Patoloģijas

Lietus troksnis un manas mātes elpa. Pulkstenis rādīja aptuveni trīs naktī. Bija nolemts turpmāk medicīniski neiejaukties - “ļaut, lai viss iet savu dabisko gaitu”.

Dienas, kas seko šādai nāvei - drīzāk atsvabināšanai nekā nelaimei -, man asociējas ar tādu kā stiklaini spalgu noti, kas nodziedāta tik augstu, ka nav pat sadzirdama. Šis laiks bija kā dīvainas brīvdienas - visas iepriekš norunātās tikšanās tika atceltas. Kaut kad starp mātes nāvi un bērēm, pa vidu visiem neizbēgamajiem telefona zvaniem un plānošanai, stundām, ko pavadīju kopā ar tēvu un māsu, pēc brāļa atgriešanās no ārzemēm, es reizēm gāju pastaigās pa tuvējiem kalniem. No turienes bija labi redzama upes grīva un pauguri tās ziemeļu krastā. Debesis un upe likās vienlīdz skaistas un stiklainas, it kā tieši tās būtu šīs augstās nots avots. Daba bija savā ierastajā vietā - zem klajas debess, koku lapotņu krāsās, upes straumē, pelēcīgos strazdos, kas lidinājās virs laukiem. Es bieži domāju par frāzi “ļaut, lai viss iet savu dabisko gaitu” un to, cik cildeni un varonīgi tas izklausās - kā uzvedina uz domām par pazemību un pārlaicību.

Aptuveni pēc mēneša kādā pilsētā tālāk uz ziemeļiem notika vienas dienas konference par cilvēces attiecībām ar citām sugām. Tas bija emocionāli sakāpināts pasākums. Diena sākās ar kāda ministra uzrunu; tad ar biedējošiem brīdinājumiem uzstājās klimata eksperts. Viņam sekoja rakstnieki un vides aizstāvji; viņi visi satraukti runāja par nepieciešamību “atjaunot saikni ar dabu”. Iestājusies krīze, jo mēs esam zaudējuši spēju saskatīt dabisko pasauli un aptvert, cik tā svarīga. Cilvēka un dabas mijiedarbībā iestājies pārrāvums. Cilvēce nogriezusies pa nepareizo taku, tā sākusi postīt un pašizolējusies.

Aiz tribīnes, no kuras uzstājās runātāji, bija 19. gadsimta vitrāžas logs. Mēs, klausītāji, šad un tad redzējām, kā tam garām aizslīd pa kādai sudrabkaijai; stikls putnus iekrāsoja sārtus. Pusdienās mums pasniedza vietējo brieža gaļu. Tad uzstājās pēcpusdienas runātāji, kuri izteica domu, ka patērētājfilozofija esot neizdevies aizvietotājs brīnumiem. Viens no viņiem pastāstīja par savu aizraujošo pieredzi, vērojot jūras lauvas; nākamais - par to, kā viņa dzīvi pārvērtusi tikšanās ar leduslāčiem. Tā bijusi gana dramatiska jau pati par sevi, taču piedevām, vismaz tā šis cilvēks lika noprast, nesusi sevī daudz dziļāku jēgu, ilustrējot mūsu attiecības ar citām būtnēm.

Tuvojās Ziemassvētki. Ārpus konferences telpām ielas pildīja dāvanu meklējumos devušies cilvēki; iela aiz vitrāžas loga satumsa jau agri. Pieļauju, ka es vēl biju nogurusi pēc mātes nāves; man bija plāna āda un nelāga oma; lai nu kā - kad konferences beigās mūs lūdza uzdot jautājumus, daži uzmācīgi arī man riņķoja prātā.

Roku gan es nepacēlu. Jautājumi galvenokārt attiecās uz “dabu” - to pašu, kurai atvērt savu dzīvi mēs todien tikām dedzīgi aicināti. Kas īsti tā ir un kur tā mājo? Pie mātes nāves gultas es pilnīgi noteikti sajutu kaut ko - tādu kā gandrīz dzīvniecisku klātbūtni. “Veco ļaužu draudzeni” palātās ielaiž, bet kas notiek, kad šī pati slimība ierodas pēc bērniem? Kas tad ir vakcinēšana, ja ne mēģinājums oficiāli norobežoties no vismaz dažām no šīm brīnišķajām “pārējām sugām”? Un ar ko mēs, ja neskaita veģetāriešus, tikko ieturējāmies? Ar brieža gaļu, turklāt ļoti gardu.

Atceļā vilciens bija pilns un uz brīdi sabojājās, tomēr cilvēki izturējās labdabīgi - ja ņem vērā, ka mēs sēdējām sastūķēti metāla kastē. Mēs stāvējām tumša Skotijas augstieņu tīreļa vidū, bet pēdējais vilks bija sen nošauts.

Pēc Jaungada es aizrakstīju profesoram Frenkam Kerijam, Dandī Nainvelzas slimnīcas klīniskās patoloģijas konsultantam. Mēs ar Frenku bijām jau tikušies; es zināju, ka viņš ir nosvērts un iejūtīgs cilvēks - garš vīrs ar vieglu īru akcentu, lielisks skolotājs. Mēs bijām gandrīz vienā vecumā un līdzīgās dzīves stadijās - mums abiem bija pusaugu bērni un vecāki, kuri pamazām sāk zaudēt cīņā ar vecumu un slimībām. Ja arī Frenkam mans lūgums šķita nepiedienīgs, viņš nelika to manīt. Viņš un viņa kolēģi šķita drīzāk priecīgi, ka cilvēks no malas interesējas par viņu specialitāti. Parasti no tādām lietām turas pa gabalu.

Pastāstīju Frenkam par vides aizstāvju un rakstnieku konferenci un to, kā man kremta tās piedāvātā pamatīgi apcirptā “dabas” definīcija. Es toreiz atgriezos mājās, pie sevis īgni domājot: “Daba jau nav tikai prīmulu lauki un delfīni.” Pastāv taču mūsu pašu intīmā, iekšējā dabas pasaule - mūsu ķermeņu dīvainās detaļas un veidojumi, un reizēm tas viss saiet pilnīgā grīstē. Bez delfīniem, kuri kūleņo virs ūdens, ir arī citas sugas, teiksim, baktērijas, kuras vienā mierā spējīgas izsist mums pamatu zem kājām. Tāpēc es viņam teicu: “Lūdzu, parādiet, kas mūsos īsti notiek.”

To visu es aizgūtnēm murmulēju kādā februāra rītā, kamēr mēs soļojām pa spodrībā mirdzošajiem slimnīcas gaiteņiem. Frenks pastiepa roku, lai atvērtu kārtējās divviru durvis, un ieteicās: “Ziniet, es līdz šim par to nebiju domājis kā par “dabu”.” Un es jau atkal, tāpat kā pie mātes gultas un konferencē, sāku prātot, vai tiešām pastāv kāda atšķirība, ko man vienkārši nav izdevies saprast.

Patologus parasti iztēlojas kā tādus viegli draudīgus tipus; tas tāpēc, ka tieši viņi televīzijas detektīvseriālos atbildīgi par mūžam steidzamajām līķu sekcijām. Uz tiem pašiem vārtiem spēlē arī arhitektūra - patologu laboratorijas parasti ierīkotas kaut kur pagrabstāvā, ēkas dzīlēs. Ieeju nodaļā sargāja ar kodu verama slēdzene, un bargs uzraksts vēstīja, ka nepiederošiem šī ēkas daļa slēgta.

Taču nu es biju iekšā. Frenks savā mazajā kabinetiņā sameklēja baltu laboratorijas uzsvārci; man pirmo reizi bija mugurā šāds zinātnieka amata tērps. Viņš ierosināja sākt ar ķirurģijas paraugiem tā saucamajā “sadales zālē”. Sadales zālē. Es dziļi ievilku elpu. Tomēr pēc mātes nāves un visiem ar to saistītajiem maigajiem eifēmismiem, arī pēc konferences un godbijīgajām runām par tālajiem leduslāčiem un “pārdzīvojumiem, kas pārvērš visu dzīvi”, es patiesībā gluži labi jutos vietā, kur lietas sauc īstajos vārdos. Frenks apvaicājās: “Vai jums ātri kļūst nelabi?”

Durvīm atveroties, atskanēja klusināta rēkoņa - ventilācijas iekārta. Pretējā siena sastāvēja no vieniem vienīgiem logiem, taču baltās žalūzijas bija nolaistas un elektriskā gaisma - ieslēgta. Augstos plauktos glabājās plastmasas paplātes, mazas caurulītes un kastītes; telpā atradās trīs vai četri gari darbgaldi; uz tiem zināmā attālumā cits no cita bija sarindoti zaļi plastmasas miesnieka dēļi. Citi cilvēki, apvilkuši baltos uzsvārčus, jau bija iegrimuši darbā - pie garajiem galdiem pievērsušies lietām, ko es nevarēju saskatīt. Es gan biju nozvērējusies nelietot nekādas kulināras līdzības, taču šī aina nenoliedzami atgādināja skolas mājturības nodarbību. Valdīja nopietna, tomēr itin omulīga atmosfēra.

Pofesors Kerijs aizveda mani uz savu darbavietu, tad atnesa paplāti ar instrumentiem. Tos viņš nolika pa kreisi no sava zaļā dēļa. Labajā pusē tam atradās izlietne. Uz paplātes bija gara pincete un šķēres ar noapaļotiem galiem. Aptuveni minūti Frenks pavadīja, stiprinot pie roktura spožu, tikko sterilizētu asmeni. Tad viņš uz mirkli kaut kur aizgāja un atgriezās, nesot pelēku plastmasas tvertni - pietiekami lielu, lai tā būtu jātur ar abām rokām. To atvēris, Frenks izlēja izlietnē kādus četrus litrus šķidruma.

“Formaldehīds,” viņš teica.

“Tas nemaz neož...”

“Ventilācijas dēļ. Uz leju pūš ļoti spēcīgu gaisa strāvu. Formaldehīds ir diezgan indīgs; nebūtu labi to ieelpot vai uzšļakstīt uz ādas.”

Tad viņš izņēma no tvertnes kādu priekšmetu, ko novietoja uz dēļa. Objekts, kas izskatījās pēc kaut kā noslīkuša, neapšaubāmi bija ņemts no cilvēka ķermeņa - pietiekami liels, lai izskatītos biedējoši, aptuveni divdesmit piecus centimetrus garš, brūngani sārtā gumijas krāsā, no ārpuses apaudzis ar taukiem un membrānām. Man nebija ne jausmas, uz ko es skatos, bet Frenks drīz vien paskaidroja, ka tā esot kāda cilvēka lokzarna, pareizāk, gabals no tās - aptuveni trešdaļa. Lokzarna, kā jau varētu iedomāties, ir cauruļveidīga, taču ķirurgs, kurš to bija izoperējis, lejasgalu - to, kas būtu savienots ar taisno zarnu - bija noslēdzis ar metāla skavām; tas bija aptuveni bērna dūres izmērā. Augšgalā zarna bija pārgriezta, atsedzot iekšējo virsmu. Tā bija bālgani dzeltenbrūna un rievota, gluži kā jūras krasta smiltis bēguma laikā. Nebija šaubu, ka tas ir dabas “roku darbs”, taču ne tuvu neizcēlās ar eleganci; ja Frenks nebūtu paskaidrojis, es neņemtos spriest, vai īstā vieta tam būtu akvārijā, leļļu teātrī vai divriteņu remonta darbnīcā.

“Kad tā izoperēta?”

Frenks ieskatījās piezīmēs.

“Pirms divām dienām.”

“Tātad pacients vēl ir slimnīcā?”

“Tā būs gan. Jā, noteikti.”

Profesors Kerijs sāka ar to, ka ņēmās zarnu grozīt cimdotajās rokās, rūpīgi izpētot un novērtējot. Pirms tā tiks sagriezta, viņam vajadzēs uzrakstīt “makroaprakstu”, raksturojot orgānu, kas pie viņa nonācis - tā izmērus un tamlīdzīgus rādītājus. Frenks nostiepa starp trim pirkstiem caurspīdīgas plēves gabaliņu, lai parādītu to man, un atzinīgi novērtēja darbu, ko operāciju zālē paveikusi ķirurģe, skaista irāņu izcelsmes sieviete, uz kuru man iztālēm norādīja vēlāk. Viņas skalpelis bija rūpīgi izsekojis membrānai, atbrīvojot zarnu no tās agrākās vides un izceļot ārpasaulē.

‘Audzējs ir te, lejā,” Frenks sacīja, iebāžot cimdotu pirkstu zarnas lejasgalā. Iztaustījis to, viņš izgrieza zarnu ar iekšpusi uz āru, lai es ieraudzītu pie sieniņas pieaugušas cietas baltas nogulsnes. Veidojums izskatījās tikpat necils kā uz asfalta izspļauta košļājamā gumija, bet fakts paliek fakts.

Zarnas sadalīšana notika atbilstoši stingri noteiktiem priekšrakstiem. Frenks, saņēmis to vienā rokā, ar garu nazi nogrieza pa šķēlītei no katra gala - “rezerves tiesas”. Tās vēlāk izpētīs ar mikroskopu. Ja audzējs ir ļaundabīgs un milimetrā rezerves tiesas atradīs vēža šūnas, pastāv iespēja, ka tās palikušas arī pacienta organismā. Tas noteiks slimniekam izrakstīto ārstēšanu. Pašu audzēju Frenks sadalīja gabaliņos, ne lielākos par īkšķa nagu, un sarindoja pareizajā secībā uz sava dēļa. Tad viņš sāka meklēt limfmezglus.

Limfmezglu meklēšana nav trauslām dvēselēm domāts darbs. Ja vēzis no primārā audzēja izpleties tālāk, tas būtu noticis pa limfātisko sistēmu. Izpētot limfmezglus mikroskopā, Frenks varētu noteikt, vai vēzis izplatījies - un cik tālu. Viņš apņēmīgi ķērās pie zarnas atlikuma graizīšanas. Katru šķēlīti, ko nošņāpa viņa asmens, Frenks pārvietoja uz dēļa tīro daļu un ņēmās spaidīt ar pirkstiem tās tauku apvalku. Es vēroju, kā Frenks strādā, jau atkal nopūlēdamās atvairīt jebkādus gastronomiskus salīdzinājumus, taču tie uzmācās neatlaidīgi. Zarnas šķēlīšu kaudze, kas pamazām auga dēļa tālākajā galā, atgādināja gailenes, bet taukus viņa pirksti šķaidīja gluži kā biezpiena siera krikšus. “Daba” jau gan tā bija, taču nekā saviļņojoša šajā ainā atrast neizdevās. Ko lai dara, mēs esam plēsēji un visēdāji, mēs esam gaļa un sastāvam no barības, un lokzarna pieder pie sistēmas, ar kuras palīdzību mūsu dzīvnieciskie ķermeņi pārstrādā uzturu.

Pēc laiciņa Frenks ierunājās: “Pārsteidzoši, cik ļoti mēs līdzināmies dzīvniekiem. Šī varētu būt cūkas zarna. Mēs šad tad pasūtām arī veterināras izcelsmes paraugus - tāpat vien, intereses pēc.” “Mums nevajadzētu par to īpaši brīnīties...”

“Par to, ka esam līdzīgi dzīvniekiem? Nē, nevajadzētu. Taču tas tik un tā pārsteidz.” Limfmezgli pēc taustes atgādina lēcas vai rīsa graudus, tāpēc saspiešanai pretojas. Tie ir gaiši brūni. Sameklētos nākotnes pareģojumu nesējus Frenks sarindoja pareizajā secībā. Tie atgādināja maza bērna zobiņu rindu, tikai bija dzeltenīgāki. Viens izskatījās ievērojami lielāks nekā pārējie, un tā nebija laba zīme.

Beidzot apmierināts, Frenks piešķieba dēli un, nokasījis no tā zarnas atliekas, iesaiņoja tās polietilēna maisiņā. Rezerves tiesas, audzēja un limfmezglu paraugi nonāca mazītiņās plastmasas kārbiņās - gatavi tikt nofiksēti vaskā, sagriezti, iekrāsoti un sagatavoti mikroskopam. Un tas tad nu arī bija viss. Vienam nelaime, citam - ikdienas darbs.

Man nācās ik pa brīdim pielikt garīgu piepūli, lai neļautu savām domām kavēties tikai pie lokzarnas, ko Frenks manu acu priekšā grieza šķēlītēs (turklāt tas nebija īpaši daiļš apceres objekts), un pievērstos arī tam, ko tas viss īsti nozīmē - atcerētos par to cilvēku, kurš dažus stāvus augstāk guļ slimnīcas gultā, slims un baiļu pārņemts, un ar bažām gaida “laboratorijas rezultātus”. Citi cilvēki šajā pašā telpā pētīja no krūtīm izoperētus sacietējumus, kādu apendiksu. Es Frenkam ieminējos, ka man jāpiepūlas, lai iejustos šo slimnieku situācijā, un tā nu, kamēr viņš strādāja, mēs runājām arī par pazīstamiem cilvēkiem, kuriem bijis vēzis, arī par mūsu pašu tuviniekiem. Par to, cik sāpīga un smaga cīņa tā ir, par vienā mirklī pārvērtušos skatu uz dzīvi, par negaidītu atzīšanos mīlestībā.

Pagāja pāris nedēļas, iekams man izdevās no jauna atgriezties patologu laboratorijā. Sniegpulkstenītes dārzā novīta, vakaros gaisma uzkavējās arvien ilgāk. Kaimiņiene lūdza, vai mēs nevarētu vienu dienu pieskatīt viņas dēlēnu; viņai vajadzēja braukt uz kāda gados jauna kolēģa bērēm - viņš bija nomiris ar vēzi. Profesors Kerijs ierosināja šoreiz pievērsties nākamajai stadijai, histoloģijai - šūnu izpētei mikroskopā. Todien viņš strādāja ar aknu.

Viņa kabineta datora ekrānā bija aplūkojams pamatīgs aknas gabals - ar visu žultspūsli. Tas bija nofotografēts pēc izoperēšanas, taču pirms sagriešanas. Aptuveni septiņus centimetrus garā griezuma mala bija piededzināta, tāpēc viegli nomelnējusi. No tās nosieto artēriju vietās nokarājās sīki diedziņi; tie man atgādināja uz klints skaldnes pamestu alpīnista ekipējumu. Akna, tāpat kā toreiz lokzarna, bija izoperēta audzēja dēļ. Šoreiz tas bija krietni liels un spraucās ārā no aknas kā cimdota dūre.

Profesors Kerijs, to visu man izrādījis, noteica: “Labi. Ja jums piemetas jūras slimība, sakiet.” Šoreiz viņš tiešām domāja jūras slimību, nevis sliktu dūšu, kas uzmācas no pretīguma. Mikroskopam bija divas galviņas, un tas ļāva mums abiem reizē aplūkot vienu un to pašu priekšmetstikliņu; cilvēkam, kurš nav radis pie darba ar mikroskopiem, tas bija tikpat kā iegrimt sapnī. Es nokļuvu svešā pasaulē, kur pilnīgi viss bija rozā. Mēs no liela augstuma noraudzījāmies uz rozā upi, pareizāk, uz upes grīvu ar ziemeļu un dienvidu krastiem. Upē bija izbārstītas spārnu formas saliņas; patlaban bija bēgums, un ūdens bija atkāpies no sēkļiem. Likās satriecoši aplūkot tik pazīstamas ainavas karti - tā jau bija mūsu pašu vietējā upe, tikai skatīta ar lidojoša vanaga acīm.

“Izskatās uz mata kā Teja,” es izsaucos. “Bēguma laikā. Ar visiem sēkļiem.”

“Man tik ļoti patīk šo sēkļu nosaukumi,” teica profesors Kerijs. “Tad nu tā. Vajadzētu sākt ar to, kas ir normāls, un tad pāriet pie novirzēm... Pievērsīsimies dienvidu galam.”

Gluži kā uzsēdušies uz lidojošā paklāja, mēs aiztraucāmies uz upes grīvas dienvidgalu, un tur Frenks man parādīja, kā izskatās pareizs un mierīgs šūnu sakārtojums. Paraudziņš bija iekrāsots ar hematoksilīnu un eozīnu - organiskām, plaši izmantotām krāsvielām, kas ļauj mikroskopā saskatīt šūnas kodolu un citoplazmu. Frenks spēja izšķirt zilus un violetus toņus; manai acij tās visas bija tikai dažādas rozā nokrāsas; jāatzīstas gan, ka man vispār ir slikta krāsu izjūta. Taču tā visādā ziņā bija koša un skaista, lai arī dīvaina, tomēr sakārtota ainava, skatīta no putna lidojuma. Es redzēju kodolus un retikulīna balsta struktūru. Retikulīns mazliet atgādināja meliorācijas grāvjus - rievas, kas izvago sen apdzīvotu zemi. Šeit šūnas izturējās tieši tā, kā daba iecerējusi - pašas to neapzinoties, centīgi veica savus ikdienišķos un brīnumainos pienākumus: tās filtrēja, attīrīja, uzkrāja un ražoja.

“Šie ir veselie audi. Paturiet to prātā.”

Tad mēs aiztraucāmies uz ziemeļiem, pa ceļam šķērsojot upi - vēnu, kas aknā ienāk no zarnu trakta. Ziemeļu krastā mēs apstājāmies un sastingām virs kādas vietas, kas izskatījās jau pavisam citādi - tā bija cieši pieblīvēta, visa vienos tumšos punktiņos. Izskatījās, ka te viss pārāk saspiests, lai varētu justies ērti. Frenkam nevajadzēja man paskaidrot, ka tas ir audzējs. Lai gan arī šeit valdīja šķietams miers un krāsas bija brīnišķīgi skaistas, viss likās pārāk nejaušs un saspringts. Tā bija arēna, kurā cits pie cita saspiedušies šūnu kodoli. Frenks aizrādīja, ka tās “arhitektūra” ir nepareiza - forma bija greiza, bet balsta struktūras vispār nebija.

Frenks paskaidroja: “Labi ir tas, ka šīs vēl joprojām ir aknas šūnas; tās nav ieceļojušas no primārā audzēja, kas atrodas kaut kur citur. Tās vēl joprojām mēģina funkcionēt kā akna, taču...” Viņš brīdi klusējot vēroja šūnas, tad turpināja: “Vēzim šāds nosaukums dots tāpēc, ka ļaundabīgais audzējs sagrābj apkārtējos audus savās izstieptajās spīlēs. Tieši to mēs vispirms cenšamies noskaidrot, uzstādot vēža diagnozi: vai audzējs ir noslēdzies sevī, “iekapsulējies”, vai arī tas sācis snaikstīt savas spīles. Kad es ņēmu aknas paraugus, man bija mierīgāks prāts, jo likās, ka audzējs nav izlīdis ārpus savām robežām. Tomēr paskatieties...”

Mēs strauji piezemējāmies, līdz nonācām tieši virs veidojuma, kas no krasta iestiepās tālu upē, gluži kā mols. Lielākā palielinājumā varēja saskatīt, ka arī tas sastāv no tiem pašiem sablīvētajiem audzēja audiem. “Un tad vēl arī šis te.” Tagad fokusā bija viens no tiem apvidiem, kurus es savā prātā biju tik jauki nodēvējusi par Tejas sēkļiem. Arī šeit mēs no saviem augstumiem noraudzījāmies uz tāda paša tipa audiem.

“Tātad mums darīšana ar vaskulāru invāziju.” Frenks kaut ko pierakstīja, tad ierunājās: “Pie mums kādu laiku strādāja praktikante, kas ik reizi, kaut ko tamlīdzīgu ieraugot, skumīgi noteica: ‘Ai, cik nelāgi. Cik ļoti nelāgi.” Bet tagad es jums parādīšu kaut ko citu.”

Es vairs necerēju izdzirdēt kādu labu ziņu, tomēr no jauna noliecos pie mikroskopa, ļaujot, lai Frenka ievingrinātā acs rāda man ceļu. Viņš mani aizveda uz aknas veselīgo daļu, kur norādīja uz diviem sīkiem punktiņiem. Jaudīgākā palielinājumā tie izpletās par veidojumu, kas atgādināja divu zaķu boksa maču.

“Tā ir šūna, kas dalās normāli. Hromosomas sarindojušās divās vienādās daļās. Šūna apturēta tieši šajā attīstības cikla stadijā. Bet tā ir dzīvība. Taču nu paskatieties šeit.”

Mēs atkal devāmies uz ziemeļiem, atgriežoties pie audzēja un no jauna iespraucoties tā audu masā. Frenks aši atrada vēl vienu dalīšanās stadijā sastingušu šūnu, taču šoreiz viens no abiem bokseriem bija krietni lielāks par otru: spēks un priekšrocības bija šī zaķa pusē. Frenks savā ziņojumā tos nosauks par “anormālas mitozes figūrām” - šūnām, kas dalās nepareizi, pārāk bieži un ātri.

Es atliecu muguru un izberzēju acis.

“Tātad viss cauri?” es drūmi noprasīju, ar to gribēdama jautāt, vai tas viss šo cilvēku nogalinās. Mazais līkais izaugums, kas iesniedzies vēnā; pieblīvētā, pārapdzīvotā saliņa - parasts paraugs uz mikroskopa priekšmetstikliņa.

Frenks izklausījās pārsteigts. “Nepavisam! Viņam ir lieliskas izredzes. Audzēju izdevies veiksmīgi izoperēt. Uz tā, ko mēs nupat redzējām, nevar balstīt nekādas noteiktas prognozes... Viņš izies ķīmijterapijas kursu. Un jūs taču zināt, aknas atjaunojas. Lai gan izoperēts liels aknas segments, ar laiku tas ataugs.”

Kamēr Frenks kārtoja uz paplātes priekšmetstikliņus, es, atpūtinot acis, pārlaidu skatienu viņa kabinetam. Uz pakaramā pāris baltu uzsvārču, plauktos - grāmatas un dokumentu mapes; patoloģijas rokasgrāmatas, bērna zīmējums, velosipēdista ķivere, ar gaišām žalūzijām aizsegts logs. Mūsu lidojums, protams, bija tikai ilūzija, taču mans organisms tai neapšaubāmi bija noticējis, jo pēc daudzajām straujas virziena maiņas reizēm man tiešām bija mazliet nelabi - toties prāts bija noskaņots dzīvespriecīgi.

“Vai jūs gribētu paskatīties vēl kaut ko? Jūs teicāt, ka jūs interesē infekcijas. Es kādu pārīti esmu jums pietaupījis.”

“Ļoti laipni no jūsu puses.”

Šoreiz ainava zem mūsu kājām bija krāšņā safīra zilumā. Ziemeļu virzienā bija krasta līnija, bet kādu pusotru kilometru no piekrastes, ja tā var izteikties, regulārā attālumā cits no cita bija sarindoti ovāli veidojumi; to šaurākais gals bija pavērsts pret krastu. Tie varētu būt krāteri - vai varbūt pat sporta stadioni. Frenks aprakstīja šo ainu savā pierastajā līdzsvarotajā manierē. Viņš runāja par “kolonnas formas struktūrām”, taču man vajadzēja zināmu laiku, lai saprastu, ka šis apzīmējums attiecas uz ovāliem - tie bija horizontāli kolonnu šķērsgriezumi. Mēs skatījāmies uz dziedzeriem, kas ražo skābi - atradāmies cilvēka kuņģa gļotādā.

Starp ovālajām struktūrām atradās ielejas; tās pletās līdz pat pašai krastmalai. Frenks vēlējās man parādīt kādu objektu, kas atradās vienā no tām. Iesākumā es nespēju to saskatīt; bija vajadzīgi vairāki pacietīgi mēģinājumi - šim mikroskopam nebija kursora, ar ko varētu norādīt uz konkrētiem punktiem. Tas bija dziļi cilvēcisks mirklis - ainavas un valodas sazvērestība pret diviem cilvēkiem, vienam no viņiem nopūloties ar vārdiem ievirzīt otra skatienu vajadzīgajā virzienā. Skats bija patiesi brīnumains - upju deltas un purvi, pussalas un atoli. Neredzamā ainava, kas slēpjas dziļi mūsos. Veroties mikroskopā, nav grūti noticēt, ka tev atklājušies teju visi universa noslēpumi - ka noticis kaut kas līdzīgs Gējas kulta sekotāju pielūgtajai cilvēka miesas un zemes savienībai. Es tomēr uzskatu, ka tam ir vistiešākais sakars ar mūsu acīm. Mēs, mednieki vācēji, esam pielāgojušies nepieciešamībai pārredzēt savannas, no pakalniem saskatīt visu, kas notiek ielejās. Visu, kas dabā ir absurdi niecīgs, rādiet mums milzu palielinājumā - jā, uzreiz cita runa!

“Skatieties!” Frenks izsaucās. “Vai nav īsta lauku idille? Paskatieties, kā ganās!”

Tagad es to ieraudzīju - zilajā ielejā bija izkaisīti seši vai septiņi ļoti tumši ovāli plankumiņi - par spīti palielinājumam, vēl joprojām pavisam sīciņi, gluži kā no liela augstuma skatīti muskusvērši kaut kur tundrā.

“Tās ir Helicobacter pylori - baktērijas. Tās kairina kuņģa gļotādu. Kuņģis sāk ražot pārāk daudz skābes, un tā rodas kuņģa čūlas. Tagad tas mums liekas pašsaprotami, taču līdz 1984. gadam šīs baktērijas neviens nebija pamanījis. Sakarību starp iekaisušu kuņģa gļotādu un šīm sīkaļām pirmais pamanīja kāds austrāliešu patologs. Viņš bija drusku ķerts, un neviens to visu neņēma nopietni. Neviens neticēja, ka kuņģa čūlu varētu izraisīt baktērijas. Un tomēr... šis tipiņš atrada vēl vienu trako, un kopīgiem spēkiem viņi nopelnīja Nobela prēmiju. Viņi droši vien izglābuši tūkstošiem dzīvību. Tur jau tā lieta - mēs uztveram to, ko sagaidām, to, pie kā esam pieraduši. Reizēm vajadzīga vai nu svaiga acs vai mazliet vaļīgākās eņģēs iestiprināts prāts...” “Kuņģa čūla var nogalināt?”

“Jā. Cilvēks vienkārši noasiņo.”

“Ganās” - tas ir īstais vārds. Lai gan ainava bija koši zila, šādu skatu varētu ieraudzīt visparastākajā svētdienas pēcpusdienas dokumentālajā filmā. Jā, tā bija lauku ainava, tomēr pietiekami mežonīga. Tas viss eksistēja tepat blakus, un tomēr cilvēks vispirms spēra pirmo soļus uz Mēness, un tikai tad atklāja šīs niecīgās radības, kas savā vaļā plosās mūsu kuņģos.

“Gribot negribot jāprāto - kāda ir to funkcija, kāds ir to dzīves mērķis?”

“Nekāda mērķa nav. Tām taču nav apziņas. Šīs būtnes vienkārši eksistē. Tās gadu tūkstošiem attīstījušās mums līdzās un pielāgojušās dzīvei skābā vidē. Ziniet, ir cilvēki, kuri kuņģa uzbūvi uztver kā pierādījumu apzinātās radīšanas teorijai - tas taču satur visu tam nepieciešamo skābi. Mēs staigājam apkārt ar skābes maisu vēderā, un nekas ļauns ar mums nenotiek. Taču tāds tas izveidojies evolūcijas gaitā, un šīs radības attīstījušās tam līdzi.

“Un kas notiks tālāk?”

“Ar antibiotiku kursu vajadzētu pietikt, lai šīm baktērijām pieliktu punktu.”

“Kā jums liekas, vai ir arī citas tamlīdzīgas sakarības, ko mēs pagaidām vēl neredzam?” “Noteikti. Vai jūs vēl kaut ko gribētu redzēt?” Protams, ka es gribēju. Gribēju doties jaunos ceļojumos uz nepazīstamiem, neapgūtiem krastiem. Uz dabu, kas ir mūsos - dabu, bez kuras mēs mīļuprāt iztiktu. Man liekas, ja es būtu patoloģe, tad gan vienmēr turētu tuvumā to praktikanti - sievieti, kura mūžam atkārto “Ai, cik nelāgi”, sengrieķu kori vienā personā.

Man bail, ka pretējā gadījumā mani pavedinātu šīs spilgtās gaismas un košās dārgakmeņu krāsas, topogrāfija, flora un fauna - es tā aizrautos ar bezpersoniskajiem un neitrālajiem cēloņiem, ka aizmirstu par sekām.

Frenks atkal nomainīja priekšmetstikliņus, un pasaule no jauna bija rozā. Mēs atradāmies tievajā zarnā, un šoreiz es bez grūtībām saskatīju vainīgo zvēru - tas līkumoja gar krastmalu kā mazs militārais helikopters. Lai gan mikroskopiski mazs, trīsstūrainais rozā balons ar tievo nešpetno asti bija pietiekami liels, lai iebiedētu, un es tā arī pateicu.

“Redzat nu, jūs tam piedēvējat personību. Tas jau ir tikai vienšūnis, protozojs.”

“Morāli neitrāls.”

“Jā. Tā ir lamblija. Jūs esat bijusi Āzijā... Jūs jau zināt, vēdergraizes, nepārtraukta caureja. Tas izsūc spēkus. Un tā ir hroniska kaite. No tā nemēdz mirt, bet cilvēks ir smagi slims. Āzijā un Āfrikā tā ir endēmija, bet laiku pa laikam uzrodas arī pie mums - akās un avotos. No tās cieš arī liellopi, tāpat aitas un brieži.”

Viņš brīdi pētīja vienšūni, tad pacēla acis no mikroskopa un negaidot ļoti izjusti noteica:

“Tas radījums ir parazīts.”

Sērgas un slimības. Diezgan drūma aina.

Kurš tad grib piedzīvot situāciju, kad sveši cilvēki ielaužas ķermeņa intīmajā valstībā, izgriež veselus gabalus, ko pēc tam sadala šķēlītēs, pārpalikumus sametot polietilēna maisiņā?

Taču mēs esam gatavi uz daudz ko, lai tikai nemirtu. Vai kāds vēlas, lai viņa kaimiņiene blakus mājā vai otrā pasaules malā noasiņo, ja pietiktu ar elementāru antibiotiku kursu? Mums vajag, lai nāve ar savu baiso danci nostāda mūs uz pareizā ceļa, mums vajag apzināties šo nepieciešamību to apturēt, lai sāktu dzīvot saskaņā ar saviem morāles principiem. Divas patiesības, divas dvīņumāsas - kā tie zaķi, kas saķērušies savā boksa mačā.

Mājup es braucu gar upi, ko biju redzējusi tā nabaga cilvēka aknas audos - vismaz tā man likās. Bija paisuma laiks - sēkļus klāja ūdens. Mūsu ķermenis iekšpusē sastāv no kanalizācijas sistēmas, ainavām un baktērijām. Ārpasaule arī šķita kā vaļā atrautas durvis. Sēžot pie mašīnas stūres, es prātoju: kas ir tas, ko mēs vienkārši neprotam saskatīt?

Trešā apciemojuma reizē Frenks izteica piedāvājumu, kas mani uz brīdi izsita no sliedēm. Kāds viņa kolēģis, profesors Stīvens Flemings, ar kuru es biju iepazinusies iepriekšējā reizē, torīt gatavojās veikt līķa sekciju. Mēs saskatījāmies.

‘Apsveriet šādu iespēju,” Frenks teica.

Es labu brīdi klusēju, tad pavaicāju: “Un kā jums pašam liekas?”

Nu bija viņa kārta paklusēt.

“Varbūt ielūkosimies tur mazliet vēlāk, pēc kādām pāris stundām, kad viņš būs jau tikpat kā ticis galā? Uz kādām pāris minūtēm?”

Man neizdevās izmest šo domu no prāta. Kāpēc atteikties? Tikai tāpēc, ka bail? Tāpēc, ka mana klātbūtne likās kā ielaušanās intīmā teritorijā? Mani motīvi varēja likties savtīgi: dīka ziņkāre, labs materiāls pastāstam, ar ko izklaidēt viesībās satiktus paziņas. “Uzminiet, ko es darīju trešdien!” Bet kāpēc piekrist? Tāpēc, ka... bija lietas, ko man vajadzēja salikt pa plauktiņiem.

Durvis bez uzraksta; tās sargā ieejas kods.

Nekādu brīdinājumu, pavisam parastas durvis. Kamēr Frenks ievadīja kodu, mana sirds kūleņoja bailēs no tā, ko es tūdaļ varētu ieraudzīt.

“Ko mēs tūlīt ieraudzīsim?”

“Diemžēl,” teica Frenks, “šeit pagaidām vēl neko.”

Šauras kāpnes, kas, protams, veda lejup - tad pagrieziens ap stūri. Tālāk - vēl vienas durvis. Šīs veda uz nelielu telpu, gar kuras sienām rindojās baltas slēdzamu skapīšu durvis; uz katras ar sarkanu tinti bija rakstīts kāda cilvēka vārds. Aiz katrām savu kārtu gaidīja kāds līķis - tos neuzkrītoši aizvedīs apbedīšanas kantoru ļaudis. Kāds garāmejošs nesējs uzsauca mums līksmu sveicienu. Telpas tālākajā stūrī Frenks ar žestu lika man pagaidīt un pats turpināja ceļu.

Skaidrs, ka viņi gribēja šo to piekārtot. Kaut ko paslēpt, kaut ko nomazgāt. Šodien es nebiju uzvilkusi laboratorijas uzsvārci, un man likās, ka esmu apģērbusies neatbilstoši šim gadījumam: te valdīja visnotaļ nopietna atmosfēra, bet mani svārki bija pārāk koši un blūze - pārāk frivola. Apkārt viss bija no nevainojami tīra metāla. Tad no jauna uzradās Frenks, kurš teica: “Tagad jūs varat nākt iekšā.”

Ainas kompozīcija atgādināja gleznu vai kādu rituālu: redzami dzīvie un paslēpti mirušie. Pa kreisi uz metāla galda, apsegts ar baltu pārklāju, gulēja līķis. Telpas dziļumā stāvoša sieviete zaļā ķirurga tērpā un cepurē uzmeta mums skatienu, tad atkal pievērsās izlietnei. Virs viņas galvas es ieraudzīju logus, kas domāti novērotājiem. Profesors Flemings, ģērbies tādā pašā zaļā ķirurga tērpā, stūma uz manu pusi riteņotus metāla ratiņus. Līdz brīdim, kad mēs satikāmies, man nebija ne jausmas, kas tajos atrodas, un es nolaidu acis. Profesors pārvaicāja: “Būs labi?”

Man šķiet, viņš gribēja teikt: “Jūs neģībsiet?” Reizēm jau gadās arī tā.

“Jā,” es atteicu.

“Šī ir sirds, šī - kreisā plauša,” viņš rādīja.

Saņēmis ar izplestiem pirkstiem, Flemings pavilka sirdi uz savu pusi. Tā atstāja uz paplātes asiņu sliedi.

“Redzat, es esmu to uzšķērdis.”

Profesors Flemings ārkārtīgi veikli (galu galā, tas bija objekts, ar kuru viņš pieradis rīkoties) atkal saritināja uzšķērsto sirdi tās sākotnējā izskatā - gluži kā mazu somiņu. Es pamāju ar galvu, un, lai gan man būtu gribējies vēlreiz redzēt, kā saliek izjauktu sirdi, likās nepiedienīgi kaut ko tādu lūgt, turklāt nu jau es biju sajutusi arī tās īpašo smaku - svaiga un piedauzīga tā iesitās nāsīs, atbildē pieprasot kādu instinktīvu pirmatnēju reakciju, ko es nudien negribēju atzīt par savu. No sirds - tās sieniņu noapaļotajām virsmām un inertuma - es pievērsos profesoram Flemingam, tad atkal atgriezos pie sirds. Dzīvie ar veiklām rokām un mirušie. Līķa apveidus zem pārklāja es drīzāk sajutu nekā redzēju.

Plaušai (tā izrādījās mazāka, nekā es būtu domājusi) bija gludāka virsma, taču sarkano masu caurauda melni pavedieni.

“Tās jau tikai oglekļa nogulsnes. Tādas ir katra pilsētnieka plaušās... ”

Tagad smaka bija jau krietni uzstājīga, kā asinssarkana roze.

“Un kas tad...?” es iesāku.

“Šis te... Jūs noteikti esat dzirdējusi par trombozi.” Viņš norādīja uz tumšu kamolu uzšķērstajā sirdī. “Tas ir trombs sirds labajā priekškambarī. Sirds ir arī palielināta - 630 grami. Par trešdaļu vairāk nekā vajadzētu šāda auguma vīrietim. Vispārējais veselības stāvoklis padarīja viņu uzņēmīgu pret šādām vainām... ”

Man ienāca prātā: “Mēs visi esam tikai gaļa,” taču es tūlīt pat ņēmu šo domu atpakaļ. Miesa, zarnas, aknas un sirdis - tas viss tagad likās ieguvis jaunu brīnumainu auru. Ja jums vajadzētu uzbūvēt sūkni vai gāzu apmaiņas sistēmu, vai iekārtu uzturvielu uzsūkšanai, jūs taču nemūžam neiedomātos izmantot šim nolūkam gaļu.

“Sieva pieprasīja līķa sekciju. Viņa gribēja precīzi zināt, kāds ir nāves cēlonis. Lai gan šis cilvēks slimoja jau daudzus gadus, nāve bija pēkšņa. Sieva viņu kopusi. Tagad viņa vēlas zināt, vai būtu bijis iespējams kaut ko darīt.”

Auksti orgāni izlikti uz aukstas paplātes. Tie nevienu neuzrunāja, nepiedāvāja nekādu dziļu jēgu, tie bija pavisam parasti un trausli un ļoti spēcīgi oda pēc gaļas. Pēc šī pēdējā pakalpojuma, atvieglojuši mirušā sievas sirdsapziņu, tie pirms apglabāšanas vai kremēšanas tiks pievienoti pārējām mirstīgajām atliekām un pēc tam no jauna atgriezīsies dabas apritē.

Mēs visi piekrītoši pamājām. Nu jau ir gana.

“Vai neesat izsalkusi?” Frenks apvaicājās. “Iesim, uzkodīsim kādu sviestmaizi. Tāda ir tradīcija.”

Profesors Flemings to dēvēja par “mūsu mirstības dabisko pierādījumu”. Sirdis un plaušas, lokzarna, kas tikpat labi varētu piederēt cūkai. Tādi ir spēles noteikumi - ja gribam būt dzīvi un baudīt prieku un jaunatklājuma satraukumu, tas iespējams tikai kā dzīvnieku ķermeņiem, ko apdraud infekcijas, vēzis un sāpes. Tikai neviens neatceras, ka jebkad būtu parakstījis šādu vienošanos - mēs atjēdzamies, jau nonākuši šajā pasaulē. Tomēr nevar gan teikt, ka mēs nepūlētos izkaulēt izdevīgākus noteikumus.

Personāla koplietošanas telpā ierīkoti zemi, polsterēti soli un ūdens dzesētājs. Pa logu redzama auto stāvvieta un nesen celtas ēkas. Pie stikla pielipa vēja brāzmas savirpināta lapa; garām aiztraucās kaija. Nevar noliegt, kādam tiešām jāaizliek vārds par tiem šīs zemes iemītniekiem, kuri nav cilvēki; kādam jāpieprasa, lai mēs beidzot pieliktu punktu savai alkatībai - pat ja šis cilvēks pats staigātu apkārt ar antibiotikām un antiseptiķiem piebāztu mugursomu. Varbūt tas būtu pamiera sākums.

Ārstu saruna drīz vien pievērsās slimnīcas iekšējai politikai un vadības stingrajai rokai. Tik tiešām - gana. Vienai dienai būs gana brīnumu, ko slēpj cilvēka ķermenis. Atstāju viņus mierīgi turpināt savu darbu. Slimnīcā bija sākusies apmeklētāju stunda, un vestibilu pamazām pildīja cilvēki. Man tomēr visur sekoja uzšķērstās sirds smaka; kādu brīdi likās, ka neizdosies no tās tikt vaļā - it kā es būtu vilks, kas turpmāk to saodīs visur: vecos ļaudīs, pusmūža cilvēkos un zīdaiņos. Apkārt bija cilvēki; viņi visi meklēja ceļu pie saviem tuviniekiem un draugiem. Tā bija pārsteidzoši laba sajūta - būt vienai no šīs skarbās mirstīgo cilts. Un bija labi justies veselai, atkal iznākt uz ielas un ļauties vēsajiem marta vējiem.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola

Publicēts žurnāla Granta 102. numurā