[caption id="attachment_6488" align="alignnone" width="1140"] Sanmikēles kapsēta Venēcijā (Foto - Uldis Tīrons)[/caption] 16. jūlijs Ja es šorīt ķertos klāt pie vakardienas un tad mēģinātu turpināt atcerēties pa dienām atpakaļ, mana virzīšanās ātri vien izsīktu; varbūt es paspētu nodomāt, ka vēlējos no vienas vietas (no vienas domas) atskatīties uz savu dzīvi. Savā ziņā vieglāk būtu mēģināt atgriezties (domās) tajās vietās, kur biju, it kā izkārtojot tās kādā gaisīgā topogrāfijā: pasākums, kas ļoti atgādina tuviešu 40 dienu uzdevumu pēc nāves – šajās dienās nomirušajam jāpaspēj aplidot visas vietas, kur viņš dzīves laikā bijis, it kā savācot savas “pēdas”. Nē, vai arī tā: Andrejs Grants stāstīja, ka, vēl mācoties juridiskajā fakultātē, praksē strādājis milicijā, un reiz viņi braukuši uz kādu dzīvokli, kur bijis pakāries cilvēks. Dzīvoklis jaunajā mājā, durvis, virtuve, kaut kādas mantas, bet viņu pārsteigusi miliča uzvešanās. Milicis ar kaut kādu līksmu nemieru staigājis pa dzīvokli, tikpat kā nepievērsdams uzmanību līķim, līdz nav varējis nociesties, dalīdamies atklājumā: “Tu zini, es tak’ šite kādreiz dzīvoju! Tur man bija skapis, te – tumbočka, un šito nagliņu es pats iesitu…” Vai kā Joseliani filmā Dzīvoja reiz dziedātājstrazds: galvenais varonis paskrien zem mašīnas, aizskatījies uz skaistu meiteni, bet pasaulē bez viņa mums parāda nagliņu, ko viņš iesitis sava drauga apavu labotāja darbnīcā: draugs ienāk tajā darbnīcā un ar jau pierastu kustību uzmet savu lielo žokejnīcu uz tās pašas nagliņas, kuras iesitēja vairs nav šeit. Šie patvaļīgie piemēri pārāk viegli tiecas izveidot gaudulīgo “pasaules bez manis” tēlu, novirzot mani no šī rīta, no vēlēšanās atskatīties uz to teritoriju, kura ir aizmirsta un kurā nevar atgriezties. Tas notiek tā, kā Tuvas šamaņu saukās: vispirms tu dziedi par pašu tuvāko tepat – jurta, stabs, kur piesiet zirgu, upīte pie ganībām, paugurs aiz tās, bērzs (rakstāmgalds, vecā māja aiz loga, trīs brāļi, bārs, iela gar kazarmām, paugurs), pēc tam pēkšņi viss strauji mainās: debesis kļūst oranžas, tu auļo uz sava šamaņbubņa kā uz zirga, kreisajā pusē stāv sarkana meitene gariem asiem nagiem un krūtīm, kas pārmestas pār pleciem… Šamaņa ceļojums no dzimtajām vietām ātri novirzās pasaulē, kur neviens cits dzīvs cilvēks nokļūt nespēj, bet kas atrodas burtiski tepat ap stūri. Ja šis stāsts nebūtu tik ekstravagants, tad varētu teikt, ka “tepat ap stūri” atrodas ne vien kāds Harisam vienmēr pazīstams bārs, bet tās vietas, kuras mēs dažreiz neparastā veidā pazīstam, lai arī nokļūstam tajās ne pēc savas gribas. Pieskaries man, un tu pieskarsies visiem, kas miruši, bet ko es atceros – šķiet, kaut kas tāds ir vienā Brodska dzejolī, un tas ir gan skaisti, ja vien tā varētu: vienkārši atcerēties. Bez tam, kam īsti jāpieskaras – plecam? Atmiņa ir domas vieta, tā ir radusies no kaut kā ar mani notikuša, un šie notikumi izvietojušies tā, ka es kaut ko varu saprast vai vismaz nojaust par to, kas ir mana īstā dzīve. Dievamžēl, šis rīts un šī vieta nav tā, no kurienes var ieraudzīt vairāk par vārdiem: Mazā Pils iela, Rīga, Miķeļtornis, Amsterdama, Ņujorka, Bostona, Ņūheivena, Hanovere, Vašingtona, Pitsburga, Čikāga, Depe, Kabūra, Parīze.