Pāris vārdu par kutelīgo pornogrāfijas jautājumu

Līdz šim brīdim, kad esmu iekārtojies pie rakstāmgalda un savas mājas ērtībās rakstu šos vārdus, man gadījies daudz lasīt par pornogrāfiju un daudz to arī aplūkot. Ja salīdzinām, tad pēdējo es droši vien esmu darījis vairāk nekā pirmo. Taču ne viens, ne otrs galu galā nesniedza nekādu apmierinājumu. Abstraktajā sfērā tiklab prāta meklējumi kā seksuāla iekāre tiecas pēc nesasniedzamiem mērķiem.

Pornogrāfija mani fascinējusi jau kopš maigā septiņu gadu vecuma, kad pamatskolas rotaļu laukumā es uzgāju samirkušu un saņurcītu žurnāla lapu. Tajā bija tuvplānā redzama iepletusies sievietes vagīna, ko ieskāva melna kaunuma apmatojuma kušķis. Attēls bija vienlaikus aizraujošs un pretīgs. Man radās sajūta, ka es skatos uz kaut ko aizliegtu, uz kādu rupju noslēpumu, kas nācis gaismā.

Taču tas bija pirms interneta, pat pirms video ēras. Tagad pornogrāfija savās daudzajās izpausmēs ir pieejama brīvāk nekā jebkad. Lai ar to sadurtos bērni, nav vajadzīgs, lai nejauša vēja brāzma pie viņiem atpūš izplēstu žurnāla lapu, un viņiem nav arī slepus jāšķielē uz veikalu augstākajiem plauktiem. Pornogrāfijas valoda ir tik tālu iespiedusies vispārējā apritē, ka būtībā daudziem cilvēkiem kļuvusi par šifrētu domāšanas veidu.

Pornogrāfijai veltīts milzum daudz akadēmisku pētījumu. Vai tā ir piedauzīga? Vai tā ir amorāla? Vai tā pazemo sievietes? Vai tā nonivelē seksu? Vai tā mudina uz seksuālu vardarbību pret sievietēm? Un jautājumu klāsts tikai plešas plašumā: esejas dzemdina jaunas esejas, neoloģismi iedvesmo jaunus neoloģismus, metaforas laiž pasaulē jaunas metaforas. Jā, mēs visi zinām, ka pornogrāfija ir ārkārtīgi nozīmīga joma, bet kāda tad tieši ir šī nozīme?

Kāda mana drauga draudzene reiz pajautāja, vai es nevēloties bez piepūles nopelnīt drusku naudiņas, rakstot īsus stāstiņus pornogrāfiskiem žurnāliem. Tu labi raksti, viņa teica, tev taču tas nesagādās nekādas grūtības. Naudu man tiešām vajadzēja, un es nolēmu pamēģināt. Taču tas izrādījās viens no grūtākajiem rakstu gabaliem, ko es jebkad biju mēģinājis sacerēt. Reiz dzīvoja kāds vīrs ar milzonīgu pimpi; viņš satika kādu sievieti, kura izmisīgi gribēja šo pimpi sev ­– viņa lūdzās un diedelēja, lai dabūtu to sev pakaļā, mutē, visos iespējamos veidos, līdz pēdīgi alkatīgi norija viņa izsviesto sēklu kā kaķis krējumu. Beidzās ar to, ka es tā arī nespēju pabeigt šo stāstu, ja to patiešām tā var apzīmēt. Es pārāk stipri mīlu valodu, lai pakļautu to šādai spīdzināšanai ar pilnīgu bezjēdzību.

Pornogrāfija ir ārkārtīgi komplicēts fenomens, neraugoties uz tās šķietami primitīvo fasādi. Pats vārds ir 19. gadsimta vidū radies termins, kas atvasināts no pornographos – porne (prostitūta) un graphien (rakstīt). Tā etimoloģiskās un vēsturiskās saknes ir visai daiļrunīgas. Burtiski tulkojot, pornogrāfijas ideja sakņojas sievietes seksuālajā verdzībā un pakļautībā.

Līdz salīdzinoši nesenam laikam pornogrāfija bija sociāli slēpjama nodarbošanās, kas neiznāca ārpus netīrām sānieliņām, blāvi apgaismotiem pagrabiem un tamlīdzīgiem mītiskiem sociāliem kaktiem. Viktorijas laikmeta ļautiņiem šī lieta neapšaubāmi gāja pie sirds, un viņi savām pornogrāfiju cienošajām atvasēm mantojumā atstāja plašas sēpijas toņa foto kolekcijas, kurās bija redzamas apaļīgas melanholiska paskata sievietes visdažādākajās seksuālajās pozās. Daži no šiem attēliem ir ārkārtīgi atklāti un bez mazākajām grūtībām iekļaujas salīdzinoši mūsdienīgā hardcore pornogrāfijas jēdziena rāmjos.

Taču tikai 20. gadsimta 70. gados pornogrāfija tā pa īstam ienāca vidusmēra apziņā. Pornogrāfijas industrija radās vispirms Skandināvijā, pēc tam Savienotajās Valstīs, un tad, 80. gados, kad uzradās video un drīz pēc tam arī internets, tā beidzot atrada līdzekļus savu produktu masveida izplatīšanai cilvēku dzīvojamo un guļamistabu privātajā valstībā.