Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
„Pienāk tāds brīdis, kad ir jābrauc, turklāt ir skaidri zināms, kādā virzienā,” 1921. gadā rakstīja Deivids Herberts Lourenss, gluži kā taisnodamies par savu desmit dienas ilgo ceļojumu no Sicīlijas, kur viņš tobrīd dzīvoja, uz Sardīniju - noslēpumainu un mežonīgu salu turpat līdzās. Jau pieradis bēguļot no britu sabiedrības nosodošās attieksmes pēc savu pirmo literāro darbu publikācijas, viņš dzīvoja dažādās pasaules malās - Itālijā, Austrālijā, Meksikā, pievērsdamies ceļojumu aprakstiem kā sava veida radošai emigrācijai. Nelielā grāmatiņa “Jūra un Sardīnija” satur nesamākslotus dokumentālus stāstiņus, kuros sajūsma mijas ar sīku neapmierinātību. Pie visai smalkas dzīves pieradušie ceļinieki (viņam līdzi dodas sieva, kas grāmatā pieminēta ar noslēpumainu iesauku “q-b”- no angļu queen bee, bišu māte) ar aizkustinošu padevību pārcieš dažādas neērtības, mirkst lietū, ir izsalkuši, sastopas ar nabadzīgiem un nelaipniem iezemiešiem, nepārstāj brīnīties par dažādām sociālekonomiskām nejēdzībām. Lourenss iztēlojas Sardīniju kā “pilnīgi atšķirīgu zemi”, kurā viss ir mežonīgs, neiekārtots un skarbs.
Sardīnija vienmēr šķitusi skarbāka par citām Vidusjūras zemēm, bieži iekarota, taču reti kad pakļauta. Vietējie iedzīvotāji - sardi - atkāpušies salas vidienē un paslēpušies kalnu apvidos, ganījuši aitas un nav īpaši interesējušies par iekarotāju plāniem. Viens no šiem kalnu apvidiem ir Barbadža, kuras kalnos atrodama maza pilsētiņa Orgozolo, biežāk dēvēta par ciematu.
Orgozolo ciematā dzīvo no 2000 līdz 4000 iedzīvotāju, precīzāk ir grūti pateikt, jo liela daļa jauniešu pārcēlušies uz tuvējo Nuoro pilsētu darba meklējumos, bet viņu mājas Orgozolo stāv tukšas. Turpat līdzās tiek būvētas jaunas, pilsētiņa plešas, arī uz augšu, pretim Supramontes kalnam. Centrs ir apmēram 620 metrus virs jūras līmeņa.
Kalnos ir daudz alu, kopš bronzas laikmeta saglabājušies akmens krāvumi un visai sarežģītas būves, kurās joprojām mitinās kāds sevi no sabiedrības izraidījušais, ko pie mums dēvētu par bomzi. “Izstumtais” itāliski ir bandit, sakne aizgūta no ģermāņu vides un ir radniecīga angļu vārdam ban (aizliegt), bet ideja sakņojas senā tradīcijā sodīt pārkāpēju ar “izraidīšanu ārpus likuma”. Anglijā viņus sauca par outlaws (ārpus likuma). Tāds cilvēks vairs nav likuma aizsargāts un viņu drīkst sodīt vai pat nogalināt ikviens. Romantiskā ideja par izraušanos no likumu valgiem vēlāk tika pacelta estētiskā līmenī amerikāņu kino, taču vārds “bandīti” visdrīzāk ir cēlies no Sardīnijas.
Nabadzīgie aitu gani, kas kalnos slēpjas no itāļu karabinieru vajāšanas, ir bijusi sena Barbadžas reģiona problēma. Kinorežisors Vitorio De Seta 1960. gadā uzņēma lielisku melnbaltu filmu “Banditi a Orgosolo” kur romantisku ideālu ir maz, vien skaudra dzīves nežēlība un pārcilvēciski skumji kalni.
Pretkara lozungi ("Tikai ne manā vārdā!") rotā Če Gevaras portretu (Foto: autors)
Bet mazā pilsētiņa kalnos kopš tā brīža ieguva bandītisku slavu. Gluži kā Monteleprē - mafijas dzimtenē Sicīlijā, arī šeit valda īpaša izpratne par to, kas ir likums. Orgozolo iedzīvotāji nekad nestāstīs svešiniekam to, ko nevajag. 20. gadsimta 30. gados te darbojās slaveni lielceļu laupītāji, ciematā valdīja karš starp divām ietekmīgām ģimenēm, vidēji viena slepkavība divos mēnešos. Slavenākais no pēckara Orgozolo bandītiem bija Graciāno Mezīna - tāds vietējais Robins Huds, kas atņēma bagātajiem un atdeva nabagiem. Visi viņu pazina ar iesauku Sarkanā Roze, un 60. gados viņš ieguva bēdīgu slavu kā cilvēku nolaupītājs, kas savus upurus ieslēdza nomaļā alā, bet no radiniekiem pieprasīja izpirkšanas maksu. Viņš bija kļuvis par nacionālo varoni, un anarhistu līderis Džandžakomo Feltrineli 1968. gadā piedāvāja Graciāno uzņemties Sardīnijas separātistu kustības vadību, taču Itālijas drošības dienesti viņu arestēja un piesprieda mūža ieslodzījumu. Klīst leģendas, ka Graciāno vairākas reizes ir izmucis no cietuma, bet 1992. gadā izmantots pārrunu veikšanai ar astoņgadīgā arābu biznesmeņa dēla Saūdi Farūka Kasama nolaupītājiem Sardīnijas ziemeļu kūrortā Kosta Smeralda. Arī par viņu ir uzņemta filma - 1969. gada trilleris “Barbadža”, taču tā acīmredzot nav bijusi tik veiksmīga, jo šobrīd vairs nekur nav atrodama.
1969. gadā Orgozolo ielās parādījās pirmie sienu gleznojumi. Tas bija gads, kad vietējo iedzīvotāju konflikts ar Itālijas varas pārstāvjiem sasniedza kulmināciju. Valdība bija ieplānojusi būvēt NATO kara bāzi 10 kilometrus uz dienvidiem no Orgozolo - līdzenumā pie Pratobello ciemata, taču aitu gani un studenti vienojās protesta akcijās, kurās savijās kreisi politiskie uzskati, Sardīnijas neatkarības idejas un vienkāršo lopkopju nevēlēšanās atteikties no savām ierastajām ganībām. Viena no protesta formām bija grafiti zīmējumi un uzraksti, kas vēlāk kļuva par unikālu Orgozolo kultūras parādību. Pirmo sienu gleznojumu esot radījuši strādnieku teātra “Milānas Dionīss” aktieri, taču šī ideja guva atsaucību vietējās skolas audzēkņu rindās - zīmējumos tika attēloti gani, strādnieki, lozungos figurēja aicinājumi “izmēzt okupantus” un pieminēti Otrā pasaules kara laika partizāni, kas cīnījušies pret Musolīni režīmu. Itāliju šeit joprojām saista ar fašismu, uzraksti “Sardīnija nav Itālija” manāmi arī citās pilsētās. Taču tikai orgozolieši padarīja sienu apgleznošanu par politiskās cīņas formu.
Masimo Kantoni attēlotais slaktiņš Tjaņaņmeņas laukumā (Foto: autors)
Šobrīd šādu gleznojumu skaits pārsniedz pusotru simtu un to autori vairs neslēpjas. Visvairāk vainojams ir vietējās skolas mākslas pasniedzējs Frančesko del Kazino, kurš gan ir dzimis Toskānā. Viņa gleznās jūtama profesionāla stilizācija - tās atgādina brīžiem Pikaso kubisma manieri (vienā darbā viņš tieši citē Pikaso “Gerniku”), brīžiem meksikāņu 50. gadu kreisi noskaņoto mākslinieku rokrakstu. Viens no lielākajiem gleznojumiem tapis par godu Franču revolūcijas divsimtgadei un attēlo to, kas dārgs arī sardīniešu sirdīm - brīvību, brālību un vienlīdzību. Vieglāk pazīt ir mežstrādnieka un autodidakta Paskvāles Bueskas darbus - krāšņu formu sievietes, kas brīžiem atgādina Borisa Bērziņa estētiskos ideālus. Ir kāda anonīmu mākslinieku grupa, kas parakstās kā “Le Api” (bites) - viņu darbu tēmas biežāk ir patērētāju sabiedrības un konformisma kritika, retāk - asi politiski jautājumi. Viens no jaunākajiem zināmajiem māksliniekiem ir Masimo Kantoni, kas reaģē uz pasaules ziņu aģentūru jaunumiem. Uz sienām izsmieti Itālijas politiķi, pieminēti vācu teroristi no Bādera-Meinhofas grupas, redzami notikumi Irākā un Ņujorkas Dvīņu torņu bojāeja. Autobuss, ar kuru iespējams nokļūt Orgozolo, brauc septiņas reizes dienā. Tas izmet loku cauri ciemata divām galvenajām ielām, izsēdina vai arī savāc retos pasažierus un tūdaļ dodas prom, ne brīdi neuzkavējoties. Visvairāk apgleznotā ir Republikas iela, ēnainā centra šaurās šķērsieliņas ar nolupušām māju sienām. Taču var manīt arī jaunbūves, kas jau tiek celtas, piemeklējot stilīgu gleznojumu sērijas košās krāsās - Če Gevara, aborta upuri, Vjetnamas karš, atkal aitas un to cirpēji. Aitas vispār te ir svarīga tēma. Vietējā bankas nodaļa apgleznota romantiskos, gandrīz vai jūgendstila toņos, tur attēlotas puskailas dievības, kas no pārpilnības raga dāsni dala dažādus labumus. Uz kāda bīstama ielas stūra uzzīmēti pārgalvīgi motociklisti, vienam aiz muguras sēž nāve. Stilizēta kinoteātra afiša vēstī, ka šovakar rāda filmu “Orgozolo bandīti”, lai gan nekāda kinoteātra te jau sen vairs nav. Ielas ir diezgan patukšas, pie benzīntanka, kas vienlaikus skaitās centrālā autobusu pietura, sēž četri vai pieci paveci vīri. Vakarā sameklējam vienu no diviem restorāniem, tiekam laipni uzņemti, taču tā arī paliekam vienīgie vakariņotāji, ja neskaita četrus puišeļus, kas pasūta katrs pa picai, skaļi klaigājot, apēd līdz pusei, bet pārējo paņem uz mājām - tie bijuši restorāna apkalpotāju bērni. Prombraucot mēs esam vienīgie autobusa pasažieri, tiesa - ir valsts svētki, Itālijas atbrīvošanās no fašisma diena, taču orgozolieši tos īpaši neatzīmēja, škiet, visi no rīta sasēdās mašīnās un aizbrauca uz jūru sauļoties. Lourenss savās ceļojuma piezīmēs apraksta ceļu no Kaljāri uz Nuoro - jaunais autobusa maršruts atklāts tikai pirms piecām nedēļām un bijis diezgan mokošs pārbaudījums gan iebraucējiem, gan šoferim. Zīmīga ir aina kādā viesnīciņā, kurā viņi apmetas pa ceļam. Tas varētu būt bijis netālu no Orgozolo:
“Kāds vīrs dzer aqua vitae, bet netīrā kreklā tērptais apkalpo. Viņam galvā nav cepures, tas ir pārsteidzoši. Viņam nav arī uzacu, tikai taisni melni mati, kas sākas uzreiz pie acīm, ne miņas no pieres.
- Vai jums ir kafija?
- Nē, kafijas nav.
- Kāpēc?
- Jo nav cukura.
- Ho! - iesaucas zemnieks, kas dzer aqua vitae. - Viņi vāra kafiju ar cukuru?
- Šeit, - es saku, - viņi vāra kafiju bez nekā. Vai jums ir piens?
- Nē.
- Vispār nav piena?
- Nē.
- Kāpēc nav?
- Neviens to neatnes.
- Jā, jā, - zemnieks piebilst. - Viņiem ir piens, ja viņi grib. Bet viņi grib, lai jūs dzerat aqua vitae.
Es iedomājos sevi dzeram aqua vitae. Vakardienas sašutums sakāpj kaklā un sāk mani smacēt. Kaut kas šajā nepatīkamajā, melnajā, iereibušajā, resnajā, netīrajā jaunietī ir tāds, kas mani padara traku.
- Kāpēc, - es pāreju uz retorisko itāliešu runas manieri. - Kāpēc jums vispār ir vajadzīga šī viesnīca? Kāpēc jūs rakstāt uz izkārtnes “Restorāns” tik lieliem burtiem, ja patiesībā jums nav ko cilvēkiem piedāvāt un jūs nemaz nevēlaties neko piedāvāt? No kurienes jums tāda bezkaunība aicināt iekšā ceļiniekus? Ko tas nozīmē, ka te ir viesnīca? Ko, sakiet, tas nozīmē? Ko nozīmē šis uzraksts - Ristorante Risveglio?”
Izsakot to visu vienā elpas vilcienā, es aizrijos savā sašutumā. Tas, kurš kreklā, neatbild vispār. Zemnieks smejas. Es lūdzu rēķinu. Divdesmit pieci franki. Es savācu atlikumu līdz pēdējai monētai.
- Vai tu neatstāsi dzeramnaudu? - jautā q-b.
- Dzeramnaudu! - es zaudēju valodu.
Mēs uzkāpjam savā istabiņā, lai uzpildītu termosu ar tēju. Tad, ar mugursomu plecos, es dodos prom no šīs vietas.”
Fotogrāfa Kikinu salona sienu rotā Ņujorkas Dvīņu torņu bojāejas skats. Uzraksts: "Cilvēktiesības nav sasniedzamas caur barbarismu." (Foto: autors)
Gaidot autobusu pie Orgozolo baznīcas, es ievēroju, ka vaļā ir kapsētas vārtiņi. Iepriekšējā vakarā tie bija slēgti. Pēc stāsta par vietējo Robinu Hudu es gribu atrast viņa kapu - ir taču iespējams, ka Graciāno Mezīna apglabāts dzimtajā pilsētā. Droši vien uz viņa kapa ir kāds aizkustinošs ziedu pušķis vai cita tautas mīlestības izpausme. Kapsēta ir negaidīti ēnaina un patīkama vieta - diezgan kraujā nogāzē, augstu koku un mūra sienu ieskauta. Jaunākās kapuvietas ir daudzstāvu sienas ar marmora plāksnēm, kas nosedz pelnu urnas - lai nokļūtu pie augšējām rindām, ir jāpakāpjas pa bīdāmām trepītēm. Uzvārds Mezīna ir atrodams daudzviet, skaidrs, ka tas te bijis izplatīts. Bet Graciāno es tā arī neatrodu. Toties uzzinu ko citu. 2007. gada 29. decembrī Orgozolo tika nošauts 82 gadus vecais dzejnieks Pepino Maroto. Dzeju gan viņš sācis rakstīt cietumā 50. gados; viens no tiem slavenajiem bandītiem, vēlāk - anarhosindikālists, kas 1969. gadā uzsāka protestus, septiņdesmitajos viņš izdeva vairākas grāmatas ar politisku dziesmu tekstiem sardu dialektā. Tas varētu būt viņš, kas redzams vienā no tālaika notikumus attēlojošiem gleznojumiem. Vecajam vīram te neesot bijis ienaidnieku, viņš bijis sava novada lepnums. Slavenība. Ik rītu 10. 30 viņš mēdzis aizstaigāt līdz avīžu veikaliņam uz galvenās ielas, un slepkava to acīmredzami ir labi zinājis, gaidot šķērsielā. Viņam sešas reizes iešauts plecā un galvā no 7, 65 milimetru kalibra pistoles, un vainīgais pazudis. Tā bija sestdiena, uz ielas bijis diezgan daudz cilvēku, taču atrast liecinieku policijai tā arī nav izdevies, lai gan pats policijas iecirknis ir tepat - vienu kvartālu zemāk. Orgozolo mērs Paskvāle Mereu presei teicis, ka šī ir absurda slepkavība, jo vecais dzejnieks bijis draudzīgs un izpalīdzīgs vīrs, kas nevienam nekā ļauna nav nodarījis, taču citi zināja stāstīt par pusgadsimtu seniem notikumiem un Maroto saistību ar citu tālaika bandītu Paskvāli Tandedu. “Ja tam vispār ir izskaidrojums, un tādam taču ir jābūt, tas meklējams pagātnes tumsā,” šādi notikušo esot komentējis kāds cits vietējais dzejnieks Paolo Pillonka. Pagātnē Orgozolo bija slavena ar garāmbraucošo autobusu aplaupīšanām - aptur, iztīra kabatas pasažieriem un palaiž, lai brauc tālāk. Maroto bijis tiesāts par bruņotu laupīšanu un slepkavības mēģinājumu, bet nogalinājis nevienu neesot. Gluži otrādi - iesaistījies vairāku vietējo strīdu atrisināšanā kā vidutājs. Pēc atbrīvošanas iestājies Itālijas Vispārējā strādnieku konfederācijā, kas bija anarhistiskas ievirzes arodbiedrība. Bandītu grupas šeit nereti sevi uzskatīja arī par brīvības cīnītājiem, kas savu nepakļaušanos Itālijas pārvaldei saistīja ar sardu cilšu pretošanos Romas impērijai un vēl senāk - feniķiešiem. Pat vietējā virtuve liecina par partizānu dzīves veidu - ciets, gadiem nogatavināts aitas siers, plāna maize, kas nebojājas mēnešiem ilgi. Sardīnieši nekad nav bijuši lieli zivju cienītāji, jo salas piekraste bija atvērta uzbrucējiem. Vienīgais jūras produkts, kas te iemantojis cieņu, ir batarga - žāvēti tunča vai kefales ikri, tāds brūns pulverītis, ko viegli paņemt līdzi kalnos. Gaļa jau skaitījās kaut kas īpašs. Filmā par Orgozolo bandītiem gani slēpj nozagtu sivēnu klints iedobē, piesedzot to ar akmeni. Nozagta sivēna dēļ viņus varēja nogalināt. Ceļvežos, kas apraksta apgleznotās mājas, teikts, ka bandītu laiki ir pagājuši un par tiem liecina vien senas teikas. Taču Maroto nāve nav bijusi pārāk liels pārsteigums. 1998. gadā te nogalināts vietējais mācītājs Graciāno Muntoni, tieši tāpat, pāris dienas pēc Ziemassvētkiem, kas liecina par plānotu asinsatriebību - vendetu. Vendetai jābūt vērstai arī uz nogalinātā tuviniekiem, tāpēc tā parasti notiek svētku laikā, kad piepešais zaudējums ir īpaši sāpīgs. Muntoni slepkavība joprojām nav atklāta un, ja arī kāds zina patiesību, diez vai stāstīs to svešiniekiem. Nedēļu pēc Maroto nāves paklīdušas baumas, ka vainīgs ir viņa kaimiņš, aitu gans Salvatore Matana. Dzejnieka bēru dienā jau bija zināms - Matana un viņa brālis atrasti nogalināti ar mednieka bises šāvieniem sejā. Kopumā esot izdarīti 14 šāvieni, acīmredzot ierocis pielādēts un šauts no jauna. To noteikti nav darījuši dzejnieka Maroto tuvinieki. To nekad nedarot tuvinieki.
"Tie ir jauni cilvēki, taču uzvedās kā veci. Viņi runā kā veci cilvēki, domā kā veci cilvēki. Viņi ir īpatnēji." (Foto: autors)
Nuoro es runāju ar Paulo, viesnīciņas saimnieku, kuram pieder neliela IT firma. Viņš pazīst vairākus jaunus cilvēkus no Orgozolo, kas strādā interneta programmēšanas nozarē: “Tie ir jauni cilvēki, taču uzvedas kā veci. Viņi runā kā veci cilvēki, domā, kā veci cilvēki. Viņi ir īpatnēji.” Vēl viņi visi esot komunisti, vismaz apkārtējo pilsētu iedzīvotāji uzskata, ka Orgozolo ir tāda kā komūna ar saviem likumiem. Paskvāle Tendedu, viens no nežēlīgākajiem 50. gadu bandītiem, savulaik ticis atrasts miris noslēpumainā nāvē, un policijas ziņojumā bijis teikts: “Viņu nogalināja ciemats.” Bet Graciāno Mezīna, lai arī vairakkārt mēģinājis bēgt no ieslodzījuma, beigu beigās ir amnestēts 2004. gadā. Tikai atgriezies Rīgā, es uzzināju, ka Graciāno Mezīna ir dzīvs un dzīvo Orgozolo. Viņam ir tikai sešdesmit seši gadi, un viņš strādā par tūristu gidu.