Atvainošanās

“Mani aizvaino tas, ka Savienoto Valstu prezidents svešā zemē tieši vai netieši uzbrūk savai valstij.” Tas bija 1998. gadā. Citāta autors, Toms Dilejs (republikānis no Teksasas) tolaik bija ASV kongresa pārstāvju palātas vairākuma vadītājs. Pieminētais prezidents, Bils Klintons, bija “uzbrucis savai valstij” vizītes laikā Ugandā. “Atskatoties uz laika posmu vēl pirms ASV izveidošanas,” Klintons sacīja afrikāņu audiencei, “Eiropas amerikāņi plūca vergu tirdzniecības augļus. Tā bija mūsu kļūda.”

Patinam septiņus gadus uz priekšu; šobrīd prezidents ir Džordžs Bušs. Pagājušās nedēļas nogalē [1. Runa ir par 2005. gada 7. un 8. maiju Rīgā.] viņš negaidīti atvainojās par 1945. gada Jaltas vienošanos, kas leģitimizēja padomju kontroli pār Austrumeiropu. Uzstājoties Latvijā – vienā no valstīm, kas palika PSRS okupācijā – Bušs atzina, ka Jaltas vienošanās starp Franklinu D. Rūzveltu, Vinstonu Čērčilu un Josifu Staļinu “sekoja netaisnajām Minhenes un Molotova–Rībentropa pakta tradīcijām. Kārtējo reizi, lielvalstu valdībām slēdzot darījumus, mazo tautu brīvība izrādījās nebūtiska”.

Laikam jau visneparastākais Buša izteikumu sakarā ir tas, ka tie ietver atvainošanos par vēsturisku katastrofu, ko vairums amerikāņu nemaz neatceras. Es pati neko nezināju par sarūgtinājumu, ko daudzi austrumeiropieši izjuta pret ASV un Lielbritāniju, iekams sava pirmā Varšavas apmeklējuma laikā astoņdesmitajos gados netiku personīgi apvainota par Polijas “pārdošanu” Jaltā, lai gan tas bija noticis 20 gadus pirms manas dzimšanas.

Reakcija uz atvainošanos bija mazāk pārsteidzoša. Neliels bariņš liberālo vēsturnieku un Rūzvelta piekritēju no kreisā spārna steigšus argumentēja, ka prezidents maldās un Jaltas vienošanās drīzāk bijusi realitātes atzīšana, nevis valstu pārdošana. Viņu apgalvojumi gan neņem vērā visu vienošanās spektru – vai tiešām bija nepieciešams deportēt tūkstošiem krievu atpakaļ uz Padomju Savienību drošā nāvē? Turklāt Jaltas un pārējās kara laika vienošanās ne tikai atzina padomju okupāciju, bet arī piešķīra likumību un starptautisku atzīšanu jaunajām robežām un politiskajām struktūrām. No labējiem, savukārt, neviens – Toms Dilejs jau nu noteikti – neiebilda pret Buša izteikumiem, jo tie bija izteikti svešā zemē.

Skaidrs, ka šo atšķirību pamatā ir politika. Klintona vizīte Āfrikā notika laikā, kad risinājās tiesas prāva par seksuālu uzmākšanos Polai Džounsai, un Dileja komentāri bija daļa no sižeta “ja jau viņš spēj atvainoties par tādām lietām, kāpēc neatvainoties arī par Moniku?” Buša brauciens uz Latviju norisinājās vienlaikus ar debatēm par sociālo nodrošinātību, un, iespējams, tiks izmantots, lai pārmestu prezidentam vēlmi izputināt Rūzvelta politisko mantojumu. Tai pašā laikā neviens labējais neiebilda – un kreisais spārns skaņi negavilēja –, kad Bušs pats 2003. gadā, apmeklējot Āfriku, ne vien svešā zemē atvainojās par verdzību, bet arī atzina, ka tās sekas vēl aizvien ir jūtamas. “Manas tautas ceļš uz taisnīgumu nav bijis viegls, turklāt tas vēl nav galā. Verdzības radītie rasu aizspriedumi neizzuda līdz ar verdzības un segregācijas atcelšanu,” paziņoja prezidents.

Gan labējiem, gan kreisajiem spēkiem vajadzētu nopietni pārdomāt, cik būtiskas ASV diplomātijai un pat amerikāņu izpratnei par savu pagātni ir reizes, kad viņu prezidenti, vai tie būtu republikāņi vai demokrāti, atzīst, ka ne visi ASV politiskie soļi ir bijuši veiksmīgi. Jaltu par tādu nosaukt nevar nekādā gadījumā. Kopš Aukstā kara beigām vēsturiskais godīgums Rietumos ir kļuvis aizvien izplatītāks, un pareizi vien ir – mums taču vairs nav jāpretojas padomju propagandas uzbrukumiem, turklāt mēs nu jau vismaz kādu laiku esam apraduši ar domu, ka diskusijas sabiedrībā liecina par mūsu demokrātijas autentiskumu. Citiem vārdiem, demokrātiskās valstis vismaz reizēm var atļauties atvainoties, kaut arī Ķīna vai Sīrija uzskata to par neiespējamu. Spēju nekļūdīties mūsdienās pieprasa tikai diktatūras.

Gan labējiem, gan kreisajiem spēkiem lielāka uzmanība būtu jāpievērš arī kontekstam. Prezidenta runa pagājušās nedēļas nogalē noteikti neizskanēja tā, it kā viņš atvainotos, lai radītu par sevi labāku iespaidu. Rūzvelts tajā netika piesaukts, un nebija ne smakas no Aukstā kara retorikas. Gluži otrādi, Bušs turpinājumā runāja par demokrātiskajām vērtībām, kas aizstājušas Jaltas vienošanos, un par gūtajām mācībām. Viņa tonis bija atbilstīgs, un tas asi kontrastēja ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzvedību, kā tas, iespējams, bija iecerēts. Kad pagājušajā nedēļā Putinam atkal vaicāja, kāpēc viņš pats nav atvainojies par padomju okupāciju Austrumeiropā, viņš norādīja, ka PSRS parlaments to jau esot izdarījis 1989. gadā. “Vai tiešām,” vaicāja prezidents, “mums tas jādara ik dienu un ik gadu?”

Skaidrs, ka Krievijas prezidentam nav ik dienas jārunā par padomju okupāciju Austrumeiropā, tomēr nozīmīgas, starptautiskas kara beigu gadskārtas svinību laikā par to ir jārunā pavisam noteikti. Tāpat kā ASV prezidentam ik gadu nav jārunā par Jaltu, bet, dodoties uz Latviju, lai atzīmētu kara beigu gadadienu, viņam tas būtu jādara – līdzīgi kā jebkuram ASV prezidentam, pirmo reizi apmeklējot Āfriku, būtu jārunā par verdzību. Nevienam amerikāņu vai krievu prezidentam ārzemju braucienos nevajadzētu šķist nepatriotiskam, taču pareizajā laikā un pareizajā vietā valstsvīriem der runāt patiesību, kaut vai tikai tādēļ, lai atzītu, ka daži cēlieni mūsu vēsturē bijuši divdomīgāki, nekā reiz šķita, un dažām mūsu uzvarām bijusi rūgtuma piegarša.

The Washington Post, trešdien, 2005. gada 11. maijā

RL mājaslapā lasāma intervija ar Anni Aplbaumu Kādēļ par to runāt .