Augustīna ceļojums

Rīgas Laiks: Sakiet, lūdzu, kam un par ko Augustīns savā darbā atzīstas?

Juris Cālītis: Tas ir pats būtiskākais jautājums, un par to ir bijis daudz strīdu, lai gan, manuprāt, atbilde ir diezgan skaidra. Tā ir atzīšanās trim dažādām instancēm. Divas ir saistītas un trešā ir problemātiska. Vispirms tā ir atzīšanās pašam sev un atzīšanās Dievam. Tā ir atzīšanās par daudzām lietām, un pirmās deviņas ‘Atzīšanās” grāmatas veido atskatu uz savas dzīves norisēm, mēģinot atzīties un saprast, vai varbūt drīzāk - vispirms saprast un pēc tam atzīties, un kaut ko pateikt gan sev, gan Dievam. Tas ir saistīts ar trešo aspektu, kas ir ārkārtīgi interesants un kas, ja tā var sacīt, bija skandalozs Augustīna dzīves laikā. Tā ir atzīšanās savai draudzei, precīzāk sakot - savām draudzēm. Par šādu atzīšanos viņš ticis gan izsmiets, gan pulgāts. Viņš uzskaita savus grēkus, savas nepilnības, savas vājības. Varētu jautāt, kāpēc viņš tā dara? Lai gan varētu arī jautāt, kāpēc citi mācītāji kopš tā laika tā nedara? Kā es saprotu, viņš savām draudzēm atzīstas tāpēc, ka viņš ne vien iezīmē savu dzīves ceļu, bet veido tādu kā priekšrakstu vai modeli, jo tāds pats ceļojums būtu jānoiet ikvienam. Šī grāmata ir tāda ceļojuma apraksts.

Andris Kravalis: Vārdam “atzīšanās” ir daudzas nozīmes, un par nožēlošanu cilvēki bieži vien kā pirmo un vienīgo redz “confessio peccatis” jeb grēku nožēlošanu. Taču vārds “confessio” var tikt lietots, atzīstoties mīlestībā, apliecinot ticību, slavējot un pateicoties Dievam. Jau savas grāmatas sākumā viņš saka: “Cilvēks, Tavas radības mazā daļiņa, vēlas Tevi slavēt. Tu pats viņu uz to mudini, liekot viņam rast prieku Tevis slavēšanā, jo Tu mūs esi radījis sev un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā neatdusas Tevī.”

Augustīna mērķis, pirmkārt, nav publiska grēkusūdze, bet Dieva žēlsirdības un suverenitātes slavinājums, tā ir daudz vairāk atzīšanās mīlestībā nekā sevis šaustīšana par pagātnes kļūdām, grēkiem un nepilnībām. Ne velti viņš savu darbu iesāk ar lūgšanu un to noslēdz ar lūgšanu. Šis darbs ir ticības un mīlestības pilns Dieva apliecinājums. Taču ceļš pie Dieva, protams, iet caur grēku nožēlu, caur patiesības pieņemšanu par sevi un savu pagātni, savas dzīves uzlūkošanu Dieva žēlsirdības gaismā. Rakstot šo darbu, Augustīns ir bīskaps, nenogurstošs Baznīcas gans un aizstāvis. Es piekrītu, ka tas nav vienkārši un viegli - tik vaļsirdīgi runāt par savu pagātni Dieva tautas, uzticētās bīskapijas un draudzes priekšā, bet tāda liecība ir divkārši spēcīga un pārliecinoša.

Ivars Austers: Arī mūsdienu psiholoģijā ir visai populāri runāt par stāstu radīšanu, cilvēkam ir svarīgi, lai veidotos viengabalains priekšstats par sevi un citiem, lai nebūtu atmiņas un priekšstati, kas savstarpēji nonāk pretrunās. Tā tas ir no stāsta teicēja viedokļa, taču ir pētnieki, kas iebilst, ka tas nav normatīvi iespējams - jo detalizētāks stāsts, jo mazāka varbūtība, ka viss noticis kā stāstā.

Cālītis: No viena gala līdz otram šī grāmata ir saruna ar Dievu, un tikai šādā kontekstā viņš spēj pat ne sarunāties ar sevi, - jo to viņš nespēj, - bet par sevi domāt. Viņš atzīst, ka Dievs ir katrā un visos dzīves brīžos, ikkatrā detaļā klātesošs.

Laura Hansone: Manuprāt, tikai šāda veida atzīšanās spēj uzrunāt cilvēkus. Ja tas būtu vienkāršs dzīves apraksts, mēs diezin vai par to te tagad runātu.

Cālītis: Es pat teiktu, ka - tas ir vienīgais veids, kā šāda grāmata var tapt. Augustīna darbs ir tolaik jaunās, kristietības nestās domāšanas paradigmas kulminācija, proti - tā ir atziņa par transcendento, ko mēs varam atpazīt, ielūkojoties sevī. Ārpus Dieva nekādu notikumu nav.

Kravalis: Tieši tā. Un šīs atziņas pamatā ir Dieva žēlastības atklāsme, personiska Dieva mīlestības pieredze. Cilvēks ir radīts, lai dzīvotu vienībā ar Dievu, kurā viņš atrod savu laimi. Augustīns saka - pilnīgi piepildīta ar Tevi, mana dzīve būs atradusi savu piepildījumu. Šis Dieva plāns ļauj cilvēkam uzticēties, paļauties un cerēt. Man patika tas, ko jūs sacījāt, proti, ka šāda atzīšanās ir iespējama vienīgi Dieva priekšā, jo tikai cilvēku priekšā Augustīns tā nerunātu.

RL: Taču vai starp šīm divām atzīšanās instancēm, kā jūs sākumā tās nosaucāt, jeb adresātiem - Dievu un sevi, - nepastāv pretruna? Šķiet, Arnis Rītups to piemin arī grāmatas pielikumā publicētajās doksogrāfiskajās piezīmēs, proti - cilvēkam nav iespējams rakstīt par kaut ko, kas Dievam jau nebūtu zināms, tātad tā ir Dievam zināmā, bet pašam varbūt nezināmā stāstīšana, kas tomēr kļūst iespējama tikai tāpēc, ka tiek stāstīta kādam, kas jau zina.

Cālītis: Šāds dalījums ir pārāk moderns, un es šaubos, ka Augustīns tādu būtu varējis iedomāties. “Es” un Dieva nošķīrums ir Apgaismības laikmeta uzstādījums. Šī iemesla dēļ var teikt, ka, lai gan šī grāmata ir ļoti aktuāla, tā nekādā ziņā nav saucama par modernu. Modernā, es atvainojos par šī vārda atkārtošanu, paradigma ir pavisam cita. Tāpat mēs, piemēram, esam pieraduši domāt, ka ir iespējama saruna pašiem ar sevi un ka arī Augustīna “Atzīšanās” ir viņa saruna ar sevi, skatīšanās uz sevi it kā no malas. Taču Augustīns to nedara. Viņš domā par sevi tikai tāpēc, ka domā par Dievu, un tas ir pavisam cits attīstības posms, ja salīdzinām ar mūsu tagadējo domāšanu. Tāpēc Augustīnam šādas pretrunas nav. Ieskatīties sevī nozīmē domāt par Dievu, un cita redzējuma nav. Būtiska ir pārliecība, ka šis transcendentais pastāv, bet ja šādas debess nebūtu, vairs nebūtu nekādas nozīmes, kam tu tur sūdzies. Sūdzēsies viens otram? Mēs visi esam vienādi! Augustīna ‘Atzīšanos” varētu dēvēt par kontemplāciju, par meditāciju, kuras laikā tu piepeši apzinies, ka ir kāda cita pasaule, pāri visam. Protams, mēs zinām, ka platonismā un citās filozofiskās tradīcijās līdzīgas iemaņas bija, un, manuprāt, “Atzīšanās” kā vienā no agrīnajiem Augustīna darbiem platonisms viņam vēl ir ļoti aktuāls.

Dievu viņš ir atklājis caur Plotīnu un platonismu, kur parādījās šādas ideālās debess iespējamība. Taču atšķirībā no platonisma, te cilvēkam nekur nav jātiecas. Dievs ir te, tepat. Un es viņu varu satikt. Varbūt tas šķiet grūti saprotams un var likties - ja jau es stāvu šeit, kur tad ir Dievs, vai Dievs tomēr nav kaut kur tur...? Bet svarīga ir tieši šī kombinācija - tikai ja Dievs ir tepat, es varu domāt par sevi. Bet es vēlreiz atkārtoju - tā nav modernā izpratne par sarunu ar sevi vai sevis vērošana un vērtēšana. Augustīnam nebūtu iespējams sevi atdalīt no sevis un tad vaicāt - ko es tagad daru? Kā es jūtos? Kas es esmu? Tie nav Augustīna jautājumi. Augustīnam ir šis brīnums par to, ka viņš ir kādas augstākas vadības vadīts un turēts, un, sevī ieskatoties, viņš to var saskatīt.

Hansone: Mani gan šajā darbā uzrunā tas, ka Augustīns sevi apzinās kā varbūt ne definējamu, bet atrodamu. Protams, tas ir iespējams, pateicoties vienīgi Dievam.

RL: Ko nozīmē apzināties sevi kā kaut ko atrodamu?

Hansone: Pirmoreiz lasot šo grāmatu, mani ārkārtīgi uzrunāja jēdziens, kas latīņu valodā skan “distentio”. Tas ir grūti tulkojams jēdziens, un vārds “izstieptība” ir tuvākais, ko man latviešu valodā ir izdevies atrast. ‘Atzīšanās” 11. grāmatā Augustīns savā pārspriedumā par laiku šo vārdu izvēlas kā to, ar ko raksturot mūsu spēju domāt par laiku. “Laiks” ir dvēseles distentio, “izstieptība”, tikai dvēselei piemīt spēja sevī sakopot gan pagātni, gan tagadni, gan nākotni. Dvēsele atceras - izstiepjas uz atpakaļu, dvēsele vēro, dvēsele gaida - izstiepjas uz priekšu. Bet, domājot par laiku, Augustīns arī jūt cilvēka dzīves sadrumstalotību un traģiku, kad katrs mūsu dzīves mirklis nāk no it kā neesošas nākotnes, iziet cauri nevienu mirkli neilgstošajai tagadnei, aizejot prom pagātnē, kuras eksistence tieši tāpat ir netverama (“pagātnes vairs nav”). Dzīvodami šajā pasaulē, mēs esam totāli sadrumstaloti, sagabaloti. Katrs mūsu solis izriet no tā, ka mēs atrodamies laikā, laiks nepārtraukti mainās un līdz ar to mainās arī mūsu eksistences apstākļi un mēs paši. Augustīns uz to paraugās citādāk, un mani viņa skatījums pārliecina. Jā, mēs esam tādi, kādi nu esam, taču bez mums, piemēram, bez mūsu mīlestības pastāv arī Dieva mīlestība, ar kuru mēs visu savu runāšanu - teiksim, kad kāds paziņo, ka šķiras no vīra vai sievas, jo mīlestība ir beigusies, - varam salīdzināt un ieraudzīt, ka tās ir vistīrākās muļķības. Vienīgais, kas ļauj visu mūsu sadrumstalotību savilkt kopā un tikt pāri visādiem maziem mirkļiem, ir šis debesjums, ko Dievs mums ir devis. Ja mēs nesavelkam savu dzīvi kopā, mēs esam bezatbildīgi.

Cālītis: Svarīgi ir tieši tas, kā viņš savelk un kā tiek pāri visām mazajām dzīves stulbībām.

Hansone: Tieši tā. Šodien es varu mīlēt vienu, pēc nedēļas otru, tāpēc, ka cilvēks tā vienkārši ir iekārtots, taču tam ir iespējams pretoties.

Cālītis: Saistībā ar tavas topošās disertācijas tēmu par Augustīna laika un atmiņas izpratni, es gribēju atgādināt, ka viņš par mums runā kā par dvēselēm. Es saprotu, tas izklausās ļoti platoniski, taču es uzskatu, ka Augustīns tieši tā arī domāja - mēs esam aizmirsuši, no kurienes un kāpēc nākam. Tomēr mums par to nemitīgi tiek atgādināts - arī ar visām šīm nemitīgajām mūsu stulbībām, sadrumstalotībām un visu pārējo. Augustīns bija tāds pats kā mēs, viņš arī pats to visu piedzīvoja un šausminājās, ka nav sapratis - katrs sitiens, katrs pavērsiens ir bijis Dieva norādījums, tāda kā bakstīšana, prasot: “Vai tu zini, ko tagad dari? Vai zini, kāpēc esi tāds? Vai tu zini, kur tu ej?” Katrs notikums un pavērsiens viņa dzīvē bija tādas kā mazas pastkartītes, kā mazās lipīgās piezīmju lapiņas no Dieva ar atgādinājumu - vai Augustīns zina, no kurienes tā ir sūtīta, vai viņš nav aizmirsis, no kurienes tā nāk. Dzīves sadrumstalotība var būt šaušalīga, taču no tās mēs varam izveidot, - un Augustīns to ir pieredzējis, - savu dzīvi kā veselumu, uz kuru mūs ved Dievs.

Hansone: Svarīgi ir arī tas, ka mēs it kā spējam un vienlaikus nespējam salīdzināt savus spēkus ar Dieva varēšanu. Un ir ļoti svarīgi, ka tomēr arī paši saviem spēkiem mēs kaut ko spējam. Tā nav tikai tāda providence - Dievs tev rāda zīmītes, un tev tikai jāseko.

Cālītis: Jā, bet mums šīs zīmītes ir jāsaskata. Es varu arī skatīties uz sevi un vienā laidā teikt - esmu nelaimīgs, esmu nelaimīgs.

RL: Atvainojiet, bet uz kurieni šīs zīmītes mūs vedina?

Cālītis: Atpakaļ pie Dieva. Pie Debesīm, no kurām mēs esam nākuši, jo mēs esam dvēseles, kas nākušas no Debesīm.

Kravalis: Varētu teikt, ka ‘Atzīšanās” ir dzīves kā filmas retrospektīvs apskats. Viņš raugās ne tikai uz pagātnes notikumiem, bet analizē savu vērtību, izvēles un dzīves kvalitāti. Brīdī, kad nomirst viņa draugs, viņš saka, ka mēs visi esam kā jautājuma zīmes, mēs sevi meklējam. Un viņš turpina meklēt. Patiesībā neapzināti mēs visi meklējam Dievu, jo Dievs ir saistīts ar laimīgu dzīvi. Visa iepriekšējā pieredze, mīlestība, aizraušanās, kaislības vai draugi izkristalizējas Dieva mīlestības pieredzē. Viņš atklāj visu jaunā, mūžīgās svētlaimes gaismā.

Cālītis: Vārds “atklāj” ir drusku maldinošs. Viņš saka: “Atceras.”

Kravalis: Piekrītu. “Es, Dievs, stāvēju tev blakus, bet tu mani neredzēji, es runāju ar tevi, bet tu mani nedzirdēji, jo tu mani vēl nepazini.” Dievs sevi atklāj cilvēkam pakāpeniski, tas nenotiek vienā mirklī. Dieva atklāsme Augustīna dzīvē ir cieši saistīta ar Baznīcas pieredzi: māte Monika, kas lūdzās, iepazīšanās ar Svētajiem rakstiem, kristības. Tie, protams, ir ļoti nozīmīgi Augustīna dzīves etapi. Bet viens no Augustīna lielākajiem atklājumiem ir mīlestības kā augstākās patiesības atklāsme. Augustīns atklāj mīlestības principu “mīlēt un tikt mīlētam”. Viņš saprot, ka mīlestība dvēselē darbojas līdzīgi kā smagums ķermeņos. Kā smagums liek tiem tiekties uz savu vietu, tā mīlestība ved dvēseli uz tās īsto vietu. Šīs mīlestības avots ir Jēzus Kristus persona. Ikviens cilvēks vēlas saņemt mīlestību, un mīlot spēj atklāt patiesību. Tieši tā varam saprast Augustīna frāzi “mīli un dari, ko gribi”.

Cālītis: Runājot par pārmaiņām, Augustīns iezīmē trīs pamatmomentus. Viens ir mūsu iedomība, stūrgalvība un lepnība. Otra ir alkatība, kas mūs pārņēmusi, jo īpaši, - un tas nav nebūtiski arī mūsdienās, - alkatība uz varu, lai gan runa ir par alkatību arī visās citās jomās. Trešā negatīvā īpašība, un tas ir ārkārtīgi interesanti, - ir ziņkārība. Latviešu valodā tas ir ļoti interesants un Augustīna izpratnei atbilstīgs vārds: “ziņ-kārība”. Pretī ziņkārībai Augustīns liek kalpošanu, pretī alkatībai viņš liek mīlestību, pretī lepnībai un iedomībai - Kristus pazemību. Viņš saka, ka mēs neviens Dievu neredzēsim, ja nevarēsim atrast šādus pretmetus savām kaislībām un ziņkārībām.

Austers: Lai gan šajā ziņā Augustīns netiek citēts, sociālajās zinātnēs pēdējās desmitgadēs populārajos cilvēku laimes pētījumos ir noskaidrots, ka tiekšanās pēc naudas un sabiedriskā statusa cilvēku laimīgāku nedara. Taču uz to nezin kāpēc mērā cer. Pilnīga intuīcijas un faktu nesaskaņa. Ar vienu piebildi, ka investējot naudu garīgās aktivitātēs, kam var būt visai atšķirīgas definīcijas, cilvēks būs laimīgāks par tādu, kas tām nespēj saņemties.

RL: Augustīns gan arī rakstīja - lai gan cilvēku glābšana būtībā ir cilvēku nepelnīta Dieva žēlastība, lielākā daļa cilvēku ir pelnījuši tikt atmesti, un tā būtu tikai Dieva taisnības izpausme, jo ļaunums pasaulē ir cilvēku brīvās gribas izpausme.

Cālītis: Laura, šajos jautājumos laikam tu esi eksperte.

Hansone: Interesanti, ka pirms ‘Atzīšanās” es tieši iztulkoju dažas nodaļas no “De libero arbitrio” jeb “Par brīvo izvēli” savam maģistra darbam Teoloģijas fakultātē. Tas ir viens no agrīnajiem Augustīna darbiem, kurā viņš runā par izvēles brīvības jautājumu. Brīvās gribas un izvēles jautājums man ir svarīgs arī saistībā ar manas disertācijas tēmu par laiku un pozitīvā laika jēdzienu. Kad vēl mācījos Teoloģijas fakultātē, mani ārkārtīgi saistīja konflikti gan starp Augustīnu un Pelagiju, gan Luteru un Erasmu. Un lielā mērā centrā vienmēr nonāca šis brīvās gribas jautājums - ko mēs paši varam un spējam, un cik daudz par saviem grēkiem mums jāatbild.

RL: Līdz sanīkstam pavisam savā neskaidrībā. Cālītis: Vai par to, cik procenti no mūsu dzīves ir pakļauti brīvai gribai?

RL: Jā, un par to, kuri būs tie, kas būs pelnījuši mūžīgo svētlaimi.

Hansone: Augustīna atbilde ir vienkārša. Pēc Ādama krišanas grēkā brīvā griba ir samaitāta. Un punkts. Te sākas neskaidrības. Vai tas nozīmē, ka vispār nav nekādas brīvas gribas un Dievs mūs vada kā tādas lellītes? Tieši to Pelagija piekritēji arī Augustīnam pārmeta. Manuprāt, tas nozīmē tikai to, ka cilvēkam ir jāspēj pašam uzņemties vainu un atbildību, nevis to novelt uz Dievu vai savu nevarību. Cālītis: Tas ir ļoti svarīgi, jo Augustīns par katru cenu grib paturēt paša cilvēka atbildības sajūtu.

Hansone: Viņš nekrīt nevienā no šīm galējībām, un tieši tas mani un daudzus citus ārkārtīgi spēcīgi uzrunā. Redzot Dieva mīlestību, kas ir visam pāri un kas visu satur kopā, mēs varam saskatīt iespēju censties arī pašiem savu samaitāto vai sabojāto brīvo gribu izmantot kaut cik sakarīgi.

Austers: Modernās psiholoģijas, - es runāju par psiholoģiju kā zinātni, - vēsturē Augustīns tiek pietiekami bieži citēts, un īpaši jau saistībā ar brīvo gribu, tomēr reti kurš psiholoģijas pētnieks atļausies daudz par cilvēka brīvu izvēli runāt. Visa tā pētīšanas padarīšana ir uzbūvēta tā, ka par pierādījumiem var kalpot vien eksperimentāli apstiprinātas cēloņsakarības. Tas nozīmē - izdomā, kā cilvēkam inducēt brīvo gribu, un skaties, kādas sekas šī, žargonā sakot, eksperimentālā manipulācija atstās uz dalībnieku. Un kaut kādas sekas jau ir, vienīgi griba piemīt pašam pētniekam. Kravalis: Svarīgi ir tas, ka atziņa par Dieva mīlestību nāk caur grēka apziņu. Viņš nerunā tikai par sevi, bet par sabiedrību - par audzināšanas metodēm, retoriku, filozofiskajiem meklējumiem un daudz ko citu, kur bieži vien izpaužas augstprātība un tukšums. Viņš atzīst šo pieredzi sevī un konstatē, ka tā ir viņu attālinājusi no Dieva. Un atzīst, ka arī pats bijis šajā tukšībā, un tieši grēku nožēla viņam ļauj pieaugt mīlestībā un atbildībā par savu dzīvi. Cilvēks nevar tuvoties Dievam, ja viņā nav šīs nemitīgās atgriešanās, pasakot visu, kā tas ir bijis.

Cālītis: Tas ir interesanti, kā Augustīns līdz šādai pārliecībai nonāca. Sākotnējā viņa pozīcija bija šķietami ļoti loģiska un saprotama - tev, protams, ir jādara viss, kas vien ir tavos spēkos, un Dieva žēlastība ir liela un varena, un tā aizpildīs visu iztrūkstošo. Taču mūža otrajā pusē viņš no tās pilnībā atteicās par labu tam, ka nepārprotami pilnīgi viss ir Dieva žēlastība, un mūsu pienesums ir, ja tā var teikt, citā dimensijā, citā plāksnē. Sākums, gals un iznākums - viss ir Dieva rokās. Tāpēc jautājums par predestināciju ir vietā - vai tiešām valda tikai nolemtība un dažiem žēlastību ir lemts piedzīvot, bet citiem ne. Luteram bija tā pati problēma...

Hansone: Nav tā, tā nav! Augustīnu pārprot.

Cālītis: Ir, ir, ir gan!

RL: Laura, varbūt paskaidro, kā ir.

Hansone: Viņš taču pats raksta...

Cālītis: Agrīnajos darbos...

Hansone: Nē, runa ir par providenci. To, ka es sēžu šajā krēslā, nelemj Dievs. Viņš to zina, taču viņš nav tas, kas lemj, lēmums ir atkarīgs no manis pašas.

Cālītis: Es jau nerunāju par lemšanu. Lemšana nav tas izšķirošais.

Hansone: Bet predestinācija ir lemšana.

Cālītis: (Smejas.) Es jau jautājumu par predestināciju neuzstādīju.

RL: Atvainojiet, tas biju es.

Cālītis: Runa ir par to, kas tad ir Dieva žēlastība - tā ir visaptveroša vai daļēja. Iztēlosimies tādu Dieva apli, un tad jautājums ir par to, vai Augustīns tajā iedomājies vēl arī kaut kādu spraugu, kur Dievs netiek klāt un cilvēkiem pateicis - dariet tur, ko gribat, es tur kāju nesperšu? Savukārt Lauras versijā Dievs saka - es zinu, ko tu darīsi, tomēr dari, kā vari...

RL: Kas ir tā sprauga?

Cālītis: Tā ir tā brīvās gribas sprauga. Tā taču cilvēki parasti domā. Dievs viņiem iedevis brīvo gribu. Visu it kā dara un kārto Dievs, bet ir kāda teritorija, kurā viņš nejauksies.

RL: Laura pirmīt pieminēja, ka brīvā griba grēkā krišanas brīdī “sabojājusies” vai tikusi “samaitāta”. Augustīna grēka izpratne lielā mērā ir saistīta ar dažādām seksualitātes izpausmēm un cilvēka vājumu vai nespēju tās pakļaut gribai un apzināti kontrolēt.

Cālītis: Viņš gan nekādi šīs problēmas neatrisināja.

RL: Lai vai kā, tas ir atstājis vērā ņemamu iespaidu uz izpratni par seksualitāti visos turpmākajos gadsimtos. Šādā kontekstā arī brīvas gribas noteikta rīcība drīzāk šķiet nevis kaut kas, ko cilvēks varētu apzināti izvēlēties darīt vai nedarīt, bet gan drīzāk kas tāds, kas brīvas izvēles rezultātā kaut ko, visticamāk - nelabu, dara ar cilvēku.

Austers: Jā, tā brīvi interpretējot, tas ir tāds freidisks piesitiens. Mēģināšu mazliet citādi - varbūt aizmirstot atsaukties uz Augustīnu, taču sociālajās zinātnēs viena liela daļa no pētniekiem teiks, ka cilvēki, viens par otru domājot un izdarot secinājumus, pārāk lielu uzsvaru liek uz cilvēku pašu pretstatā situācijai. Īpaši jau attiecībās starp grupām - ja cilvēks dara ko labu, un mēs piederam vienai grupai, labā cēlonis būs cilvēkā pašā, savukārt “viņu” cilvēks gan ko labu var darīt vien apstākļu spiests. Taču šādas spriešanas aplamības sniedz cilvēkiem pozitīvāku priekšstatu par sevi vai to sevis daļu, kas izriet no piederības kādai grupai. Tā pēdējās desmitgadēs ir ļoti populāra tēma sociālajā psiholoģijā.

Kravalis: Es tomēr gribētu iebilst, ka brīvā griba cilvēkā nav pilnīgi samaitāta. Tā varbūt varētu būt robežšķirtne starp katolisko un luterisko...

Cālītis: (Smejas.) Protestantisko!

Kravalis: ...teoloģiju. Mēs varētu teikt, ka brīvā griba ir ievainota, varbūt varētu teikt, ka tā ir aptumšota, taču cilvēks, sevī nesot Dievu un Dievu meklējot, ir spējīgs uz labu, uz patiesību, žēlsirdību un cēlumu. Jo vairāk mēs pakļaujamies žēlastības ierosmei, jo vairāk pieaug mūsu iekšējā brīvība un noturība pārbaudījumos un kārdinājumos. Visu mūžu mēs esam aicināti meklēt patiesību un kalpot
labajam, lai īstenotu cilvēka cieņas pilno aicinājumu.

Cālītis: Jā, bet tas cilvēku nostāda pavisam citā telpā ārpus tās, kurā ir Dievs. Tas būtu aptuveni tā - mums ir samaitāta brīvā griba, bet mēs tomēr kaut ko varam, mums kaut kas ir jāpārdomā, mēs te tagad sāksim domāt par Dievu un tādā garā. Augustīna grāmatā lasāms kaut kas pilnīgi pretējs - mēs ar Dievu esam vienā telpā.

Kravalis: Tam es pilnīgi piekrītu.

Cālītis: Un nav svarīgi, vai tu esi Romas katolis, vai protestants - jo tu esi tālāk no Dieva, jo tu esi nebrīvāks, jo tu esi tuvāk - jo tu esi brīvāks.

Kravalis: Jā, ja tava griba ir vairāk pakļauta vai piekārtota Dieva gribai.

Cālītis: Nebrīva griba ir tad, kad kaut kas cits nosaka manu rīcību.

RL: Nejaušība, piemēram.

Cālītis: Vienalga, vai tas būtu kāds smadzeņu defekts vai kāda radinieka uzstāšanās, vai mans automobilis, vai arī es kaut ko iedzeru. Dievs nav šāda instance, kas iejaucas bildē un bīda manu gribu. Dievs tāds nevar būt, jo tad jau tā būtu kaut kāda elkdievība.

Kravalis: Augustīns labi pazina pagāniskās reliģijas un tā laika filozofisko sistēmu maldus. Kristietībā viņš saprot, ka cilvēks ir radīts brīvs un ir savas rīcības noteicējs, viņš ir apveltīts ar saprātu, kas dara līdzīgu Dievam un ir atbildīgs par savu rīcību. Brīvība pilnībā īstenojas tad, kad tā ir pakārtota Dievam, vislielākajam Labumam. Jo vairāk mēs iepazīstam Dievu, jo vairāk cilvēka griba tiek dziedināta un pati pakārtojas Dieva likumiem. Dievs, radot cilvēku, ir dāvājis viņam mīlestības spējīgu sirdi. Kas tad ir grēks? Novēršanās no mīlestības. Augustīns, dodot vienu no grēka definīcijām, saka - grēks ir gribas kustība, kas novirzās no Dieva un piedzīvo nemieru, izmisumu, tumsu un ciešanas. Cilvēku var vingrināt, mācīt un veidot ar baušļu un likumu spēku, taču Augustīns norāda uz mīlestības spēku. Mīlot mūsu griba top Dieva pievilkta un pārveidota. Cilvēks alkst un slāpst pēc Dieva, kā psalmists saka - kā briedis slāpst pēc dzīva ūdens avota, tā dvēsele slāpst pēc tevis, Dievs...

Cālītis: Jā, jā...

Austers: Es atcerējos vienu visai nesenu laboratorijas eksperimentu. Pusei no pētāmajiem liek noticēt, ka brīvā griba pastāv Otrai pusei - ka viss ir determinēts. Pēc tam, pat ja ir tāda iespēja, tie, kas tic brīvajai gribai, eksāmenā šmaucas mazāk.

Hansone: Augustīns tomēr ir daudz konkrētāks un, jāsaka, arī daudz traģiskāks. ‘Atzīšanās” tik ļoti atšķiras no visiem viņa pārējiem darbiem, ka varētu teikt - tas vispār nav Augustīns. Vai arī to pārējo - gan vēlīno, gan pavisam agrīno, - darbu autors ir kāds cits.

RL: Kur parādās viņa traģiskums?

Hansone: Traģiskums parādās viņa diskusijās un strīdos ar laikabiedriem, jo, manuprāt, viņš nebūt negribēja visu salikt pa sistemātiskiem plauktiņiem, viņš nedomāja un nemaz negribēja domāt tādās abstraktās kategorijās kā mīlestības spēks un vai ir tur kaut kāds brīvās gribas caurums, vai nav, lai gan par šādiem jautājumiem nācās atkal un atkal izteikties kaut vai diskusijās ar pelagija sekotājiem. Viņš saka gandrīz to pašu, ko Luters - jāskatās, ko mēs jebkurā konkrētā situācijā varam reāli darīt. Viņš nerunā par abstraktu Dieva mīlestību, par kuru tad nu mums būtu jādomā, un tad - gan jau viss būs labi.

RL: Mani nebeidz pārsteigt tas, cik daudz Augustīna “darbiņā” ir tēmu, kas kaut kādā ziņā būtiskas dažādās jomās izrādījušās visus turpmākos gadsimtus un tādas ir vēl šobaltdien. 6. grāmatā viņš apraksta Ambrozija ieradumu lasīt klusām: “Lasot viņa acis slīdēja pa lappusēm un sirds meklēja jēgu, bet balss un mēle klusēja. [..] Iespējams, ka viņš lasīja klusu drīzāk tādēļ, ka saudzēja balsi, kas viņam viegli aizsmaka. Lai kā arī būtu, viņš to darīja uz labu.” Apbrīnojama ir gan pati šī aina, gan tas, ka Augustīns to uzskatījis par vajadzīgu pieminēt un iemūžināt, taču vēl interesantāks šķiet fakts, ka šis apraksts atrodams darbā, par kuru pašu rodas iespaids, ka tā forma, saturs un stils balansē pa vidu starp lasīšanu balsī jeb lectio un lasīšanu klusībā jeb meditatio. Citiem vārdiem sakot, manuprāt, tā ir grāmata, kas rakstīta vēl aizvien tā, it kā tās autors to mums lasītu priekšā balsī, bet lasāma tā visdrīzāk jau ir, liekot lietā šo “jauno” un nu jau nomācošu pārsvaru guvušo māku. Cālītis: Tas ir ļoti interesants novērojums, jo Augustīns patiesībā tīksminās un pateicas Dievam par to, ka viņam ir bijuši skolas gadi, kuru laikā viņš kā mazs zēns ir sists, bet viņam ir iemācīts lasīt, rakstīt, rēķināt. Viņš par to bija ļoti laimīgs un šīs zināšanas pretstatīja tiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ nespēja pieslieties tai fizikalitātei, realitātei, kurā arī viņš saskatīja Dieva līdzdalību un rūpes. Mēs visi esam pamanījuši, ka lasīšana klusām spēj mūs aizvest prom no tā, par ko mēs te runājām pirms brīža - no mūsu gabalainās dzīves. Savukārt savas gabalainās dzīves ietvaros mēs varam samanīt, ka pēc kaut kā tāda - pēc vienotības, veseluma, atgriešanās, mēs ilgojamies. Pieminot šo lasīšanas ainu, tu uzrādi kaut ko ļoti būtisku. Patiesībā tas, ko viņš ir atklājis - ka Dievs un cilvēks ir viens veselums un ka skatīties sevī nozīmē skatīties transcendentajā -, tieši pieprasa šo klusējošo lasīšanas manieri, kontemplāciju, kuras laikā tu neiedarbini savu gribu. Klusas lasīšanas laikā tu neko negribi, tu ļauj, lai tas, kas ir, tevi pārņem. Jo ja tu sāksi iedarbināt savu gribu, tā aizskries prom uz visām pusēm - pie iekārēm un visa kā cita. Tas ir tāpat kā lūgšanā. Tu gribi lūgt, bet piepeši pamani - ā, saulīte spīd ārā, vai arī kāds nāk pa ceļu. Tev jālūdz Dievu, bet tu atceries, ka esi izsalcis. Transcendentā pārdzīvojums ir tad, kad tu nevis ļauj iedarboties savai gribai, bet ļauj, lai notiek tas, kas ir, visu pārklājot. Tur, protams, pastāv kontrasts, jo, ja tu skaties uz sevi, tu vienmēr kaut ko dari - tu runā, tu domā, un tāpēc viņam ir ļoti svarīgi to sasaistīt ar atmiņu. Tu neko nedari, tu atceries.

Kravalis: Iespējams, nesagatavotam lasītājam grūtības varētu sagādāt nemitīgās atsauces un norādījumi uz Svētajiem Rakstiem. Ir ārkārtīgi pārsteidzoši, ka tik īsā laikā, - desmit gados, - viņa doma kļuvusi tik dabiski Dieva Vārda caurstrāvota. Es nedomāju, ka viņš ir šķirstījis Bībeli, lai pamatotu savu domu, lai izdarītu kādu atsauci uz Bībeles pantu, visticamāk, tas nāca no viņa sirds, no žēlastības izpratnes, no Kristus mīlestības, no ģeniālās atmiņas. Augustīns nebārstās ar Dieva Vārda pantiem vai garīgiem padomiem, lai pamatotu vai pierādītu savas tēzes, Svētie Raksti ir viņu pārveidojuši un Dieva mīlestība viņa domu ir asimilējusi.

Hansone: Bet tas jau netraucē lasīšanu. Kravalis: Es nedomāju, ka tas kādu varētu traucēt. Es gribēju teikt, ka, tikai iepazīstot Svēto Rakstu mīlestības spēku, ir iespējams nonākt pie autentiskas “Atzīšanās” izpratnes. Un tad mēs atklāsim, ka viņš nerunā pats ar sevi, bet viņa darbs ir Dieva žēlsirdīgās mīlestības apliecinājums.