Tepat tuvumā varam paraudzīties uz Kaukāzu, taču jo īpaši – uz bijušo Dienvidslāviju. Cilvēku morālā degsme un pārliecība par savu taisno lietu tur bija tik liela, ka neļāva gaidīt uz ilgstošām un garlaicīgām procedūrām. Tādēļ viņi nospļāvās par visām procedūrām un devās reizi par visām reizēm nocirst ļaunajai hidrai galvu. Taču nez kādēļ izrādījās, ka arī pretējā pusē bija tieši tādi paši galvas cirtēji, kuri tāpat neuzdeva jautājumu, kas ir labi un kas – slikti, bet bija gatavi tūlīt pat rīkoties taisnās lietas vārdā. Tad nu arī abas puses savijās ekstāzē, kura vēl lāga nav beigusies līdz pat šim brīdim.

Var atcerēties, kādu lomu konflikta eskalācijas procesā spēlēja moralizējošā inteliģence – Serbijas Pareizticīgā baznīca un Zinātņu akadēmija. Var tikai vēlēties, ka demokrātiskā valstī inteliģence teorētiski varētu veicināt paškontroli, aicinot cilvēkus valsts nākotnes vārdā apvaldīt savas morālās jūtas un pievaldīties ar lāstiem. Tā varētu aicināt cilvēkus uz mirkli aizdomāties, vai vienmēr ir patriotiski dalīt savus līdzpilsoņus patriotos un neliešos. Uz šādu refleksiju par saviem pašu morāles pieņēmumiem tradicionāli ir aicinājusi Eiropas apgaismības tradīcija. Protams, ka šāda kritiski demokrātiska attieksme mūsu ap­stākļos nebūs tik populāra kā aicināšana uz morālu džihādu. Ar to mums jārēķinās. Tādēļ jau arī teicu – teorētiski varētu.