Dievs kā jautājums

Reizēm, domājot par to, kas nodrošina domāšanas kultūras pārmantojamību apstākļos, kad tam it kā paredzētās institūcijas ar to nenodarbojas, es atceros dažus Prāgā satiktus cilvēkus – zinātniekus, filozofus, garīdzniekus –, kurus pagājušā gadsimta 70. un 80. gados vienoja neformālas pagrīdes sarunas privātmājās un dzīvokļos, kur, apejot drošības iestāžu ierobežojumus, reizēm izdevās ieaicināt arī Rietumu akadēmiskajai pasaulei piederīgos. Šī par “jauno Platona akadēmiju” vai Kampadēmiju (no Kampas rajona pašā Prāgas centrā) sevi dēvējošā cilvēku kopa dažādu oficiālu aizliegumu un neērtību apstākļos turpināja kopt savas zinātniskās, filozofiskās un reliģiskās intereses, pastāvīgi nonākot draudzīgu diskusiju un jautājumu krustugunīs. Rotaļājoties ar drošības dienestiem, viņi savā vidē ieviesa iesaukas, kas ņemtas no Tolkīna “Gredzenu pavēlnieka”. Savulaik žurnālā publicējām sarunu ar “Hobitu” jeb filozofu un biologu Zdeņeku Neibaueru. Par “Gendalfu” šajā cilvēku kopā sauca psihoterapeitu, sociologu, filozofu un teologu Tomāšu Halīku (dz. 1948), kura oficiālais darba lauks līdz pat Samta revolūcijai bija alkoholiķi un atkarīgie no narkotikām, lai gan jau 1978. gadā viņš Erfurtē bija slepus ordinēts par Romas katoļu baznīcas priesteri un aktīvi piedalījās pagrīdes baznīcas dzīvē. Halīka tuvs draugs no Kampadēmijas laikiem bija Vāclavs Havels, kurš, kļūdams par toreizējās Čehoslovākijas prezidentu līdzīgi pirmajam valsts prezidentam Tomāšam Garikam Masarikam un turpinot Kampadēmijas tradīcijas, ap sevi sapulcēja intelektuālā darba darītājus, ar kuriem regulāri apsprieda valsts politikas jautājumus. Viens no centrālajiem personāžiem šajā grupā bija tieši Tomāšs Halīks, ar kuru kopā Havels izveidoja ikgadējo Prāgas “Forumu 2000” un kuru Havels pēc savu pilnvaru beigām lūdza kļūt par Čehijas prezidentu, taču Halīks, pakļaujoties Romas katoļu baznīcas oficiālajai politiskās neitralitātes pozīcijai, pēc pārdomām atteicās pretendēt uz šo amatu. Viņš turpināja būt par prezidentu paša līdzdibinātajai Čehijas Kristīgajai akadēmijai, kas regulāri rīko intelektuālas diskusijas starp zinātniekiem, garīdzniekiem un filozofiem. Halīks arī aktīvāk iesaistījās akadēmiskajā darbā un paša izveidotajā Akadēmiskajā draudzē, kas Svētā Pestītāja baznīcā sagatavo kristietībai universitātes studentus un mācībspēkus. Turpinot uz savstarpēju saprašanos orientētu sarunu tradīciju, Halīks ir aktīvi iesaistījies starpreliģiju dialoga organizēšanā pasaulē, kā arī uztur dažāda formāta sarunas ar domātājiem, kas nepieder ne pie vienas reliģiskās tradīcijas. Balstoties pārliecībā, ka sarunas iespējamas starp cilvēkiem, kas turpina meklēt atbildes, neatkarīgi no savas šībrīža nostājas, bet par neiespējamām sarunas padara tikai šaurs dogmatisms – vienalga, ateistisks vai reliģiozs –, Halīka atvērtība pret dažādi domājošiem ir raisījusi bažas Čehijas institucionalizētās baznīcas pārstāvju vidē, taču no sankcijām viņu pasargā pāvesta Benedikta XVI 2008. gadā piešķirtais monsinjora tituls. Kopš 1997. gada Halīks ir socioloģijas profesors Kārļa Universitātē Prāgā; vienu no viņa daudzajām grāmatām – “Pacietība ar Dievu”, kas tulkota vairāk nekā 15 valodās, – 2010. gadā Eiropas Katoļu teologu asociācija atzina par tāgada labāko teoloģisko grāmatu, bet 2014. gadā viņam piešķīra vairāk nekā miljonu britu mārciņu vērto Templtona balvu (2012. gadā to piešķīra Dalailamam, bet 2013. gadā – Dezmondam Tutu) par dialoga veidošanu starp ateistiem un ticīgajiem un ticības brīvības aizstāvēšanu komunisma valdīšanas laikā.

A.R.

Rīgas Laiks: Vai, jūsuprāt, kristietībai ir nākotne?

Tomāšs Halīks: Protams, ka ir. Domāju, ka tagad ir kristietības dienvidus. Karls Gustavs Jungs salīdzināja cilvēka dzīvi ar dienu: no rīta līdz dienvidum cilvēkā veidojas personības struktūras, viņš meklē vietu sabiedrībā un tamlīdzīgi, savukārt pēcpusdiena ir laiks, kad cilvēkam jādodas dziļumā. Un kaut kur starp abiem šiem posmiem ir brīdis, kad katrs piedzīvo pusmūža krīzi. Es šo salīdzinājumu izmantoju, skaidrojot kristietības vēsturi. Manuprāt, iepriekšējie 2000 gadu ir bijuši kristietības rīta cēliens, kad veidojās baznīcas institucionālās struktūras, doktrīnas un tamlīdzīgi, bet pašlaik kristietība Eiropā ir pagurusi. Šis pagurums ir līdzīgs stāvoklim, ko vientuļnieki mūki savulaik dēvēja par acedia. Acedia līdzinās izdegšanas sindromam, kad cilvēku pārņem liels gurdenums, miegainība un nevēlēšanās neko darīt. Manuprāt, kaut ko līdzīgu mēs varam teikt par kristietību. Baznīca ir nogurusi, tā atrodas krustcelēs, un tagad tai jāpieņem izšķirošs lēmums. Jungs uzskatīja, ka cilvēks arī dzīves pēcpusdienā var darboties pie šīm struktūrām. Cilvēks, kas rūpējas tikai par ārējām lietām, par karjeru, ir ļoti tukšs, virspusējs. Katram ir dota iespēja – iet dziļāk un pilnveidot sevi. Kristietība var turpināt attīstīt savas institucionālās struktūras, tomēr jāsaprot, ka tas nav būtiskākais. Vissvarīgākais, manuprāt, ir garīga un intelektuāla atjaunošanās.

RL: Kā jūs saprotat garīgu atjaunošanos?

Halīks: Piemēram, meditācija. Ir ārkārtīgi daudz cilvēku, kuri izjūt garīgas slāpes, kuri vēlas iet dziļāk, izprast sevi, kas iespējams, tieši meditējot. Kad biju Indijā, es satiku kādu jezuītu tēvu no ASV, kurš stāstīja, ka, pirmo reizi ierodoties Indijā, izjutis kārdinājumu bēgt projām, lai neredzētu drausmīgo nabadzību visapkārt. Atskatoties viņš to novērtēja kā bērnišķīgu reakciju. Tad viņam radās cita doma – šeit jāsarīko revolūcija, lai vardarbīgi mainītu situāciju. Šāda attieksme līdzinās pusaudža reakcijai. Pēc tam, ilgstoši meditējot, ar visu sirdi un prātu pievēršoties šim jautājumam, viņš atrada spēku izturēt un kalpot. Viņš man atgādināja, ka divi cilvēki, kas spēja mainīt Indiju, – Mahatma Gandijs un māte Terēze – meditēja ik dienu. Mums ir jāstrādā ar savām bērnišķīgajām vai pusaudžiem raksturīgajām reakcijām un jāiet dziļāk, lai mēs prastu nošķirt patiesi svarīgo no tā, kas ir tikai dažādi mūsdienu kārdinājumi.

RL: Gan savos rakstos, gan tagad mūsu sarunā jūs izmantojat psihoterapijas salīdzinājumus, piemēram, dažādās cilvēka attīstības stadijas. Vai jūs varētu raksturot, kas ir veselīgs cilvēks?

Halīks: Veselīgs cilvēks spēj sadzīvot ar daudzajiem dzīves paradoksiem, ar dzīves divējādību, jo mēs pastāvīgi esam vienpusības kārdinājumā. Mums ir jāpieņem arī savas personības ēnas puse, lai nedzīvotu tikai virspusē, bet ietu dziļāk, pieņemot dzīves paradoksus un savus iekšējos konfliktus. Manuprāt, spēja pieņemt realitāti bez krišanas izmisumā un bez ilūzijām ir veselīgas personības iezīme.

RL: Vai jums pašam ir kādi iekšējie konflikti?

Halīks: Protams. Dzīve ir pilna ar iekšējiem un ārējiem konfliktiem, un mūsu uzdevums, ja esam domājošas, garīgas būtnes, ir turēties pretī šīm daudzajām balsīm.

RL: Pastāv uzskats, ko ir pauduši vairāki autori no Kirkegora līdz Unamuno, ka vienīgais veids, kā būt kristietim, ir būt vienam, proti – nepiederēt pie ganāmpulka, nebūt vienai no avīm, bet būt vienam. Vai jūs esat par to domājis un vai jums ir kas sakāms tiem, kuri tā uzskata?

Halīks: Manuprāt, mūsdienās būt kristietim ir individuāls lēmums. Mēs nepiedzimstam par kristiešiem. Pat ja esam uzauguši kristīgā ģimenē, mums tomēr kaut kādā brīdī ir jāizvēlas – turpināt šo tradīciju vai ne. Es pats esmu jaunpievērstais, un kā priesterim man ir darīšana gan ar jaunpievērstajiem, gan ar tādiem, kas auguši kristīgās ģimenēs, piemēram, ļaudīm no Morāvijas vai Slovākijas, no tradicionālas kristīgās vides. Kad šo kristīgi audzināto jauniešu bērnišķīgā, ar tradīcijām un draudzi saistītā ticība nonāk saskarē ar Prāgas sekulāro vidi, viņi piedzīvo sava veida krīzi. Un tad, ja viņi turpina dzīvot kā kristieši, tas ir nozīmīgs individuāls lēmums. Būt kristietim mūsdienu pasaulē nozīmē zināmu nonkonformismu. Tomēr uzskatu, ka kristiešiem vajadzīga arī ticības kopiena vai ģimene, lai katram viss nav jāsāk no paša sākuma. Pastāv tradīcija, un mums ir jāuzņemas atbildība par šo tradīciju. Jā, šī tradīcija mums jāpārdomā, ticība jāpārtulko jaunajā kultūras kontekstā. Vārdu sakot, būt daļai no bara ir par maz, mums ir arī jādalās ticībā ar citiem.

RL: Jūs lietojāt frāzi “būt kristietim”. Ko īsti nozīmē būt kristietim?

Halīks: Sekot Jēzum Kristum. Ņemt nopietni evaņģēliju un meklēt tajā atslēgu savas dzīves un sava laikmeta izpratnei. No otras puses, Bībeles izpratnes atslēga slēpjas katra cilvēka individuālajā pieredzē, biogrāfijā. Ir liela atšķirība, vai jūs lasāt vienu un to pašu Bībeles fragmentu cietuma kamerā vai mājās pēc sātīgas svētdienas maltītes; vai jūs to lasāt kā jaunietis vai kā sirmgalvis. Katra cilvēka dzīves pieredze ir atslēga Bībeles izpratnei, savukārt Bībele ir atslēga katra paša dzīves izpratnei. Tādējādi veidojas hermeneitiskais aplis, un tas ir svarīgi.