Auksts, aukstāks, pavisam auksts

Brīdī, kad jūsu džips nesteidzīgi noslīd no kalnu ceļa un atmuguriski atduras kupenā, aukstums pirmajā acumirklī neienāk pat prātā. Vispirms jūs satraucaties par iebuktēto buferi. Pēc tam atceraties, ka neesat paķēris līdzi lāpstu. Un vēl jūs uztrauc tas, ka nokavēsit vakariņas. Draugi jūs gaidīs savā slēpošanas namiņā ap astoņiem vakarā, lai dotos mēness apmirdzētā izbraucienā ar slēpēm, pēc tam būs vēlas vakariņas, sauna. Kā gan varētu būt citādi?

Ar pilnā sparā rēcošu logu apsildi izbraucot no pilsētas, jūs tikai ar acu kaktiņu pamanījāt, ka jau pulksten 18.36 termometrs laukumā pie bankas ēkas rādīja mīnus 27 grādus. Radio meteoroloģiskajā prognozē ziņoja, ka reģionā ieplūstot apjomīgas arktiskā gaisa masas. Kasieris, kam maksājāt Conoco degvielas uzpildes stacijā, šūpoja galvu un teica, ka jūsu vietā jau nu gan šādā vakarā nekur nedotos. Jūs pasmaidījāt. Ja vien esi silti saģērbies un tev ir kārtīgs apvidnieks, ziemas sala svaigums nevar nākt par ļaunu.

Bet nu jūs esat ķezā. Ar pašu zemāko pārnesumu jūs cenšaties izkārpīties no kupenas. Riepas gaudo uz apledojušā sniega, bet apsnigušo egļu siena ceļa pretējā pusē līgojas mašīnas priekšējo starmešu gaismā. Pārnesumu sviru atvilcis stāvēšanas režīmā, jūs ar plecu atgrūžat durvis un izrāpjaties no savas apsildītās kūniņas. Sals iebliež pa neaizsargāto seju, un acīs izsprāgst asaras.

Jūs paskatāties pulkstenī – ir 19.18. Ielūkojaties kartē – tieva līkloču līnija vijas augšup kalnā līdz pat ar zīmuli ievilktam krustiņam, kur būtu jābūt namiņam.

Jūsu saraustītās izelpas mutuļi uzreiz saveļas sarmā. Džips, šķībi sasvēries, guļ kupenā un atgādina tukšu bruņurupuča čaulu. Jūsu domas kavējas pie malkas pavarda, saunas, silta ēdiena un vīna. Jūs vēlreiz ielūkojaties kartē. Līdz iezīmētajam kvadrātiņam varētu būt vēl kādi 10 kilometri. Tas ir attālums, kādu jūs ik rītu mēdzat noskriet pirms brokastīm. Tagad tik jāpieliek slēpes. Satraukumam nav iemesla.

Nepastāv kāda noteikta temperatūra, kurā cilvēkam jāiet bojā no aukstuma.Dahavas nāves nometnē, iegremdējot cilvēkus aukstā ūdenī, nacistu ārsti noskaidroja, ka nāve iestājas, ķermenim sasniedzot aptuveni 25 grādu temperatūru. Zemākā fiksētā ķermeņa temperatūra, ar kādu izdevies izdzīvot pieaugušajam, ir 16 grādi pēc Celsija. Bērniem šis slieksnis var būt zemāks. 1994. gadā divgadīga meitenīte Saskačevanā aizmaldījās prom no mājām mīnus 40 grādu salā. Viņu atrada turpat pie mājas durvīm nākamās dienas rītā, un viņas ķermeņa temperatūra bija 13,9 grādi. Viņa izdzīvoja.

Citiem veicas mazāk un pat krietni maigākos apstākļos. Viens no smagākajiem ar laika apstākļiem saistītajiem nelaimes gadījumiem Eiropā notika 1964. gadā soļošanas sacensību laikā pa lietainiem un vējainiem Anglijas kalnu tīreļiem. Lai gan gaisa temperatūra ne mirkli nenoslīdēja zemāk par nulli un dažbrīd pārsniedza pat +7 grādus, trīs sacensību dalībnieki gāja bojā no ķermeņa atdzišanas.

Lai cik daudz zinātniekiem un statistiķiem nu jau būtu zināms par nosalšanu un tās psiholoģiskajiem aspektiem, nevienam nav pa spēkam pareģot, cik ātri un tieši kuru no mums piemeklēs strauja ķermeņa atdzišana un tad, kad tas jau būs noticis, – vai atdzišana arī izraisīs nāvi. Aukstums vēl arvien ir noslēpumā tīts – sieviešu vietātas labprātāk izvēloties vīriešus, esot nāvējošāks tievajiem un muskuļotajiem, nevis tiem ar lieko svaru, un visnaidīgāk noskaņots pret nevērīgajiem un neuzmanīgajiem.

Tā iedarbība sākas, vēl pirms esat izkāpis no auto – kad novelkat cimdus, lai iespiestu atpakaļ izļodzījušos slēpju stiprinājuma kniedi. Stindzinoši aukstais metāls iedur miesā. Ķermeņa temperatūra pazeminās.

Dažu sekunžu laikā jūsu plaukstu temperatūra jau ir nokritusies līdz stindzinošiem 15,5 grādiem. Ādas virskārtas kapilāri instinktīvi saraujas, liekot asinīm pamest ādu un patverties dziļāk ķermenī. Jūsu ķermenis ir gatavs ziedot pirkstus, lai saglabātu siltumu dzīvībai svarīgākos orgānos.

Jūs uzvelkat cimdus un manāt vien to, ka pirksti kļuvuši mazāk jutīgi. Kad zābaki ieāķēti slēpju stiprinājumos, jūs dodaties ceļā.

Ja jūs būtu norvēģu zvejnieks vai inuītu mednieks, kuriem bieži iznāk kailām rokām darboties salā, jūsu nosalušās rokas laiku pa laikam tomēr atvērtu ādas virskārtas kapilārus, periodiski piegādājot pirkstiem siltas asinis un tādējādi ļaujot saglabāt kustīgumu. Šī īpatnība, kas tiek dēvēta par mednieku reakciju, septiņās astoņās minūtēs ādas temperatūru spēj paaugstināt pat par astoņiem grādiem. Citi pielāgošanās aukstumam mehānismi ir krietni vien noslēpumaināki. Tibetas budistu mūki meditācijas laikā savu roku un kāju temperatūru spēj paaugstināt par gandrīz 10 grādiem. Austrālijas aborigēni, kas kādreiz bez jebkāda apģērba mēdza gulēt uz kailas zemes pat gandrīz 0 grādos, spēja izraisīt hipotermisku stāvokli, nomācot drebēšanas refleksu un tādējādi sagaidot pirmos saules starus.

Taču jums, kas savas dienas vadāt pie datora birojā ar klimata kontroli, šādi aizsardzības mehānismi nav pieejami. Jau pēc desmit minūšu slēpošanas pret kalnu jūsu ķermeņa temperatūra pieaug, asinis sāk atgriezties pirkstos, uz muguras un krūtīm izspiežas sviedri.

Jūs pametat ceļu, jo esat nolēmis pa taisno šķērsot ar mežu noaugušo nogāzi un izlaist vienu ceļa līkumu. Virzoties pa mīksto un dziļo sniegu, uz kura sudrabainā pilnmēness gaisma mijas ar žuburainām koku ēnām, jūs prātojat, ka draugiem bijusi taisnība – ir brīnišķīgs vakars slēpošanai, lai gan, protams, mīnus 35 grādu dzēlieni sejā ir jūtami, jo tas tomēr ir pamatīgs sals.

Ceļu gan nemana arī pēc stundas, un jūs sākat uztraukties. Apstājaties, lai ielūkotos kartē. Šajā brīdī jūsu ķermeņa temperatūra sasniedz augstāko punktu – pāri par 38 grādiem. Kāpjot kalnup pa dziļo sniegu, jūs saražojat gandrīz desmit reižu vairāk ķermeņa siltuma, nekā atrodoties miera stāvoklī.

Grozoties un cenšoties kartē redzamo sastatīt ar apkārt esošo mežu, jūs izdzirdat metālisku klikšķi. Skatiens lejup. No slēpju stiprinājuma ir pazudusi vaļīgā kniede. Paceļot kāju, slēpe vairs neturas pie zābaka.

Jūs iededzat kabatas lukturīti, taču salā izvārgušās baterijas spēj tik vien kā sniegā iezīmēt dzeltenīgu apli. Kaut kur tepat vien tai jābūt, jūs spriežat un ar cimdos ievilktajiem pirkstiem rokaties pa sniegu. Kniedes atrašana jūs nodarbina tik ļoti, ka tikpat kā nemanāt auksto gaisu, kas no visām pusēm apņem jūsu nogurušo ķermeni un sviedriem piesūkušās drēbes.

Piepūle, kas jūs sildīja, kāpjot kalnā, piepeši pavēršas pret jums – fiziskās slodzes paplašinātie kapilāri lieko ķermeņa siltumu nogādā ādas virskārtā, un jūsu mitrais apģērbs palīdz tam ātri izgaist aukstajā naktī. Muskuļus siltinoša tauku slāņa trūkums ļauj aukstumam piekļūt vēl tuvāk jūsu siltajām asinīm.

Jūsu temperatūra sāk kristies. 17 minūtēs tā sasniedz normālos 37 grādus, taču turpina pazemināties.

Kad sasniegti 36 grādi, lēnajā meklēšanā iesaistītos kakla un plecu muskuļus nospriego tā dēvētais pirmsdrebuļu tonuss. Receptori ir devuši ziņu smadzeņu hipotalāmā esošajam temperatūras kontroles centram, un tas savukārt ir pavēlējis sarauties visam ādas virsslāņa kapilāru tīklam. Jūsu rokas un kājas no aukstuma sāk sāpēt. Neliekoties ne zinis par sāpēm, jūs turpināt uzmanīgi rakāties pa sniegu. Tā paiet vēl 10 minūtes. Nav vairs ne mazāko šaubu, ka esat iekūlies pamatīgās nepatikšanās.

Visbeidzot pēc kādām 45 minūtēm jūs kniedi atrodat. Jums pat izdodas to iedabūt atpakaļ vietā un piestiprināt zābaku pie slēpes. Taču aukstums, kas no sākuma ložņāja tikai jums apkārt, nu jau ir iekļuvis arī dziļi jūsu ķermeņa iekšienē.

Sasniedzot 35 grādu temperatūru, jūsu ķermenis jau ir nonācis vieglas atdzišanas stāvoklī. Jūs trīcat pie visām miesām, jo ķermenis cenšas maksimāli likt lietā drebuļu refleksu – neapzinātu ķermeņa reakciju, kas ar ātru muskuļu saraušanos cenšas radīt papildu siltumu.

Tagad jūs atskārstat, ka doma tik aukstā naktī kaut kur doties tomēr bijusi aplama. Jums jāgriežas atpakaļ. No jakas kabatas jūs izzvejojat karti. Ja jau tā līdzējusi nonākt tik tālu, tai vajadzētu spēt nogādāt jūs atpakaļ līdz mašīnas siltumam. Doma, ka vienkārši varētu slēpot atpakaļ pa paša iemītajām pēdām, arvien pieaugošās panikas pārņemtajā un arvien aizmiglotākajā prātā neienāk.

Pēc tik ilgas pauzes arī pati slēpošana kļuvusi ievērojami grūtāka. Brīdī, kad sākat ceļu lejup, jūsu muskuļi jau ir atdzisuši un nospriegoti tik ļoti, ka savelkas ar grūtībām, bet, kad savilkti, tie vairs negrib atslābt. Viss, kas jums atliek, ir lempīga urbšanās cauri sniegam ar taisni izstieptām rokām un ļodzīgiem ceļgaliem.

Un tomēr jums izdodas izlīkumot starp egļu audzēm, švīkstinot lejup cauri sudrabainai gaismai, kas mijas ar ēnām. Taču jums ir pārāk auksti, lai novērtētu nakts skaistumu vai domātu par draugiem, kas vēlējās, lai jūs to redzat. Viss, par ko jūs spējat domāt, ir siltais džips, kas jūs gaida kaut kur lejā, kalna pakājē.

Gara acīm jūs jau redzat tā spīguļojošo korpusu, taču tad nonākat neliela pakalna korē. Brīdī, kad strauji pieaug jūsu ātrums, jūs dzirdat, kā ausīs iesvilpjas vējš. Un tad, vēl pirms esat aptvēris, ko tas nozīmē, jūsu priekšā no sniega iznirst tāds kā puns.

Novēloti aptvēris tuvojošās briesmas, jūs mēģināt savirzīt slēpes, lai apstātos. Taču šādā stāvoklī līdzsvara sajūta un reakcija vairs diez cik labi nedarbojas, un jau nākamajā acumirklī jūsu slēpe atduras pret apsnigušo kritalu, un jūs ar galvu pa priekšu aizlidojat pa gaisu un ar seju pa priekšu ieveļaties sniegā.

Jūs guļat nekustīgi. Mežs ir kā pamiris, un vienīgā skaņa ir jūsu pašu asiņu atbalss. Potīte pulsē no sāpēm, un arī galvu jūs pret kaut ko esat atsitis. Piedevām ir pazudusi cepure un viens cimds.

Durstīgi ass sniegs ir ticis jums zem krekla. Kūstošs sniegs tek jums pa kaklu un muguru, un tam drīz vien pievienojas asinis no nelielas brūces galvā.

Stāvoklis, kā jūs, pagaidām gan vēl nekrītot panikā, secināt, nudien ir nopietns. Cenšoties pietrausties kājās, jūs tūdaļ pat sabrūkat, jo sāpošā potīte nespēj noturēt jūsu svaru.

Satriekts par nespēju piecelties, jūs noslīgstat atpakaļ sniegā, bet siltums biedējošā ātrumā jūs turpina pamest – par 50% siltuma zuduma ir atbildīga jūsu kailā galva vien. Sals iecērt jumsausīs tik sāpīgi, ka sākat rakņāties pa sniegu, līdz atrodat cepuri un uzstīvējat to atpakaļ galvā.

Taču pat vismazākā rosība prasa milzu piepūli. Ir skaidrs, ka būtu jāatrod arī cimds, taču nu jau jūs esat tik ļoti panīcis, ka neredzat iemeslu steigties. Jūs nolemjat pirms tam labāk nedaudz atpūsties. Tā paiet stunda, un vienubrīd prātā pazib, ka būtu jāsāk baidīties, taču bailes šķiet kaut kas pārāk attāls un netverams, līdzīgs kailajai un jau nejutīgajai rokai, kas atdusas sniegā. Jūs esat ieslīdzis tajā temperatūras diapazonā, kurā aukstums sāk samazināt jūsu smadzeņu enzīmu efektivitāti. Ar katru grādu, ko ķermenis zaudē pēc 35 grādu temperatūras sasniegšanas, smadzeņu metabolisma līmenis samazinās par 3–5 procentiem. Sasniedzot 34 grādu temperatūru, jūsu apziņu sāk aptumšot amnēzija. Jūs ielūkojaties pulkstenī –00.58. Nu jau gan kādam drīz vien vajadzētu jūs atrast. Pēc mirkļa jūs paskatāties vēlreiz. Skaitļi vairs neturas atmiņā. No tā, kas notiek pēc tam, jūsu atmiņā būs palicis visai maz.

Jūsu galva atkrīt atpakaļ. Sniegs maigi čirkst jumsausī. Mīnus 37 grādos jūsu ķermeņa temperatūra nokrītas par vienu grādu katras 50–60 minūtes, miesas siltums lēnām sasūcas mīkstajā sniegā. Sasniedzot 33 grādu temperatūru, pārņem apātija. Zaudējot vēl nepilnu grādu, iestājas sastingums.

Šajā brīdī jūs esat šķērsojis robežu, aiz kuras iestājas smaga atdzišana. Kad jūsu ķermeņa temperatūra nokrītas līdz 31 grādam, ķermenis zaudē dziņu sevi sasildīt kaut vai ar drebināšanos. Asinis sāk sabiezēt kā eļļa atdzisušā dzinējā. Skābekļa patēriņš, kas ļauj spriest par jūsu metabolisma līmeni, ir samazinājies vairāk nekā par ceturto daļu. Tai pašā laikā jūsu nieres strādā vaiga sviedros, lai tiktu galā ar šķidruma pārprodukciju, ko izraisījusi asinsvadu saraušanās ekstremitātēs, cenšoties pēc iespējas vairāk šķidruma nogādāt dziļāk ķermenī. Vienīgais, ko vēl vispār jūs jūtat, ir spēcīga vēlme čurāt.

Sasniedzot 30,5 grādu temperatūru, jūs vairs nespētu pazīt zināmu seju, ja nu tāda piepeši iznirtu no meža.

Zaudējot vēl pusgrādu, atdzisušo nervu šūnu izraisītu traucējumu iespaidā sākas sirds aritmija. Nu jau tā spēj pārsūknēt mazāk nekā divas trešdaļas no normālā asiņu apjoma. Vienlaikus skābekļa trūkums un palēnināts metabolisms smadzenēs sāk izraisīt redzes un dzirdes halucinācijas.

Jūs dzirdat zvārgulīšus. Pacēlis galvu no sniega spilvena, jūs iepriecināts atskārstat, ka tie nav zvārgulīši pie kamanām, bet gan aicinoši zvaniņi pie jūsu drauga slēpošanas namiņa ārdurvīm. Jūs jau zinājāt, ka tepat netālu tam jābūt. Zvanīšana atskan ikreiz, kad kāds virina namiņa durvis, un namiņš ir tepat līdzās – tieši aiz eglēm.

Jūs mēģināt piecelties, taču sabrūkat, sapinies savās slēpēs un nūjās. Tas nekas. Jūs aizrāposiet. Tas ir pavisam tuvu.

Pēc vairākām stundām, vai varbūt tās ir bijušas tikai minūtes, jūs atskārstat, ka namiņšvēl arvien ir aiz kokiem. Jūs esat pievārējis tikai dažas pēdas. Uz izgaismotās rokas pulksteņa ciparnīcas redzams: 5.20. Pārguris jūs nolemjat mazliet atlaisties.

Kad atkal paceļat galvu, jūs jau esat namiņā un guļat uz grīdas pie pavarda. Uguns blāzma visu iekrāso sārtu. Vispirms ir silti, tad kļūst karsti, bet vēl pēc mirkļa jau jums deg visa miesa. Jūsu apģērbs ir liesmās.

Ķermenim sasniedzot 30 grādu temperatūru, nāvīgi nosalušajiem bieži vien vēl pēdējā brīdī uznāk dīvaina indeve noraut sev drēbes. Šī parādība, kas pazīstama kā paradoksālā izģērbšanās, ir tik izplatīta, ka apdzīvotās vietās nosalušos bieži vien pirmajā mirklī notur par seksuālas vardarbības upuriem. Par šīs parādības cēloņiem zinātnieki nav vienisprātis, bet viens no loģiskākajiem izskaidrojumiem ir tāds, ka brīdi pirms apziņas zuduma sašaurinātie asinsvadi audu virskārtā strauji izplešas, ādā radot spēcīgu dedzinošu sajūtu.

Jūs apjēdzat vienīgi to, ka jūs apņēmušas liesmas. Jūs izplēšat sevi no apģērba čaulas, noraujat vilnas džemperi un to visu aizlidināt prom. Taču tad, vēl pēdējā apziņas uzplaiksnījumā, jūs ieraugāt, ka nav nekāda pavarda, nav nekāda namiņa un tuvumā nav draugu. Jūs viens pats guļat stindzinošā aukstumā, turklāt esat līdz pusei kails. Piepeši jūs aptverat, kāda tā bijusi kļūda, tā bijusi pat vesela kļūdu virkne – kā sapnis, kas kļūst arvien murgaināks. Jūs esat nometis drēbes, pametis mašīnu, savu silti sakurināto mājokli pilsētā. Bez visām šīm smalkajām pariktēm jūs vienkārši esat neaizsargāts tropisko platuma grādu organisms, kuram piemērota dzīves telpa ir vien šaura, saules apmirdzēta josla ekvatora apkaimē.

Bet tagad jūs no tās esat aizklīdis krietni tālu.

Par ķermeņa atdzišanu ir paruna: “Tu neesi miris, kamēr esi miris un silts.”

Ap sešiem nākamajā rītā draugi vispirms atrada viņa iestrēgušo džipu, pēc tam arī pašu –sabrukušu ne pārāk tālu no ieputinātā kritušā koka, viena roka, kurā nav cimda, ielikta padusē. Viņa āda izskatās kā pārklāta ar vasku, locekļi stīvi, pulss nav sataustāms, acu zīlītes uz gaismu nereaģē. Miris.

Taču tie, kas izprot aukstuma dabu, varētu zināt, ka, lai arī tas spēj nogalināt, tajā slēpjas arī šķietami neiespējama iespēja izdzīvot. Siltums ir klātbūtne, proti – molekulu kustība. Aukstums ir prombūtne jeb kustībasizsīkums. Absolūtās nulles temperatūrā molekulu kustība apstājas pilnībā. Atdzišana ir palēninājums, kas spēj sašķidrināt gāzes, šķidrumus pārvērst cietā agregātstāvoklī, bet cieto padarīt vēl cietāku. Tas palēnina baktēriju vairošanos un ķīmiskās reakcijas. Cilvēka ķermenī aukstums apstādina metabolisma procesus. Plaušas uzņem mazāk skābekļa, sirds pārsūknē mazāk asiņu. Normālā temperatūrā tas izraisītu smadzeņu bojājumus. Taču atdzisušajāmsmadzenēm, palēninoties metabolismam, ir nepieciešams ievērojami mazāk skābekļa, un atbilstošos apstākļos tām nekāds kaitējums var nenotikt.

Viena no viņa glābējām sakņupusi piespiež ausi viņam pie krūtīm un uzmanīgi klausās. Sekundes rit. Un tad viņa saklausa tālu un tik tikko dzirdamu skaņu – vienu pašu sirdspukstu, kas ir tik netverams, ka vienlīdz varētu būt viņas pašas asiņu atbalss. Viņa piespiež ausi ciešāk pie aukstās miesas un dzird vēl vienu pukstu, tad vēl vienu.

Atdzišanu pavadošais palēninājums īpatnējā veidā var būt arī noderīgs un dažkārt pat tiek tīšām izraisīts. Mediķi atdzesēšanu līdz zemai temperatūrai nereti mēdz izmantot pacientu metabolisma palēnināšanai pirms sirds vai smadzeņu operācijām. Šādā stāvoklī pacienta asinsrite palēninās, sirds ritms kļūst retāks vai gadījumos, kad tiek izmantotas dzīvības nodrošināšanas iekārtas, tā nesitas nemaz, un šķiet – nāve ir turpat līdzās. Taču, uzmanīgi uzraudzīts, pacients šādā atdzesētā stāvoklī var droši aizvadīt vairākas stundas.

Glābēji savu puskailo draugu ātri ietin rezerves jakā, rokās uzvelk dūraiņus un visbeidzot iestumj viņu guļammaisā. Notīra sniegu no viņa stingās, apsalušās sejas. Tad viens no viņiem aizlīkumo lejup pa mežaino nogāzi uz tuvāko namiņu. Pārējie paliek zilganajā rītausmas krēslā stāvam ap gulošo, un pār viņiem nolaižas klusums. Vienubrīd sievietei šķiet, ka viņa dzird rosāmies, elpojam un šņākuļojam visas tās būtnes, kas aukstumu mēdz pārlaist zem biezās sniega segas.

Noskaitījuši “Viens, divi, trīs”, ārsts un māsiņas vīrieša stīvo un izliekto veidolu uzslidina uz galda, kuru klāj ar noteiktā temperatūrā uzturētu siltu ūdeni pildīts matracis. Viņi jau tika brīdināti, ka tiks ievests smags atdzišanas gadījums. Parasti šādus upurus ir iespējams iztaisnot no embrijam līdzīgās pozas. Šo iztaisnot neizdevās.

Māsiņas ar nerūsējošā tērauda šķērēm pārgriež ar urīnu piesūkušās un kopā ar garo apakšveļu tādā kā gofrētajā kartonā sasalušās slēpošanas bikses. Pie krūtīm tiek piestiprināti sirdsdarbības monitora elektrodi, bet taisnajā zarnā ievietots elektroniskais zemo temperatūru termometrs. Digitālie mērījumi uzrāda 24 sitienus minūtē un 26,2 grādu ķermeņa temperatūru.

Ārsts šūpo galvu. Tik niecīgus skaitļus viņš neatminas redzējis. Viņam nav īstas skaidrības, kā lai šo cilvēku atdzīvina, vienlaikus nenogalinot.

Tiešām, daudzi hipotermijas upuri ik gadu iet bojā tieši glābšanas laikā. Brīdī, kas tiek dēvēts par “sasilšanas šoku”, sašaurinātie asinsvadi mēdz paplašināties gandrīz visi vienlaikus, izraisot spēju asinsspiediena pazemināšanos. Pat vismazākā kustība var izraisīt cietušāsirds kambaru fibrillāciju, pilnībā apturot asinsriti un izraisot nāvi. 1980. gadā pēc Ziemeļjūras stindzinošajos ūdeņos pavadītas pusotras stundas tika izglābti 16 kuģa avāriju pārcietuši dāņu zvejnieki. Viņi paši saviem spēkiem šķērsoja glābējkuģa klāju, nokāpa kajītē, kur viņiem tika pasniegts karsts dzēriens, un tad nokrita bez dzīvības – visi 16.

– 26 grādi, – ziņo māsa. –Par divām desmitdaļām zemāk.

Pacientam ir iestājies “pēcsalšanas” periods, kura laikā ķermeņa ārējos audos uzkrājies aukstums turpina atdzesēt dziļākos audus pat tad, kad viņšjau nogādāts siltumā.

Ārsts ātri izrīko padotos: intravenozi ievadīt fizioloģisko šķīdumu, pirms tam to mikroviļņu krāsnī sasildot līdz 43 grādiem. Lai vidēja auguma vīrieša vidējo ķermeņa temperatūru paaugstinātu tikai par vienu grādu, jāpievada aptuveni 100 kilokaloriju siltuma. Viena kilokalorija ir siltuma daudzums, kas vajadzīgs, lai par vienu grādu pēc Celsija sasildītu vienu litru ūdens. Tā kā aptuveni litrs 60 grādus karstas zupas nodrošina aptuveni 30 kilokalorijas, uz galda gulošajam pacientam, lai sasniegtu normālu ķermeņa temperatūru, būtu jāizstrebj 40 litru vistas buljona. Tāpēc pat tieši asinsrites sistēmā ievadītais siltais fizioloģiskais šķīdums spēj sagādāt vien 30 kilokalorijas.

Ideālā gadījumā ārstam būtu pieejama asins pārliešanas iekārta, ar kuru būtu iespējams izsūknēt cietušāasinis, tās uzsildīt, bagātināt ar skābekli un pārsūknēt atpakaļ, tā drošā veidā paaugstinot ķermeņa temperatūru par vienu grādu piecāsminūtēs. Taču šāda aparatūra reti ir pieejama slimnīcās ārpus lielajām pilsētām, tāpēc ārstam ir jāpaļaujas uz citām iespējām.

– Gatavojamies operācijai, – viņš paziņo.

Jau mirkli vēlāk viņš pa nelielu iegriezumu vīrieša vēdera dobumā ievada prāvu katetru. Silts šķīdums no statīvā iekārta maisa sāk plūst viņa vēdera dobumā un tiek izvadīts, izmantojot vēl vienu katetru, kas ievietots otrā iegriezumā. Prozaiski izsakoties, šī skalošana darbojas tieši tāpat kā automašīnas radiators, tikai pretējā virzienā – šķīdums silda iekšējos orgānus, un sirds sasilušās asinis pēc tam pārsūknē pa visu ķermeni.

Pacienta stīvie locekļi sāk atslābt. Viņa pulss paātrinās. Un tomēr viņa sirdspukstu robotā līnija uz elektrokardiogrāfa ekrāna ik pēc laika veido dīvainu izklupienu, kas bieži tiek novērots hipotermijas gadījumā un tiek dēvēts par “J vilni”.

– Esiet gatavi defibrillācijai, – ārsts brīdina neatliekamās palīdzības mediķus.

Kādu stundu māsas un visi pārējie turpina lodāt ap galdu, kura centrā siltas gaismas aplī pacients guļ kā tāds saules dievam sagatavots upuris. Viņi kontrolē viņa sirds ritmu. Uzrauga matrača temperatūru. Sačukstas par to, cik gan neapdomīgi ir tādā laikā vienam pašam doties laukā.

Pamazām vien pacients sāk reaģēt. Sistēmai tiek pievienots jauns šķīduma litrs. Asinsspiediens vēl aizvien ir daudz par zemu, jo to pazemina uz strauji darboties sākušajiemlocekļu kapilāriem aizplūstošās asinis. Svīšanas un urinēšanas izraisītais šķidruma zudums ir samazinājis kopējo asiņu daudzumu. Taču ik pēc 25–30 minūtēm viņa temperatūra ir paaugstinājusies par vēl kādu grādu. Fibrillācijas iespēja samazinās, jo gan sirds, gan sabiezējušās asinispamazām sasilst. Apsaldējumu dēļ viņš gan var zaudēt pirkstus vai auss ļipiņu, taču šķiet, ka pašu ļaunāko, ko spēj nodarīt sals, viņš ir pārvarējis.

Turpmākajā pusstundā māsa klusām nosauc termometra rādījumus, un tā izklausās kā mantra, kas pavada viņa aukstasiņu protoorganisma evolūciju par siltāku, ar apziņu apveltītu būtni.

– 32,4…

– 33,4…

No liela tāluma bezgalīgajā aukstajā tumsā jūs saklausāt apslāpētu, neatlaidīgu dūkoņu. Tā strauji pārtop skaņas mākonī, tādā kā planētā, kas traucas jums pretī, un piepeši pārvēršas vārdu straumē.

Kāds sauc jūs vārdā.

Jums nav ne mazākās vēlēšanās atdarīt acis. Jūs jūtat, kā uz plakstiņiem rotaļājas gaisma un siltums, taču zemāk no saules neapspīdētām okeāna dzīlēm un pašiem attālākajiem Visuma nostūriemjūsos augšup turpina celties stindzinošs aukstums. Trūkst spēka pat nodrebināties. Jūs vēlaties vienīgi gulēt.

–Vai jūs mani dzirdat?

Jūs piespiežat sevi atvērt acis. Virs galvas ir žilbinoša gaisma. Visapkārt gaismai – cilvēku sejas un vienādi uzsvārči. Jūs cenšaties domāt: “Būs pagājis visai ilgs laiks, kopš esmu bijis prom, bet kur gan es biju?”

– Jūs esat slimnīcā. Jūs atrada aukstumā.

Mēģinājums pamāt. Kakla muskuļi šķiet pilnīgi iesīkstējuši, nelietoti gadiem. Jūsu pavēlei tie spēj paklausīt vien ar tik tikko manāmu saraušanos.

– Visticamāk, jūs neko neatceraties, – saka balss.

Jūs atminaties mēnesi, kas lec virs robainajām egļu galotnēm, un to, ka slēpojat tam pretī uz kādu siltu vietu, kas atrodas tieši zem aukstā mēness. Bet pēc tam – pilnīgi nekā, tikai visu jūsu ķermeni pārņēmušais aukstums.

– Mēs cenšamies iedabūt jūsos atpakaļ mazliet siltuma, – saka balss.

Jūs būtu pamājis, ja vien to spētu. Taču pakustēties nav iespējams. Un visās malās kaut kas nepatīkami pulsē. Palūkojoties lejup, kur sāp visvairāk, uz pirkstiem tajās vietās, kur tie kaili bija saskārušies ar sniegu, jūs pamanāt ar caurspīdīgu šķidrumu pildītas čūlas. Aukstumā aizvadītajās stundās audi bija sasaluši un starp šūnām izveidojušies ledus kristāli, kas piesaistīja šūnās esošo ūdeni un nosprostoja asinsriti. Jūs lūkojaties uz čūlām ar neko neizsakošu skatienu.

– Domāju, tur viss būs kārtībā, – balss virs galvas saka. –Bojājumi šķiet virspusēji. Paredzams, ka čūlas aptuveni pēc nedēļas pārplīsīs, un audi pēc tam atlabs.

Ja tā nenotiks, jūs zināt, ka jūsu pirksti kļūs melni kā bez asinīm palikusi mirusi miesa. Un tad tie tiks amputēti.

Taču uztraukums pagaist, jo jūs pārņem jauns noguruma vilnis. Lēnām vien jūs ieslīdat snaudā un sapņojat par siltumu, par tropu okeāna vilnīšiem, kas slīd jums pār krūtīm, un siltu smilšu liedagu.

Vēl arvien stīvs un nejutīgs, jūs itin kā no dziļas dzelmes iznirstat tikai pēc vairākām stundām. Šķiet, ka ap vidukli skalojas silts paisums. Ar grūtībām palūkojies lejup, jūs ieraugāt sevī saspraustas caurulītes, kuru nestais siltums kā strauja upe bango ap vēdera dziļumā vēl aizvien valdošo sasalumu. Jūsu skatiens seko caurulītēm un atduras pie gaisā iekārtā šķīduma maisa.

Ja vien tas būtu jūsu spēkos, jūs būtu iešņukstējies, jo sākat aptvert: tajā maisiņā ir viss, ko jūs jau gandrīz bijāt pazaudējis. Šie ļaudis, kas rosās apkārt, ir atnesuši jums saules gaismu un siltumu – visu to, ko vēl nesen jūs uztvērāt kā pastāvīgu, viegli pieejamu, jums piederošu un iegūstamu, vienkārši pagriežot kādu kloķīti vai uzsedzot papildu segu.

Taču tagad jūs esat ielūkojies vietā, kur nav saules. Jūs esat pieredzējis, ka nebeidzamajos Visuma plašumos siltums ir kaut kas tikpat apbrīnojams un gaistošs kā tālu zvaigžņu gaisma. Siltumam vieta ir vien tur, kur atrodas matērija, kur daļiņām ir iespēja šaudītiesun kustēties. Nebeidzamajā Visuma ziemā siltums ir niecīgi mazs, tur valda aukstums.

Kāds ierunājas. Jūsu acis novēršas no spilgtajām gaismām un pamana neskaidras kontūras telpas perifērijā. Viņa ir no tiem draugiem, kurus nu jau, kā šķiet, pirms tik ilga laika jūs devāties apciemot. Viņa noliecas pār jums un cenšas pasmaidīt.

– Tur bija auksti, vai ne? – viņa vaicā.

Publicēts Outside Magazine 1997. gada janvāra numurā ar nosaukumu “As Freezing Persons Recollect the Snow—First Chill—Then Stupor—Then the Letting Go”.