Atklāti par Oksfordu

Pirms kādiem trīs gadiem es grūstīju krēslus vienā no centrālajām Oksfordas Universitātes bibliotēkām. Grūstīju regulāri un cītīgi - katru vakaru pa četrām stundām. Ik pa brīdim sēdos pie speciāla galda tieši pretim bibliotēkas ieejai un tikpat centīgi vēros ienākošo studentu un pasniedzēju apliecībās un aizejošo lasītāju somās. Katra apmeklētāja ierašanos fiksēju, nospiežot mehāniskā skaitītāja pogu, ko bibliotēka izmantoja vidējā lasītāju daudzuma noskaidrošanai. Centība bija uzspēlēta, pat izmisīga - bieži vien biju daudz vairāk norūpējusies par domas uztveršanu kādā no pašas lasītajām grāmatām, ko ienākošie un aizejošie viesi caurdūra vai pārrāva kā vāru zīda diegu. Pacēlu galvu un nolaidu, meklējot nepabeigto teikumu, atradu, iegrimu, atkal pacēlu galvu un atkal nolaidu, un atkal, un atkal, un atkal. Neizbēgamo monotono pārrāvumu aizkaitināta, apskaudu studentus, kuriem bibliotēkas kārtībsarga tronis saistījās vien ar neko neizsakošu formālu darbību pa ceļam uz lasītavām, kur diendienā pulcējās arvien vairāk pirmseksāmenu drudža pārņemto. “Man par to maksā!”, līksmi uzsaucu kādam pastāvīgam lasītājam, datorspeciālistam no Krievijas, kurš interesējās, “kāpēc vispār tie krēsli jāgrūsta” (vienmēr piestūmu tos atpakaļ pie galda taisnās rindās - tā, kā bija rādījis vecākais kolēģis, iepazīstinot mani ar darba pienākumiem). Patieso grūstīšanas jēgu viņam toreiz pavēstīt nespēju, un diezin vai varētu arī tagad.

Tā bija eksakto zinātņu bibliotēka ar masīviem koka galdiem, augstiem grāmatu plauktiem abpus ejām vecajās zālēs ar augstiem griestiem un zaļganpelēkām funkcionālu solu rindām pagrabstāva plašajā lasītavā, ko nedaudz drūmu padarīja dabīgās gaismas trūkums. Plauktos rindojās medicīnas, fizikas, matemātikas un dabaszinātņu žurnāli un grāmatas. Kārtodama lasīto un uz galdiem atstāto grāmatu kaudzes, mēdzu dažas no tām apskatīt. Uzsākot darba gaitas, tiku aizvesta uz apjomīgo pazemes grāmatu noliktavu, kur bibliotēkas virsdežurants man parādīja aiz režģiem ieslēgtu Čārlza Darvina 1859. gada “Sugu izcelšanās” oriģinālu. Cieņas pilna vēros uz lielformāta apputējušo grāmatu un citiem vecu un jaunu sējumu krājumiem, kurus apņēma vēsināts gaiss. Taču vēlāk bibliotēkas darbinieku atpūtas telpās gandrīz ne reizi neizdevās atrast ko vairāk par dzelteno avīžlapu Daily Mail un dārzkopības un dzīvesstila žurnāliem.

Kad lasītās domas pavediens dežurantes krēslā pie ieejas kļuva pavisam netverams, ar interesi vēroju apmeklētāju sejas. Mazpamazām iegaumēju un iepazinu pastāvīgos apmeklētājus - lūk, briļļainais ģimenes tēvs, ārsts no kādas Balkānu valsts, kurš šeit ieradies kvalifikācijas celšanas nolūkos. Regulāri atbrauc ar riteni, un šķiet, ka sēž pie medicīnas grāmatām visu dienu. Lūk, jaunā simpātiskā angliete, medicīnas studente, čakli gatavojas eksāmeniem. Katru dienu apvaicājāmies viena otrai, kā gājis mācībās. Klāt arī pasniedzēja ar sirmiem “ezītī” apgrieztiem matiem - ierodas ik vakaru. Nez no kurienes iznirst kalsnais un nedaudz dīvainais no Āfrikas atbraukušais doktorants, kura kaislība ir lingvistika un matemātiskie modeļi, un autoritāte - Noams Čomskis. Gandrīz neko viens par otru nezinot, bijām kļuvuši viens otram piederīgi - mūs vienoja vakari bibliotēkā.

Pēc trim gadiem atbraucot, viss ir gandrīz tāpat. Visumā Oksforda ir burvīgi stabila, savā ziņā pat nemainīga, un tādēļ ļoti mierinoša vieta. Te viss turpinās kā ierasts. (Tas laikam ir tas, ko dēvē par “tradīcijām”.) Lielām izmaiņām būtu nepieciešami lieli satricinājumi, bet tādi te nav piedzīvoti, ja vien par tādiem neuzskata tuvējo pļavu applūšanu pagājušajā rudenī un ziemā. Mākoņi te joprojām mēdz būt biezāki nekā citur un laižas gluži vai aizsniedzami zemu pa debess jumu, stiprais vējš sajauc matus un atsedz sauli vai atnes lietu, kas var ieilgt uz visu dienu un pat nakti. Skaistais universitātes parks vasaras saulainajās dienās vēl arvien mudž no piknikotājiem, senās, dažviet kopš 13. gadsimta saglabājušās universitātes un koledžu ēkas - bibliotēkas, kapelas, dārzi un iekšpagalmi - joprojām pievelk tūristu tūkstošus, un Oksfordas angļu valodas un citas skolas - kaudzēm apnicīgi skaļu vidusskolēnu no maksātspējīgām ģimenēm visā pasaulē. Kā katru gadu eksāmenu laikā uz divriteņiem traucas un pa ielām bariņos iet studenti, eksāmenu licēji, ar dažādas krāsas neļķēm pogcaurumos - baltā iezīmē eksāmenu sākumu, rozā - eksāmenu vidu, bet sarkanā - pēdējo eksāmenu dienu, kad, kā izsakās paražu skaidrotāji, visas studenta asinis esot iztecējušas. Es uz viņiem raugos ar līdzjūtību un atbalstu un priecājos par ikvienu, kam pie apmetņa sarkanais neļķes zieds un mati saslapuši no izlietā šampanieša kā izkliedzot atvieglojumu pēc vairāku dienu koncentrēšanās un sasprindzinājuma. Soli pa solim atklāju Oksfordu no jauna. Universitātes nodaļas un bibliotēkas ir tajās pašās vietās, tāpat kafejnīcas, krogi, veikali un bodītes. Veikalos ir tas pats preču krājums, un mazajā bodītē, kur agrāk mēdzu iegriezties, saimnieks ar kundzi cep tās pašas garšīgās kūkas. Dažus soļus tālāk sviestmaižu ēstuvē brazīliešu pārdevēja mani atceras, sveicina un pagatavo tikpat labu kafiju kā iepriekš. Pirms aizņemos divriteni, ceļa saīsināšanas nolūkos eju caur parku, ar pilnu krūti ieelpojot gādīgi kopto puķu un krūmu smaržu. Vecie koki tikpat dažādi un zaļoksni, un parku joprojām slēdz ciet līdz ar tumsu - to atskārstu, kad nākas lēkt pār parka sētu, lai izkļūtu no tā pavēlā vakarā.

Bieži eju garām savai vecajai bibliotēkai un raidu tai labvēlīgus skatienus. Nepieciešamības dzīta, beidzot dodos iekšā. Ēka ir izremontēta, dežuranta krēsla vairs nav, tā vietā nākuši stikla bīdāmie vārti un elektroniska ierīce, caur kuru studenti slidina savas apliecības. Šādi vārti ķer visu, ko neķer cilvēka acs - grāmatas caur tiem nav iespējams iznest, tūlīt sāk pīkstēt. Arī gaiteņi zem augstajiem griestiem nez kāpēc šķiet šaurāki. Tomēr esmu pārliecināta, ka krēslus tur joprojām grūsta tieši tāpat. Starp citu, nesen redzēju uz bibliotēku dodamies pasniedzēju ar sirmo zēngalviņu, un vēlā vakarā uz ielas manā priekšā iznira lingvistikas doktorants.

Tomēr kaut kas ir mainījies. Es vairs necīnos ar Oksfordu, es to baudu. Savā ziņā esmu to “iekarojusi”. Nezinu, kā jutās grieķi, iekarojuši Troju, vai izraēļi, iekarojuši Jēriku, un iznīcinot visu, kas gadījās tiem ceļā. Es vairs ar kara zizli nevicinos, vien labvēlīgi vīpsnāju un reizēm priecājos par to, kas te burvīgi nemainīgs - piemēram, par vizuāli uzjautrinošajiem plīvojošajiem tvīda un velveta žakešu atlokiem virs divriteņu sēdekļiem, par aizkustinoši ērmīgām frizūrām un neiedomājamiem stilu un krāsu salikumiem jauniešu (un ne tikai) pašizpausmes centienos un vispār par kaut kādu jokainu virmojumu, kas padara neparastas visikdienišķākās darbības. Pagaidām neredzu vaiizliekos neredzam to, kas ir nepatīkams un kādreiz sauca uz cīņu.

Tūlīt pēc “atgriešanās” piedzīvoju vienu no vistradicionālākajiem Oksfordas Universitātes pasākumiem - zinātniskā grāda piešķiršanas ceremoniju. Kā tas nereti gadās, daudzi šajā rituālā piedalījās labu laiku pēc grāda iegūšanas. (Ceremoniju skaits gadā ir ierobežots, tāpēc universitātes beidzējiem dalība tajās jāpiesaka laikus.) Sākotnēji biju ļoti skeptiska un šo ceremoniju uztvēru kā nevajadzīgu laika tēriņu. Tomēr tā izrādījās gluži interesanta, un nemanot es no smīkņājošas vērotājas biju kļuvusi par iesaistītu rituāla izrādes dalībnieci.

Manā koledžā viss sākās ar īsu apmācību, kurā drīzajiem zinātniskā grāda saņēmējiem tika stāstīts, par ko vispār būs runa šajā viscaur latīniski vadītajā ceremonijā. Tur arī pirmo reizi uzzināju par pasākuma formāli četrdaļīgo struktūru - lūgumu piešķirt zinātnisko grādu, lūguma pieņemšanu, kandidātu priekšāstādīšanu universitātes vadībai un, visbeidzot, grāda piešķiršanu. Ar labu humora izjūtu apveltītais, par zinātniskajiem grādiem atbildīgais koledžas dekāns mums īsumā paskaidroja katru soli. Kad ceremonijas dalībnieki sapulcēsies Šeldona teātrī Oksfordas centrā, viens no proktoriem vispirms nolasīs visu kandidātu vārdus un latīniski piebildīs, ka šie cilvēki vēlas saņemt tādu vai citādu zinātnisko grādu. Tad abi proktori kāda sen aizmirsta iemesla dēļ soļos pa eju līdz durvīm un atpakaļ (patiesībā galvenais šādas soļošanas nolūks agrākos laikos bija dot iespēju kādam no mācībspēkiem izteikt iebildumus pret grāda piešķiršanu studentam, raustot proktoru apmetņu stērbeles) un pēc tam latīniski apstiprinās, ka prasītie grādi var tikt piešķirti. Tad mūsu vecais dekāns koledžas vārdā stādīs mūs priekšā universitātes prorektoram un proktoriem, kuri savukārt apliecinās, ka grāds tiek piešķirts. Turklāt proktors mūs beigās atkal uzrunās latīniski, uz ko mums būs jāatbild “Do fidem!” Uzrunas jēgu gan viņš neizklāstīja, nosakot, ka tas tāds nieks vien ir un neko daudz nenozīmē. (Nesen noskaidroju, ka tas ir vecā zvēresta teksts, kurā grāda saņēmējs solās būt paklausīgs un uzticīgs universitātei un tās mērķiem, kā arī izturēties prātīgi, kad to ievēlēs universitātes amatos.) Absolventu bariņam, kuri jau bija iztukšojuši vīna un šerija glāzes un kurus vēl priecīgākus darīja atkalredzēšanās, gaidāmās smalkās pusdienas un gājiens uz Šeldona teātri, šādas nianses patiešām neinteresēja.

Vēlāk Šeldona teātrī, kur pulcējās radi, draugi un citi viesi, mēs pusnopietni, puspajokam iegrimām rituālā. Sasēdināti lielās grupās atbilstoši piešķiramajiem grādiem, vērojām, kā citu grupu pārstāvji kārtojās rindās amfiteātra galvenajā ejā ar seju pret ejas galā augstos krēslos sēdošajiem diviem proktoriem un prorektoru un tika stādīti priekšā, viņu koledžu dekāniem lasot latīniskās uzrunas no cepurēs ieslēptām lapelēm.

Absolventi paklanījās universitātes vadībai un zvērēja latīniski - ja atcerējās īstos vārdus un aptvēra īsto brīdi, kad to darīt. Dažas grupas, piemēram, teoloģijas, jurisprudences un medicīnas doktori, neiztika tikai ar zvērestu vien - šiem absolventiem bija jāmetas ceļos prorektora priekšā, kurš pieskārās viņu galvām ar Bībeli un piešķīra viņiem grādus Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Grādus dabūjušie atstāja teātra zāli, nometa vecos tērpus un atgriezās jaunos dažādu krāsu apmetņos (katram grādam savs) viesu aplausu pavadīti. Es arī cītīgi aplaudēju, īpaši doktoriem. Tad pienāca mana kārta - kopā ar citiem paklanījos, zvērēju, izgāju ārā, pārģērbos glītajā apmetnī, ko biju noīrējusi uz svētku dienu, tad aplausu pavadībā iegāju atpakaļ zālē un pa durvīm ārā. Viss. Vai biju kļuvusi citādāka, vairāk piederīga, “iniciējusies”? - Nē, ja arī kaut kas tāds bija noticis, tad labu laiku iepriekš. Tagadējā procedūra bija novēlota un ne sevišķi pacilājoša, tomēr patīkama.

Būtu interesanti uzzināt klātesošo domas par ceremonijas simbolismu, noskaidrot nozīmes un interpretācijas, kas tai tika piešķirtas. Iespējams, ka daļā dalībnieku tā izraisīja saviļņojumu un lepnumu, un tikpat labi iespējams, ka citi tajā vispār neiedziļinājās, uztverdami šo pasākumu kā izklaidējošu, elegantu klaunādi. Kāpēc gan būtu jāmeklē jēga darbībā, kurā dominē ceremoniālā forma, bet kuras oriģinālais saturs ir ne tikai grūti saprotams, bet arī noplicināts? Un kāpēc tik spītīgi jādarbina tradīciju uzturēšanas konveijers, ja tāpat ir skaidrs, ka svars, kas tām piemita pirms vairākiem gadsimtiem, nav atgriežams? Uzspiestā un ārišķīgā saikne ar pagātni Oksfordā brīžiem balansē uz ekscentriskuma un nejēdzīguma robežas.

Pagātni Oksfordā var sajust arī bez ceremonijām. Tā ir pagātne, kas nav tieši pamanāma un sataustāma, bet kuras esamība nav apšaubāma. Tā ir bagātība, kas krājusies kopš 12. gadsimta, kad Oksfordā sāka darboties universitāte, un turpina krāties grāmatu lappusēs, profesoru runās un dedzīgu studentu debatēs. Tieši tā ir pamatā nepārtrauktai zinību krāšanai un pārstrādei, mūsdienu universitātes politikai un apjomīgajiem intelektuālajiem manevriem. Nekas nav patīkamāk kā pēkšņi pamanīt paziņojumu par kāda slavena pētnieka viesošanos pilsētā un doties klausīties viņa lekciju. Zāles parasti ir pilnas un jautājumu ir daudz. Patīkamu pārsteigumu var sagādāt arī ietekmīgu valstsvīru un politiķu uzstāšanās, pareizāk sakot, acīmredzamā pietāte, kādu viņi nereti izrāda pret universitāti, degdami auditorijas jautājumu krustugunīs un taisnodamies par pašu deklarētajiem principiem un īstenotajiem mērķiem. Izziņas gars šeit ir dzīvs, un spraigās diskusijās izkristalizējas ne viena vien atskārsme. Tomēr Oksfordas spožums var izrādīties arī tās posts. Zināšanu templis aug augumā un plešas plašumā atrautībā no apkārtējās dzīves. Savā ziņā akadēmiskā Oksforda ir Burvju kalns - savrupa, ap savu asi riņķojoša un nedaudz nomācoša pasaule. Daži šeit izbauda gadu vai divus, bet ilgāk izturēt nevar. “Nē, nē, otrreiz es vairs to nepacietīšu,” teica kāda mana paziņa, Oksfordas studente, kura, atgriezusies no lauka izpētes brauciena, tūlīt sāka meklēt apmešanās vietu Londonā. Savukārt citi šeit ar patiku aizkavējas vairākus gadus vai pat gadu desmitus, kļūdami par akadēmiskajiem citplanētiešiem. Vēl trešie, kas šeit aizķērušies un iestiguši it kā pret savu gribu, mēģina pabeigt savu darāmo, sūdzas, cik ļoti Oksforda viņiem apnikusi, un nevar vien sagaidīt, kad dosies prom.

Iedvesmojoši nospiedošais, milzīgais zināšanu apjoms, kas sakoncentrēts Oksfordā, dažkārt rada pārdomas par to, kam tas tiek krāts un kāpēc. Nesen nācās piedalīties kādas svarīgas grāmatas prezentācijā. Pazīstams britu jurists bija tikko pabeidzis darbu pie grāmatas par to, kā ASV valdība, precīzāk - agrākā aizsardzības ministra Donalda Ramsfelda komanda, atteicās no Ženēvas konvencijas par attieksmi pret karagūstekņiem un ieviesa spīdzināšanas metodes gūstekņu aizturēšanas nometnē Gvantanamo līcī. Diskusijā vairākkārt tika minēts pirmais šo paņēmienu upuris - Mohameds al Kahtani, kurš tika uzskatīts par līdzdalīgu 11. septembra terora aktā. Pret viņu 54 dienas bez pārtraukuma tika pielietotas tādas spīdzināšanas metodes kā “stresa stāvoklis”, maņu slāpēšana, miega bads, grūstīšana, dunkāšana, piespiedu izģērbšana, fobiju izraisīšana, mākslīgā slīcināšana. Galu galā viņš tā arī netika apsūdzēts un viņa vaina netika pierādīta. Kopumā grāmata piedāvāja vērtīgu ieskatu lēmumu procesā, kas noveda pie rupjas cilvēktiesību ignorēšanas valstī, kas cīnās par cilvēka tiesību ievērošanu visā pasaulē, kā arī iespēju vilkt paralēles ar daudzām citām valstīm, kur likums ir pietiekami stiepjams un interpretējams, lai “izņēmuma kārtā” pieļautu cilvēku spīdzināšanu.

Pēc prezentācijas sekoja garas un smalkas vakariņas, kurās grāmatas autors un dažādu akadēmisko nodaļu pārstāvji tērzēja par šo un to, par jaunumiem politikā un savā pētniecības laukā, par ieplānotajiem rakstiem un projektiem. Tomēr man no prāta neizgāja Mohameds al Kahtani. Cik gan tālu viņš bija no šīs augšstāva telpas ar skaisto skatu uz Oksfordas centru, kur patlaban norisa vakariņas par godu grāmatai, kurā iekļauts sīks viņa mocību apraksts. Cik gan tālu no pastētes baudīšanas vieglas čalošanas pavadībā bija simtiem spīdzināšanas upuru dažādu valstu cietumos un aizturēšanas centros. Bet Oksfordas dzīve turpināja būt rāma un viegla, gluži kā radīta netraucētai zinību krāšanai.

Tomēr Oksforda nav tikai Oksfordas Universitāte. Pastāv arī neakadēmiskā Oksforda - citādāka, raupjāka (īstāka?). Šo divējādību labi ilustrē teiciens “town versus gown”. Izbraucot no pilsētas centra ar tā skaistajām vecajām ēkām, dārziem, koledžu namiem un studentu kopmītnēm, var nokļūt dažādos vidusmēra vai sliktākos dzīvojamos rajonos. Tur ielas ir pilnas ar rindu mājām, kas ir daudz mazākas par centrā redzētajām Viktorijas laika celtnēm. Pie galvenajiem krustojumiem ietupuši daži veikali un ēstuves. Šeit pārsvarā dzīvo cilvēki, kuriem ar universitāti nav nekāda sakara. Viņu sejās ne vienmēr manāms ierastais gludums un izdarība, drīzāk paskarbs nogurums un grūtību pēdas.

Kaut gan Lielbritānijā šķiru vairs neesot, viņu sejas un uzvedība liecina par piederību citai šķirai. Tie ir vienkāršā darba darītāji - šoferi, celtnieki, pavāri, apkopēji. (Starp citu, apkopēji joprojām tīra ikvienu studentu istabu kopmītnēs, šī kārtība atbalso vēl līdz 50., 60. gadiem pastāvējušo sistēmu, kad koledžās katram studentam mēdza būt savs sulainis.) Nomaļākos rajonos ģimenes mēdz iztikt no sociālajiem pabalstiem.

Bet ja kāds vēlas gūt vēl trāpīgāku ieskatu kopienas dzīvē, vislabāk doties uz vietējo krogu. Tur nekas nav glancēts un tāpēc svešiniekam var šķist jo pārsteidzošāks. Apmeklētāju sejas runā pašas par sevi. Nedēļas nogalēs krogus slēgšanas stundās uz ielas izbirst attiecību raupjums, ko ikdienas gaitās piesedz mierīgā pieklājība. (Šajā gadījumā nav lielas nozīmes tam, cik prestižā rajonā krogs atrodas.) Tad mēdz izraisīties kautiņi, un stipri iereibuši pārīši turpat uz ielas sāk publiski skaidrot savas attiecības. Nav nekas neparasts redzēt jaunas piedzērušās meitenes bļaustāmies un lamājamies pie krogus durvīm. Nekas netiek slēpts, viss jūtīgais un neglītais (un tāpēc nemieru raisošais) ir kā uz delnas.

Atceros, ko stāstīja kāds mans studiju biedrs, kurš bija apmeties kādā rajonā ārpus Oksfordas centra. Viņa istabas logi vērās uz ielu, kuras pretējā pusē atradās sociālās palīdzības dienests. Strādājot pie rakstāmgalda, viņš novēroja, kā ārpusē pie dienesta ēkas pulcējās un smēķēja sociālās darbinieces, izskatīdamās tā, it kā arī viņām pašām būtu nepieciešama sociālā palīdzība. “Vai tā ir mana Oksforda?”, puisis sev jautāja un, atbildēdams noliedzoši, pārvācās atpakaļ uz pilsētas centru. Tāpat arī es esmu atgriezusies centrā un baudu šo pilsētu. Kā teiktu mans vecpaps, kuram izklāstīju savus pirmos iespaidus vēstulē no Oksfordas pirms vairākiem gadiem: “Priecājies, ka esi dzīvs, jo ilgi tu būsi miris.”