Bēres uz velna paraušanu

Valsts iedzīvotāji masveidā sēro par Kima Džongila (Čenira) nāvi, bet domājams, ka lielākā daļa to dara aiz bailēm, lai neradītu šaubas par savu lojalitāti. Kad 1994. gadā nomira Kims Ilsungs, iedzīvotāji tika aicināti sērot vismaz reizi dienā īpaši paredzētās vietās, bet pēc Kima Džongila nāves viņiem jāsēro vismaz trīsreiz dienā.

BNS, 2011. gada 29. decembrī

Mēdz uzskatīt, ka Ziemeļkorejas režīma dižvadītāju Kimu Čeniru, kurš visai cītīgi piekopa no tēva Kima Irsena, čučhes ideoloģijas pamatlicēja, mantoto diktatora dzīves veidu, galu galā paātrinātā tempā kapā noveda pavisam triviāli cigāri, konjaks un trekna suņu gaļa. Rūpēdamās par savas varas saglabāšanu un līganu pāreju uz jaunu vadoni un kulta mantinieku, valdošā militarizētā režīma vadība, jādomā, jau stipri laikus bija sagatavojusies neizbēgamajam notikumam. Kima Čenira nāve, protams, jau iepriekš bija paredzēta un praksē tālejoši simboliski sagatavota kā vēsturisks trieciens čučhes bastionam naidīgajiem pasaules spēkiem, ASV, imperiālismiem un transnacionālismiem. Militarizētā režīma vadonis zīmīgā un piedienīgā kārtā esot miris bruņuvilcienā, tā teikt, uz kaujas sliedēm, atgriežoties no kārtējā inspekcijas brauciena pa valsti. Brauciena laikā viņš pašaizliedzīgi atdevis visus pēdējos psihiskos un fiziskos spēkus čučhes ideju noteiktās veiksmīgās jauncelsmes vadībai – personiski, uz vietām. No Kima nāves trieciena kritušies biržu kursi un kaut kas arī globāli salīgojies…

Sekojošās bēdas par Kima Čenira nāvi, protams, bija KTDR vismasu pasākums, principiāli totāla padarīšana, īpaša katra ziemeļkorejieša (un ziemeļkorejietes) čučheiskās uzticības pārbaude režīma vadoņu un vadītāju priekšā, vienlaikus – iespaidīga demonstrācija ārējai pasaulei, kas to vēroja no malas. Sods par izvairīšanos noteikti un aktīvi piedalīties oficiālajā bēdāšanās scenārijā (izvairīšanās kā nelojāla – un jebkurai veselībai patiešām nelabvēlīga – alternatīva: izšķirties par strikti noteikto valsts bēru pasākumu ignorēšanas mēģinājumu) bija zināms: vismaz 6 mēneši cietumā, rēķinoties ar iespējamību sēri turpināt savu ciešanu ceļu vēl arī lielajos, skarbajos Ziemeļu lēģeros.

Galēji militarizētā dzīves kārtība Ziemeļkorejā ne tikai nodrošināja Kima Čenira bērēm masveida organizēto raksturu, bet laikam arī vienīgo atzīstamo “humāno rezultātu” – proti, nebija tādas masveida upuru nospiešanas un sabradāšanas kā savulaik, 1953. gadā, Sarkanajā laukumā padomju diktatora Josifa Staļina bedīšanas reizē. Arī citu diktatoru bēres vēsturē nereti bez kādas simbolikas nesušas sev līdzi savdabīgu pavadītāju nāves upuri.

Masu bēdu histēriskums no malas rādījās gan visai iespaidīgs, pat šokējošs, bet īstenībā no varas viedokļa pat ideoloģiski racionāls – un izklaidus tīklveidā visai droši sakārtots – pa kvadrātiem, sektoriem, līnijām un grupām. Ap katru, tā teikt, histēriski radušos vai radīto trakās bēdāšanās centru veidojās nošķiroša mazākas emocionalitātes aptveres līnija, kurā acīmredzot bija iesijāts novērotāju un Lielā bēru scenārija izpildes kontrolētāju elements. (Interesanti atzīmēt pasaules presē pavīdējušo un nupat asociatīvi prātā ienākušo ziņu, ka Krievijas līderis, būdams vēl tikai KGB majors Putins, savu spiega zināšanu apgūšanas laikā attiecīgajā augstskolā izcēlies ar īpašām t.s. ķermeņa valodas lasīšanas un tulkošanas spējām, sevišķi operatīvi analizējot lielu cilvēku masu paredzamos noskaņojumus un rīcību.)

Tas, ko var nosaukt par psihu ālēšanos un nekoordinētu izmisuma plosīšanos Ziemeļkorejā, vismaz redzamajos TV un foto kadros atklāj interesantu parādību. Daudzās pasaules civilizācijās, kultūrās ir pierasts, ka apraudātājas ir sievietes, nevis vīrieši, bet Kima Čenira bērēs īpaši izcēlās īpašas sievietes, vēl īpašāk – sievietes militārā formā, sievietes virsnieces. Pēc foto spriežot, daudzas sievietes karjeras gaitā izkalpojušās, manuprāt, līdz samērā augstajai majora pakāpei, taču ne augstāk, ko es nespēju izskaidrot. Fotomateriāli liecina arī, ka vidējo virsnieču vidū viseksaltētāk, vizuāli uzkrītošāk un acīmredzot arī skaļāk raudājušas šīs, pēc ranga augstākās, komandieres. Hierarhijas kārtībā. Skaidrs, ka tiesības uz nozīmīgāku un priekšrocīgāku publiskās bēdāšanās pakāpi totalitārā sabiedrībā priekšniekam vienmēr būs augstākas nekā padotajiem.

Runājot par medijos novēroto vārtīšanos pa zemi un citām histērijām: jau izsenis zināms, ka pastāv mēģinājumi un zināmi panākumi t.s. speclīdzekļu izveidē, kas paredzēti ļaužu masas savaldīšanai vai arī virzītai, reizēm pat individuālai, atomiskai ietekmēšanai, ekstatizēšanai. Pastāv modernas tehnoloģijas, ar kuru palīdzību lielos ļaužu pulkos ieviest panikas dīgļus vai arī bailes, reizēm – nāves bailes un apdraudētību, citkārt – apātiju un nespēju darboties. Attiecīgajām iestādēm jau kopš 60. gadiem itin labi padodas mākslīgi izraisītu lokālu, izkaisītu un vienlaicīgu histēriju ierosināšana kopumā politiski un ideoloģiski pakļāvīgā sabiedrībā. Protams, ka totalitārā vadoņa un kulta objekta apbērēšana var tapt arī par sava veida personisku izlādēšanos publikā, taču vienlaikus tā ir arī valstiski organizēts masu orģiastisks pasākums, kas savā pārmērībā pilnīgi izkauc uz augšu lojalitāti, ko pieprasījusi vara. Savdabīga ir t.s. lielākā bēdu brāļa loma katrā no sērošanas centriem. Šī persona savā bēdu grupā ne vienmēr ir augstākā pēc militārā ranga vai politiskās pakāpes, toties vizuāli spilgti un audiāli skaļi izkliedz gadījumam piemērotu saukli čučhes ideju garā, kam apkārtējie, korī raudādami, piebalso. Kaut kādā ziņā pēc formas tas attāli atgādina padomju pionieru sasauksmi ar t.s. rečovkām un liecina arī par kazarmās, kazarmu sociālismā pierasto bezmaz obligāto iepriekšējās iestudēšanas darbu – itin vienkārši, savā paša priekšā, pie spoguļiem. Čučhes ideoloģija mums šķiet vēl īpatnējāka, iepazīstot oficiālās atbildes uz pašu uzdotiem jautājumiem internetā. 70. un 80. gados, lasot Padomju Savienības preses kioskos pieejamos žurnālus Koreja un Koreja segodņa, kritiski domājošam cilvēkam neizbēgami radās iespaids, ka to saturs ir neatkārtojama parodija, pilnīgi sirreāla groteska Mihaila Zoščenko garā par padomju realitāti un komunisma attīstības tendencēm. (Piemēri ar bildēm no nelegalizētas, aizliegtas vēstures studentu sienas avīzes Jaunais Atturībnieks – 70. gadu sākums – meklējiet manā blogā www.bonis.lv.)

Principā Ziemeļkorejā valdošā ideoloģija čučhe veidota kā savdabīgs hierarhizēts marksisma un konfūcisma savijums totalitārai lietošanai. Bailes un jau par ģenētisku kļuvusī piesardzība gadu desmitiem nemainīgi totalitāras ideoloģijas vadītajā sabiedrībā ir kļuvusi par bailēm neizrādīt pietiekami lojālu, aktīvu uzvedību valstisko bēru pasākumos. Par bailēm atjēgties par varas prasībām neatbilstošu skrūvīti, kurai nojukusi obligātā vītne.