[caption id="attachment_6938" align="alignnone" width="900"] Kadrs no Roberto Rosselīni filmas Roma – atvērta pilsēta, 1945[/caption] 18. septembris. Neoreālisms. Rosellīni filmā Paisaliels, piedzēries nēģeris, amerikāņu seržants kopā ar itāļu nabagu puiku nokļūst marionešu teātrī, kur uz skatuves norisinās labā bruņinieka cīniņš ar sliktajiem. Skatītāji, nespēdami pārdzīvot slikto spēku pārsvaru, kliedz, bet piedzērušais nēģeris izlec uz skatuves un dūrēm metas virsū aukliņās iesietajām marionetēm. Kad amerikāni izdabū ārā no teātra, viņš aizmieg pilsētas drupās un itāļu puika nozog viņam zābakus. Itālijā, starp tūkstošgadīgajām antīkās un kristīgās kultūras celtnēm, fašisti un amerikāņi atgādina teatralizēta uzveduma dalībniekus. Amerikāņi salīdzinājumā ar eiropiešiem izskatās pēc lamzakiem, un pamācoši, protams, ka tieši neaptēstie jeņķi ar savu nesamežģīto tieksmi pēc taisnīguma izšķir kulturālos Eiropas puses kaušļus. Apsvērums, ka kino vai teātris nav īstenība – un runa ir par laiku tūlīt pēc kara –, var tikai atgriezt domāšanu par šo īstenību sākotnējā haosa stāvoklī, kādā gan, gribas piebilst, tai arī lielākoties patīk atrasties. Par kādu jaunu reālismu tad ir runa itāļu pēckara kino? Juris P. zina stāstīt no lasītā, ka tas nav vis kaut kāds jauna, “reālistiska” kino virziens, bet gan jauna skatiena meklējums, tādēļ daudzās neoreālisma filmās uz “īstenību” skatās bērna vai ārzemnieka acīm. (Vienkārši sakritība, man: Platona vēlīnajos dialogos Sokratu nomaina kāds vārdā nenosaukts svešzemnieks.) Un ko tad dod šis jaunais skatiens? Atkal – bez tā vienkārši neko nevar saprast; viss, kas notiek, sevi atzīst par esošu, un tur nekādām šaubām nav vietas. Notikumi Rosellīni filmās ir apzinātas izvēles rezultāts, nevis uzticēšanās kādai realitātei, “dzīvajai” dzīvei un “dzīvajiem” cilvēkiem, kad realitāte izrādās vienkārši atgremotu banalitāšu masa, “dzīvā” dzīve – dzeršanas muldēšana, bet “dzīvie” cilvēki – marionetes, ko aiz striķīšiem rausta jūtelība un muļķība. Domāšana netiek uzskatīta par dzīva cilvēka pazīmi, tikai kaut kāda ikdienas dzīves nepastarpinātība, kas kretīnisma augstāko pakāpi ir sasniegusi realitātes šovos. “Mīlestība ir vienkārša,” vakar dzirdēju Karnē Cilvēkos no galerijas– šo frāzi izteica kāda jauna un ciniska dāma savam nelaimīgajam mīlētājam, kurš visu sarežģī, atsakoties ar viņu pārgulēt. Tad nu tagad viss arī ir ļoti vienkārši, tik vienkārši, ka sākusi runāt pati dzīve. Pirms pāris gadiem, sekojot jau apmuļļātajam apzīmējumam “jaunais priekšmetiskums”, “jauno vienkāršību” “izdomāja”, šķiet, Dienasavā kultūras balvā, inteliģenti apstiprinot ilūziju par nedomāšanas jaukumu. Vēl ir arī latviskais “sirsnīgums”. Ak jā, ir jau vēl arī “dabiskums”, un tad iznāk Lēnija Rīfenštāle, kura, kad vairs nevarēja taisīt savas fašistisko svētku filmas, aizbrauca uz Senegālu un tur vēl līdz sirmam vecumam priecājās par melno, slaido karotāju dabisko skaistumu. Realitāte pati par sevi ir fikcija, nav nekādas dzīves pašas par sevi – kuru es cenšos pārliecināt? Sevi? Un kas tā vairs par dienasgrāmatu, publicistika kaut kāda.