Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pieņemu, ka mans paziņojums nebūs jums negaidīts.
Esmu rakstnieks, tulkotājs un literatūrzinātnieks. Visās šajās jomās esmu devis zināmu ieguldījumu. Domāju, ka neesmu slikti kalpojis Tēvzemei un tautai un tā maize, ko savā mūžā esmu ēdis, ir bijusi godam nopelnīta. Bet, ja esmu paveicis mazāk, nekā būtu gribējis, tad tā nav mana vaina.
Mans tēvs, Antans Venclova, bija pārliecināts komunists. Es arī tagad no sirds cienu viņu kā cilvēku. Starp citu, tieši no viņa esmu mācījies būt uzticīgs reiz izvēlētiem ideāliem. Tomēr, saskaroties ar dzīves īstenību, jau jaunībā izveidoju sev mazliet citu, no tēva viedokļa atšķirīgu, priekšstatu par to, kā arī citu uzskatu sistēmu. Vēlākie vērojumi un spriedumi tikai nostiprināja manu pārliecību. Mani uzskati nebija noslēpums nedz manam tēvam, nedz jebkuram citam.
Komunistiskā ideoloģija man ir pilnīgi sveša, un es to uzskatu par aplamu. Tās neierobežotā vara nodarījusi manai dzimtenei daudz posta. Šķēršļi informācijas apmaiņai, represijas pret citādi domājošiem dzen mūsu sabiedrību pretim stagnācijai un atpalicībai. Tas nodara ļaunumu ne tikai kultūrai. Ar laiku šie faktori var apdraudēt arī pašu valsti. Nav manos spēkos kaut ko mainīt. Vienīgais, ko darīt uzskatu par pienākumu, ir atklāti paust savus uzskatus. Tie izveidojušies jau sen un patstāvīgi. Daudzus gadus neesmu nedz izteicis, nedz uzrakstījis nevienu vārdu, kas būtu pretrunā ar manu iekšējo pārliecību. Komunistisko ideoloģiju uztveru nopietni, un tieši tāpēc negrasos liekulīgi atkārtot tās plaši izmantotos formulējumus. Atsakoties to darīt, varu tikai pakļaut sevi diskriminācijai, ko esmu jau krietni daudz izbaudījis.
Šajā valstī man liegta publiska literārā, zinātniskā un kultūras darbība. Padomju Savienībā jebkurš ar humanitārām nozarēm saistīts cilvēks ir spiests nepārtraukti apliecināt uzticību valdošajai ideoloģijai, pretējā gadījumā viņš nevar strādāt. Tas veicina hameleonu un karjeristu izvirzīšanos. Manuprāt, tāda situācija rada riebumu pat pārliecinātiem marksistiem. Man tā ir gluži vienkārši nepieņemama.
Neprotu rakstīt “atvilktnei”, man nepieciešams kontakts ar auditoriju. Nekādu citu darbu, izņemot literāro, es nevaru un nevēlos veikt. Iespēja darboties šajā laukā man ar katru gadu tiek sašaurināta, tāpēc manis atrašanās šajā valstī kļūst bezjēdzīga un nevajadzīga.
Viss iepriekš teiktais vienlīdz attiecas uz manu sievu, kas arī ir kultūras darbiniece (viņa strādā par režisori teātrī).
Lūdzu atļaut man saskaņā ar Vispārējo cilvēka tiesību deklarāciju un spēkā esošajiem likumiem pārcelties kopā ar ģimeni uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs. Mana drauga Jona Juraša un citu manu paziņu piemērs liecina, ka tas nav nekas neiespējams. Tā kā mana sieva ir ebrejiete, mēs varam braukt uz Izraēlu. Šis lēmums ir galīgs. Vienlaikus lūdzu nepakļaut diskriminācijai tos manas ģimenes locekļus, kuru uzskati atšķiras no manējiem un kuri paliek Lietuvā.
1975. gada 9. maijā