Kā divas kritušas mušas
Viņš “mēra laiku sievietēs”.
Lai gan tas ir teikts par poļu rakstnieku Jaroslavu Ivaškeviču Ingmāras Balodes rakstā šajā RL numurā un, patiesību sakot, ne tik daudz par Ivaškeviču, kā par Viktoru Rubenu no viņa stāsta un Danielu Olbrihski no Andžeja Vajdas filmas “Vilkumuižas jaunkundzes”, un, lai gan sievietes daudzskaitlī te nepavisam nenozīmē neko tādu, kā Vinstonam Odenam, sakot par Robertu Louelu, ka viņam nepatīk vīrieši, kuri “atstāj aiz sevis kūpošu šleifi no raudošām sievietēm”, bet drīzāk runāts par to, kā viņas izvairīgi izvietojas stāsta varoņa atmiņās, pārnesot saprašanas virzienu no tagadnes uz pagātni un padarot neiespējamu viņa paša dzīvo klātbūtni Vilkumuižas jaunkundžu pasaulē, – lai gan kontekstam vajadzētu būt tādam, es zinu, ka šī frāze manā galvā iekļausies savdabīgā mākslīgā savienojumā no šī un iepriekšējo RL numuru intervēto teiktā un autoru rakstītā, tādējādi veidojot it kā vienas personas – RL kunga – prātu. Tieši tajā laika mērīšana ar sievietēm iegūst individuālu nozīmi, pavisam viegli savienojoties ar Maskavas tīrradņa Broņislava (arī šajā numurā) teikto, ka pagātnē darītais vai piedzīvotais nav palicis pagātnē, bet turpina ietekmēt manu likteni joprojām – nesaprotot to, kas notika tur, es nespēšu neko saprast arī šeit. Šajā prātā, kurā pagātnē notikušais sastindzis netveramās formās, starp tagadnes lietām veidojas pašam savas sakarības, un tikai tur var likties, ka Pēteris Strautiņš, runādams par Ģirta Rungaiņa teikto, patiesībā komentē libertāņa Aleksandra Viļņa Lauriņa izteikumus, bet otrā pasaules pusē novecojošais psihologs G. Stenlijs Hols ir nesadzirdēts domubiedrs poļu dzejnieka Jaroslava Ivaškeviča ciešanās Dieva pamestā muižā Austrumeiropā. Kad rakstot dažas rindas žurnālam, pieminu bojāgājušos kalnoskāpējus Everestā, es zinu, ka tas ir 1996. gads (Tibeta); kad vēl nepublicētā vēstulē Rīgas Laikam pieminētas lidostas pirms 9/11, es zinu, kāds laiks jāpievieno manai sarunai ar krievu draugu tajā dienā; un vēl es nez kādēļ zinu, ka gads, kurā RL sāka iznākt melnbalts, bija 2000. Datumiem pašiem par sevi tikpat kā nav nozīmes, taču tiem ir nozīme, piestiprinoties kā tādai birkai pie nenoturamiem apziņas notikumiem; galu galā paliek tikai šīs iezīmes, aiz kurām velkot, – ja paveicas – var atkal iekļūt tai pašā iekārtojumā, kuru reiz, liekot kopā citu cilvēku un sevis teikto un nodomāto, paši esam radījuši. Pārtraucot vilkt aiz šīm zīmēm, tas ir, pārstājot rakstīt, lasīt un domāt, vai, kā, atsaucoties uz Optinas stareciem, intervijā saka Broņislavs, lūgties, izturēt un piedot, tagadnes pasaule ar īslaicīgajiem sakariem un liktenīgajām sakritībām atgriezīsies tajā nekādības tumsā, kuras vienīgā vērtība ir, ka tā var būt tavējā. Tur, kur patiesi mēs būsim kā Ivaškevičs un viņa sieva, “kā tās abas kritušās mušas/ kā tie abi beigtie suņi/ kā divas niecības”, kas “arī mīlēja/ un gribēja saprast”.
