Bērnība pie dabas kājām

Atšķirībā no citiem uzskaitītajiem attieksme pret muzeju nav utilitāra - tas ir īsti prustisku izjūtu kopums, it kā muzejā būtu uzkrātas ņujorkieša atmiņas par labāko - nu jau zudušo - sevī pašā. Atcerieties, arī Holdens Kolfīlds bēga uz muzeju, kad nevarēja vairs izturēt pasauli: “[..] pats labākais bija tas, ka muzejā viss palika pa vecam. Jūs iesiet tam cauri simtiem tūkstošiem reižu, bet eskimoss vienmēr būs noķēris tikai divas zivis, putni joprojām atradīsies ceļā uz dienvidiem, stirnas joprojām dzers no avota, ragi tām būs tikpat skaisti, kājas tikpat tievas, un sieviete ar kailajām krūtīm aizvien vēl audīs to pašu segu. Nekas nebūs mainījies. Vienīgais, kas mainās, būsiet jūs pats. Ne jau tā, ka cilvēks uzreiz kļūtu daudz vecāks vai kā tamlīdzīgi. Tas patiesi nav galvenais. Jūs tikai būsiet citāds, tas ir viss."

Bet nav nemaz jālasa romāni - aprīlī, kad kārtējo reizi biju muzejā, tā pagrabstāvā jutos kā milzīgā tropisko dziedātājputnu būrī - marmora hallē atbalsojās neskaitāmu balsu un balstiņu čalas, klaigas un vīterošana. Sastājušies kolonās pa divi vai juku jukām, cits citu tvarstīdami vai prātīgās pozās sastinguši, vienādos rūtainos svārciņos un vienādos džemperos ar skolas ģerboni vai raibu raibos apģērbos, bet neiztrūkstoši ar lielu kartona identitātes karti kaklā (vārds, uzvārds, skolas adrese) viņi tur posās vai nu uz promiešanu vai pusdienām (muzejā ir speciāla ēdamzāle skolām). Skolas grupu sastāvā muzeju apmeklē 400 tūkstoši bērnu gadā. To pirmsskolas vecuma bērnu skaits, kuri ierodas vjetnamiešu vai meksikāņu izcelsmes auklīšu vai - nedēļas nogalēs - vecāku pavadībā, nav zināms, taču ticiet man, viņu ir krietns procents no tiem četriem miljoniem, kas muzeju apmeklē katru gadu. Viens no muzeja paleontologiem Normans Ņūels sešdesmito gadu beigās žurnālistam pat atzinis: “Mēs [muzeja kuratori] pamazām mēģinām pārvarēt savu riebumu pret domu, ka šis ir bērnu muzejs. Es patiešām uzskatu, ka šis ir bērnu muzejs un ka vienīgi bērni [..] arī spēj to novērtēt.” Bērni, jā - tie, kuri spēj priecāties un brīnīties (vai cer atgūt/apgūt šo spēju) par visa esošā fantastisko dažādību un brīnišķo dīvainību, kuru muzejs piedāvā glīti sistematizētu un šķietami izzināmu. AMNH dibināts 1869. gadā, drīz pēc asiņainā Pilsoņkara beigām, kad Amerikā plauka un zēla optimisms un ideālisms, kas līdzēja izveidot dažu labu jēdzīgu, vēl arī mūsdienām derīgu institūciju. Galvenais dzinējspēks un muzeja pirmais prezidents - arī Pilsoņkara veterāns - bija Alberts Smits Bikmors (1839-1914), viens no Hārvardas profesora, leģendārā zoologa Luī Agasisa mīļākajiem skolniekiem. Bikmoram tomēr nepatika Agasisa diktatoriskā pieeja, ar kādu tika veidots arī Kembridžas Dabas muzejs - viņa sapnis bija plaša, demokrātiska institūcija, kurai turklāt jāatrodas Ņujorkā, kas tolaik jau bija varena lielpilsēta, Amerikas biznesa un finanšu centrs, un tiecās kļūt arī par kultūras un zinātnes metropoli. Vēl būdams formāli pakļauts Agasisam, Bikmors, pēdējam par lielu nepatiku, piedalījās 13 mēnešu ilgā privātā ekspedīcijā uz toreizējām “Holandes Austrumindijām”, kuru lielāko daļu veido Malajas arhipelāgs, izbraukājot un izstaigājot gandrīz 10 000 km plašu teritoriju (“vienkārši, lai vāktu tālo jūru skaistos gliemežvākus”), bet pēc tam pavadīja pusotru gadu Ķīnā, Japānā, Sibīrijā un Eiropā. “Visur, kur vien devos,” vēlāk rakstīja Bikmors, “man līdzi bija divas lietas: Bībele un Ņujorkas muzeja plāna skice.”

Bikmors bijis jūsmīgs un harizmātisks cilvēks, par kura spēju aizraut citus liecina iespaidīgie, vēl tagad labi zināmie uzvārdi AMNH dibinātāju sarakstā - tur ir ziepju magnāts Roberts Kolgeits, galantērijas vairumtirgotājs Viljams Heinss, Pilsoņkara gados ar savu tvaikoņu floti miljonus sapelnījušais Māršals Robertss, tolaik pasaules lielākā veikala īpašnieks Aleksandrs Stjuarts, divi vara atradņu īpašnieki Aizeks N. Felpss un A. G. Felpss Dodžs, sava laika ietekmīgākais finansists, baņķieris un mākslas kolekcionārs Dž. P Morgans, kā arī vēlākā ASV prezidenta un dabas entuziasta Teodora Rūzevelta tēvs Teodors Rūzevelts seniors. Ar viņu atbalstu tika iegādāta nesen mirušā franču naturālista Eduāra Verro retā un vērtīgā kolekcija - vairāki tūkstoši izbāztu putnu un dzīvnieku, kā arī zīdītāju, putnu, rāpuļu un zivju skeleti. Sekoja 2500 Ziemeļamerikas putnu izbāzeņu pirkums no muzeja līdzdibinātāja ornitologa Daniela G. Eliota un 600 izbāztu zīdītāju, kā arī 2000 izbāztu vai iekonservētu zivju un rāpuļu kolekcija, kuru muzejam pārdeva Brazīlijas pētnieka - Prūsijas Vīdes-Neivīdes prinča Maksimiliana mantinieki. Pēc oficiālās atvēršanas 1871. gadā AMNH kolekciju papildināja arī filantropiski dāvinājumi, piemēram, 38 tūkstoši insektu, galvenokārt vaboļu, ko muzejam nosūtīja barons Ostenzakens, Krievijas ģenerālkonsuls Ņujorkā, un nedaudz pieticīgākā dāvana no Teodora Rūzevelta dēla Tedija, tolaik vēl pusaugu zēna: “1 sikspārnis, 12 peles, 1 bruņurupucis, 1 galvaskauss (sarkanā vāvere) un četras putnu olas” (tiesa, šis sūtījums muzeja attiecīgajā gada pārskatā neparādās, taču nodzeltējusī pavadzīme joprojām glabājas arhīvā). Tāpat arī muzejam bija vienošanās ar turpat netālu no Centrālparka galvenās austrumu ieejas esošo zvērnīcu - tā piegādāja kritušo dzīvnieku līķus, kas tad tika attiecīgi pētīti un preparēti. Muzeja krājumiem un apmeklētāju skaitam augot, tā telpas Ņujorkas Arsenāla augšējos divos stāvos pamazām kļuva par šauru, un, ar Centrālparka valdes un Ņujorkas pilsētas svētību 1874. gada 2. jūnijā ASV prezidents Uliss Grānts iemūrēja pamatakmeni jaunajai ēkai.

Būvlaukums atradās tālu no Arsenāla, krietnu gabalu uz ziemeļiem, Centrālparka rietumu malā. Tagad tas ir lepnais Upper West Side - ‘Augšējās Rietumpuses” rajons (dažus kvartālus lejāk atrodas, piemēram, slavenais Dakotas nams, kur mūža pēdējos gadus pavadīja Džons Lenons, un, šķiet, vēl tagad dzīvo viņa atraitne Joko Ono), taču 1877. gadā, kad jaunā ēka tika atvērta apmeklētājiem, daudziem šī vieta saistījās ar galēji trūcīgo ņujorkiešu no atrastām drazām saslietajām būdām, haotiskiem mazdārziņiem un novārgušiem lopiņiem - tā bija galīga nomale, patiesībā jau lauki. Vēl 1911. gadā laikraksts The New York Sun ironizēja: “Ja [muzeja] superintendants gribēja nodrošināt [to ar] kazu, sētas kranču vai klaiņojošu kaķu kolekciju, tad labāku vietu nudien neatrast”. Kad 1881. gadā par AMNH prezidentu kļuva Moriss K. Džezaps, muzeja apmeklētāju skaits bija katastrofāli krities. Bija skaidrs - lai panāktu milzīgi populāro, Centrālparka austrumos 5. avēnijā ideāli novietoto Metropolitēna muzeju, kas bija praktiski AMNH “vienaudzis”, nevarēs iztikt ar kožu saēstām pūcēm, putekļainiem sermuliņiem un labu gribu vien. Tiesa, Džezapam labas gribas netrūka. Uzaudzis trūcīgā Jaunanglijas puritāņu ģimenē, viņš 12 gadu vecumā bija pametis skolu un sācis strādāt Rodžersa, Kečuma un Grosvenora dzelzceļa firmā par izsūtāmo, bet tad, precīzi soli pa solim īstenojot amerikāņu mītu, uzkāpis līdz galvenā klerka amatam, firmu pametis un uzsācis pats savu biznesu, sākumā kā starpnieks dzelzceļa materiālu tirdzniecībā, vēlāk tirgodamies ar vērtspapīriem.

38 gadu vecumā, kad Džezaps pievienojās AMNH tēviem dibinātājiem, viņš jau bija multimiljonārs ar ievērojamu pieredzi filantropijā - Ņujorka var viņam pateikties par prāvu atbalstu Prezbiterāņu slimnīcai un YMCA, kā arī vairākām citām kristīgām organizācijām. Divdesmit trīsdesmit gadu laikā, kamēr Džezaps bija AMNH valdē, viņš muzeja vajadzībām izdeva vismaz simttūkstoš dolāru personīgās naudas, jau būdams pensijā, ziedoja tam 450 tūkstošus dolāru, pie tam testamentā novēlot vēl miljonu, kas ievietojams fondā. Džezapa atraitne savukārt atstāja muzejam dāsnu fondu piecu miljonu dolāru apmērā; 1968. gadā abu fondu kopīgā bilance bija desmitarpus miljoni - gandrīz piektā daļa visu muzeja dāvinājumu.

Morisa Džezapa kaislība bija dendroloģija - vairāk gan no utilitārā, nevis zinātniskā viedokļa. Viņš papildināja AMNH ar savādu veidojumu, kuru nodēvēja par “Ekonomiskās bontānikas nodaļu”, bet vēlāk pārsauca par “Mežu un mežsaimniecības nodaļu”, un kuras redzamā, ekspozīcijas daļa - “Ziemeļamerikas meži” gadsimta gaitā ievērojami mainījusies. 1935. gadā dzejnieks E.E. Kamingss savā īpatnējā stilā (un bez panākumiem) raksta uz Eiropu Ezram Paundam: “Ņujorkā ir kāds brīnums. Šis brīnums ir tā vērts, lai Tu atceļotu uz Ņujorku.

Viens no ekspedīcijas slavenākajiem dalībniekiem bija admirālis Roberts Pīrijs (1856-1920), kurš 1909. gadā apgalvoja, ka ir pirmais, kas sasniedzis Ziemeļpolu. Šis viņa apgalvojums tāpat kā daži citi izrādījās nepatiess, taču viņam bija neapšaubāmi nopelni Grenlandes izpētē (piemēram, viņš pirmais uzgāja kādu zemesragu salas ziemeļos un nosauca to sava maizestēva vārdā, par Džezapa ragu, turklāt viņš iedziļinājās vietējo iedzīvotāju tradīcijās, dažu labu no tām pielietojot praksē - no sniegavētrām glābās ledus bluķu mājokļos, ģērbās roņādās, paļāvās uz vietējiem inuitiem kā suņu pajūgu vadītājiem, pārtikas piegādātājiem un ceļvežiem, kas tā laika baltajam džentlmenim bija visai neierasti. Līdzīgi citiem polāro apgabalu pētniekiem Pīrijs nenoniecināja arī vietējās sievietes - nelabvēļi apgalvoja, ka attiecības ar savu inuitu “sievu” (Pīrijam bija arī kristīgi laulāta sieva, kura reizēm pavadīja viņu ekspedīcijās) viņš uzsācis, kad tā bijusi tikai četrpadsmit gadus veca, un kļuvis par tēvu vairākiem ārlaulības bērniem. Vēl klīda runas par vairākiem milzīgiem meteorītiem, ko Pīrijs nozadzis inuitiem (viņiem tie bija vienīgais uz vietas atrodamais dzelzs avots) un vēlāk pārdevis par tiem laikiem milzu summu - 50 tūkstošiem dolāru. Šādi lielāki un mazāki pārkāpumi nebija nekas neparasts, pētnieku aprindās tos mēdza apspriest, tomēr ne pārāk skaļi, jo gluži bez grēka bija tikai retais, un plaši skandāli varētu saniknot naudas devējus, nogriežot dārgajām ekspedīcijām nepieciešamo finansējumu.

Tomēr viens Pīrija nodarījums izsauca plašākas publikas sašutumu, metot pamatīgu ēnu arī uz AMNH. No 1897. gada ekspedīcijas viņš atgriezās ar vairākām mucām kaulu no kādas inuitu kapsētas, kā arī ar dzīviem “eksemplāriem” - 6 gab.: četri pieaugušie un divi bērni, vienpadsmitgadīga meitene un sešus vai septiņus gadus vecs zēns - to visu bija pasūtījusi AMNH Antropoloģijas nodaļa un par pasūtījuma piegādi nekādā ziņā nevarēja nezināt arī tās zvaigzne, “modernās antropoloģijas pamatlicējs un amerikāņu antropoloģijas tēvs”, Vācijas ebrejs Francs Boazs. Boazs nepavisam nebija rasists un uzskatīja, ka rasu nevienlīdzībai nav bioloģiska pamata, turklāt vairāk nekā desmit gadus iepriekš kādā vēstulē bija rakstījis: “Es nereti uzdodu sev jautājumu, kādas ir mūsu “labās” sabiedrības priekšrocības pār “mežoņiem” un, jo vairāk iepazīstu viņu paražas, jo ciešāka kļūst mana pārliecība, ka mums nav tiesību nolūkoties uz viņiem no augšas. [..] Mēs, “augsti izglītotie”, relatīvi izsakoties, esam daudz sliktāki.” Boaza demokrātiskā pieeja “mežoņu” jautājumam un nereti paustā atziņa, ka antropologa “vienīgais uzdevums ir runāt patiesību”, tomēr nelika viņam - vismaz, cik iespējams secināt šodien - jebkādā veidā iestāties par nabaga inuitiem, tolaik sauktiem par eskimosiem, kurus muzeja antropologi bija nolēmuši pētīt un izlikt apskatei. No ieceres gan nekas liels neiznāca. No Bruklinas kara flotes bāzes nogādāti muzejā, inuiti drīz vien saslima ar tuberkulozi. Viens no viņiem tūlīt pēc izveseļošanās tika nosūtīts atpakaļ uz Grenlandi, viens - mazais zēns Miniks, palika Ņujorkā, bet pārējie četri nomira. Viens no pirmajiem upuriem bija Minika tēvs, vārdā Kisuks. Gluži saprotamā kārtā Miniks tēva nāvi ļoti pārdzīvojis un lūdzies, lai viņu nogādā Grenlandē līdz ar tēva līķi, kur to varētu apglabāt pēc inuitu paražām, bet, ja nu tas nebūtu iespējams, tad vismaz lai ļauj viņam noturēt ceremoniju turpat Ņujorkā. Taču pētnieki gribēja pētīt, turklāt tik neatturami, ka, lai apklusinātu zēnu, pasūtīja
šķirstu, piebēra to ar akmeņiem, bet virsū Kisuka vietā uzlika salmiem piebāztu lelli, kurai pārklāja ko līdzīgu līķautam. “Bēres” notikušas vēlu vakarā, kad bijusi jau dziļa tumsa, kuru klātesošie muzeja darbinieki kliedējuši ar vārgām laternu gaismiņām. Savukārt Kisuka mirstīgās atliekas tolaik atradušās muzeja superintendanta Viljama Volesa rīcībā - viņš vadīja darbnīcu, kur tika gatavoti bioloģiskie eksponāti. Tur Kisuka kauli tika atbrīvoti no miesas, skelets - katrs kauliņš savā vietā - nostiprināts ar armatūru un uztupināts uz paliktņa izstādīšanai muzejā kā anonīms “polārais eskimoss”.

Ja jums šis stāsts šķiet gotiskas fantāzijas pārspīlējums, palasiet tā laika avīzes. Ja var ticēt laikrakstam New York Sun, tad līdzīgi AMNH izrīkojās arī ar pārējiem mirušajiem inuitiem, arī vienpadsmitgadīgo meiteni. “Kaut gan ir tiesa, ka mūsu likumi ļauj katram cilvēkam noteikt, kā pēc viņa nāves būtu jārīkojas ar viņa līķi,” raksta sašutušais žurnālists, “itin nekas neliecina, ka šis nabaga eskimo (laikrakstā lietota šī vārda eksotiskā franču rakstība - Esquimau - I.L.) bērns jebkad būtu devis šādus norādījumus. [..] Nav tādu pilnvaru, kas ļautu šo eskimo meitenīti padarīt par mūmiju un izstādīt Dabas vēstures muzejā, ja vien viņa pati tādas nav izsniegusi savas dzīves laikā vai nesen nav veikts kāds grozījums apbedīšanas likumos, kas mums paslīdējis secen.”

1907. gadā Minika (tālaika presē viņš dēvēts par Mīnī - I.L.) stāstu pārtver Ņujorkas World, visai smagu roku lūkojot iežēlināt lasītājus “Mīnī, mazais eskimo zēns, ilgojās tikai pēc vienas vienīgas Ziemsvētku dāvanas, bet tieši to viņam dabūt bija liegts: viņš lūdza, lai viņam atdod tēva kaulus...” Taču fakti - tie daiļrunīgi izklāstīti arī kanādiešu vēsturnieka, valodnieka, Arktikas pētnieka un diplomāta Kena Hārpera grāmatā Give Me My Father’s Body: The Story of Minik, the New York Eskimo (Washington Square Press, 2001), kā arī Aksela Engstfelda televīzijas filmā Minik, the Lost Eskimo (PBS: the American Experience Series, 2008) - liecina, ka Miniks, no klasesbiedriem nejauši uzzinājis, ka tēva ģindenis atrodas muzejā, vairākkārt lūdzies, lai to atdod viņam apbedīšanai. Tolaik Miniku jau bija adoptējis - varbūt, lai izpirktu grēkus? - tas pats Voless, kurš bija piedalījies viņa tēva līķa apgānīšanā. Arī viņš pievienojies zēna lūgumam, taču toreizējais AMNH direktors Hermans Kerijs Bampuss kategoriski atteicies ielaisties jebkādās sarunās par inuitu mirstīgo atlieku likteni. Tikai 1983. gadā Kenam Hārperam pēc ilgstošas tielēšanās no AMNH puses izdevās panākt piecu inuitu pīšļu nogādāšanu Grenlandē, kur tie beidzot tika apglabāti pēc senču tradīcijām. Savukārt Miniks, ar savu likteni iekustinājis vismaz dažas sirdsapziņas, ar Pīrija palīdzību atgriezās Grenlandē - pretēji baumām par bagātīgo kompensāciju, gandrīz tikai ar to, kas mugurā. Miniks bija aizmirsis dzimto inughuitu - “polāro eskimosu”, vistālāk uz ziemeļiem dzīvojošo inuitu - valodu, atsvešinājies no savas cilts, tomēr viņu uzņēma laipni un pamazām pieradināja pie vecā dzīvesveida - ar laiku viņš pat kļuvis par labu mednieku un ceļvedi baltajiem pētniekiem.

1916. gadā viņš tomēr nolēma vēlreiz izmēģināt laimi ASV. Divus gadus vēlāk, tikko divdesmit vienu gadu vecs, Miniks Voless nomira gripas epidēmijā; viņš ir apglabāts kādā Ņūhempšīras kapsētā.

Ja šis stāsts daudziem varbūt arī nav zināms - un, lieki piebilst, muzejs to īpaši arī nepropagandē - tad maz būs tādu, kas nebūs dzirdējuši, ka AMNH ir viens no lielākajiem, ja drīkst tā izteikties, kaulu kambariem pasaulē - tur glabājas 1 miljons mugurkaulnieku fosiliju, no kurām 85 % esot nevis atlējumi vai zinātnē pamatoti atdarinājumi, bet gan pavisam īstas reiz dzīvojušu organismu atliekas. Kādreiz muzeju kuratori uzskatīja, ka dzīvnieku kauli var interesēt tikai biologus, taču milzīgo dinozauru fragmentu atradumi bija kas tik fantastisks, tik tuvu robežai ar iztēli kairinošo pārdabisko, ka gluži attapīgi tika nolemts tos izstādīt. Lielā mērā tas bija Henrija Fērfīlda Osborna (1857-1936) nopelns - AMNH prezidenta amatā viņš Džezapu nomainīja 1908. gadā, taču muzejs viņu bija pieņēmis darbā jau 1891. gadā, vienlaikus ar Kolumbijas Universitāti, kur viņš iedibināja Bioloģijas fakultāti (kopš tā laika abas institūcijas cieši sadarbojas - Kolumbijas pētnieki bieži vien savus atradumus nogādā muzejā, savukārt muzejs ļauj studentiem strādāt ar savām kolekcijām). Osbornu mēdz uzskatīt par varbūt pašu svarīgāko personu muzeja vēsturē, taču svarīgums ar viņu saistās arī burtiskā nozīmē: vēl pirms karjeras AMNH Osborns bija piedalījies daudzos lauka pētījumos Amerikas dienvidrietumos - Kolorado un Vaiomingā, kas paleontologiem vēl šodien ir īsta zelta bedre; šo pētījumu rezultātā viņš sarakstīja divsējumu monogrāfiju par agrīnā eocēna lielnagu zīdītājiem titanoteriem, kurus mūsdienās pieņemts dēvēt par brontoteriem - gluži atbilstoši saturam monogrāfija sver teju septiņarpus kilogramus, taču tas vēl ir nieks - 53 gadu garumā Osborns neatlaidīgi strādāja pie pētījuma par mastodontiem un primitīvajiem ziloņiem, un to izmiršanu; publicētais divsējumu opuss sver tuvu pie 12 kilogramiem Viņa un slavenā fosiliju mednieka Bārnuma Brauna vadībā tika aizsākta AMNH izcilā dinozauru kolekcija, kurā ietilpst gan Tyranosaurus rex, līdz šim lielākais atrastais plēsīgais dinozaurs (tiesa, muzeja īpašumā nav ne pilnīgākais, ne lielākais pārstāvis); gan Colussoschelysatlas, kas pazīstams arī kā Testudo atlas - lielākais zināmais sauszemes bruņurupucis, kura bruņu garums vien pārsniedzis divus metrus, bet svars - vismaz tonnu; gan lielākā zināmā krokodila senča Phobosuchus riograndensis galvaskauss, kuru rotā 10 centimetrus gari zobi; nemaz nerunājot par populāro brontozauru, kuru tagad esot pareizi dēvēt par apatozauru. Fosiliju ekspozīcija bijusi ārkārtīgi populāra jau no pašiem pirmsākumiem, turklāt tā samērā regulāri mainās. Piemēram, T. rex, kurš kādreiz stabili stāvēja uz divām kājām, balstoties arī uz astes, tagad rumpi tur slīpi, bet asti paslējis gaisā; savukārt apatozaurs ieguvis jaunu galvaskausu un papildus kakla skriemeļus, un arī viņa aste atrāvusies no zemes, jo tāds stāvoklis izriet no jaunākajiem pētījumiem. Bez tam atšķirībā no vairuma ekspozīciju, kur fosilijas sakārtotas hronoloģiskā secībā, AMNH savus eksponātus jau gadus 15 rāda saskaņā ar to evolucionāro radniecību - proti, pēc līdzīgām filoģenētiskām iezīmēm. Šī radu būšana tiek noteikta ar kladistiskās analīzes metodi, kuru lielā mērā palīdzējuši pilnveidot muzeja pētnieki.

Osborns par kladistiku neko nenojauta (metodes pionieris 20. gadsimta 70. gadu beigās bija vācu entomologs Villijs Henigs, kurš to dēvēja par filoģenētisko sistemātiku - par kladistiku to nosauca citi kolēģi), viņš aizrāvās ar tagad sen diskreditētajām ortoģenēzes un eigēnikas teorijām, kurām atvēlēja pārāk daudz vietas savos, pēc paša minētajiem skaitļiem, divsimt septiņdesmit sešos mūža gaitā sarakstītajos zinātniskajos pētījumos un septiņos zinātniskajos memuāros. Ļoti iespējams, ka Osborns patiešām bija “trešās šķiras zinātnieks”, kā viņu mēdz raksturot kritiķi, taču administrators, pēc visa spriežot, viņš bijis pirmklasīgs. Par spīti rasistiskajiem aizspriedumiem un apšaubāmajiem parametriem, pēc kādiem viņš dalīja cilvēkus, Osborns gluži demokrātiski uzskatīja, ka AMNH jābūt muzejam, “kas sniedz priekšstatu par ārpasauli tiem, kuri citādi to nekad neredzētu”. Tieši viņa laikā apogeju sasniedza diorāmas - telpiskie “reālās” pasaules fragmenti, kuru veidošanā tika iesaistīti izcili talantīgi un aizrautīgi cilvēki.

Katra diorāma sastāv no trim daļām: no priekšplāna, ko veido trīsdimensiju koki, zāle, sūnas, sniegs, no gleznota fona un centrālajiem objektiem - proti, ar attiecīgā dzīvnieka ādu apvilktām skulptūrām. Tā kā mērķis bija radīt pilnīgu ilūziju par realitāti, gatavajā diorāmā nekas nedrīkstēja liecināt, ka redzamais ir cilvēku roku darbs, kas, paradoksālā kārtā nozīmē, ka šis darbs, ko mākslinieks Džeimss Perijs Vilsons (1889-1976), daudzu fona skatu autors, dēvēja par ars celare artem (“māksla mākslas apslēpšanai”), bija sevišķi smalks, detalizēts un ārkārtīgi laikietilpīgs. Gandrīz visās diorāmās atveidota ģeogrāfiski konkrēta vieta, uz kuru veiktas vairākas ekspedīcijas - lai to precīzi izpētītu, savāktu materiālus priekšplānam, fotografētu un izgatavotu skices fonam. Noslēgtās diorāmas “kastes” dibenplāns, starp citu, veidots izliekts, lai radītu telpas dziļuma un perspektīvas iespaidu. Viens no sarežģītākajiem elementiem ir tā saucamais “tie-in”, nemanāmā pāreja starp telpiskajiem priekšplāna objektiem un plakano fonu. Iekams pabeigt diorāmas priekšējo daļu, priekšplāna mākslinieks izveido apmēram 30 centimetrus platu trīsdimensiju joslu vietā, kur abi plāni saskarsies. Izmantojot jau vismaz no renesanses katedrāļu laikiem pazīstamo trompe l’oeil jeb acu apmānīšanas glezniecības tehniku, fona mākslinieks saplūdina savu dabas ainavu ar šo joslu, kaut gan reizēm starp abām tiek atstāta dažus centimetrus plata sprauga, lai izvairītos no priekšplāna objektu ēnām.

Reljefa iespaids priekšplānā tiek radīts sekojoši: vispirms ieliek koka režģi, kam piestiprina stiepļu pinumu, virs kura izvieto ģipsī mērcētus sizala vai maisaudekla veidojumus ap armatūru, kam jāsimulē klintis, akmeņi, liedaga vai savannas negludumi, vai īstu reljefa elementu gumijas veidņu atlējumus, kas, protams, pēc tam tiek reālistiski izkrāsoti. Augsne, smilts, dubļi ir īsti vai gandrīz īsti (lai radītu miklas meža trūdzemes iespaidu, var, piemēram, zemi sajaukt ar motoreļļu), īstas ir arī kritušās lapas, kas sajaukušās ar skujām vai sīkiem zariņiem, teiksim, meža pamatnē - lai izskatītos miklas, tās gan iepriekš iemērktas atšķaidītā tapešu līmē un pēc tam vēl apsmidzinātas vai noklātas ar šellaku. Turpretim lapas, kas “aug” kokos, kā arī ziedi un puķes, ir pilnīgi mākslīgi veidojumi, kas izgatavoti no dažāda veida vaskiem, papīra vai plānas plastmasas, balstoties uz dabā ņemtiem ģipša atlējumiem, herbārijiem un zīmējumiem. Pēdējā laikā ar īpašu aparātu pāri ģipša atlējumiem novelk karstu, elastīgu plastmasas plēvi, uz kuras nospiežas vissīkākās detaļas. Kad plēve atdzisusi, no tās izgriež katru lapu un ziedlapiņu, pievienojot tām sīkas stieplītes dzīslojumam un katru atsevišķi nokrāsojot (dažām varbūt jāizdedzina mazi, kukaiņu vai tārpu atstāti caurumiņi). Lapiņas, kuru skaits var sasniegt un pat pārsniegt 25 tūkstošus, tiek piestiprinātas kātam vai zariņam, tie savukārt lielākam zaram utt. utjp. Godīgi sakot, tieši botāniskās mulāžas atstāj vispārliecinošāko iespaidu - varbūt tāpēc, ka grūti iedomāties cilvēkus, kas bijuši gatavi veltīt neaptverami daudz laika, lai radītu fotogrāfiski precīzu koka simulakru. Tāpēc mani nepārsteidz, ka bērni, kas gatavi samierināties ar diorāmu dzīvnieku “neīstumu”, mēdz jautāt: “Bet kā tos augus laista?”

Atbilstošie dzīvnieki “ievākti” (angliski tiek lietots aizkustinošais eifēmisms “to collect”) atsevišķi, apstrādāti muzeja darbnīcās un diorāmā iekļūst kā pēdējie. Ja dzīvnieks ir neliels - zivs, rāpulis vai abinieks - gumijas veidne tiek izgatavota tieši no eksemplāra un tad atlieta elastīgas plastmasas mulāža, kura tiek rūpīgi izkrāsota, lai izskatītos kā īsts dzīvnieks. Putnu ādas ar visām spalvām apvelk ap sizala, ripskaidu vai pakulu veidolu, ko caurdur putna pozai un spārnu vēzienam atbilstoši izliektas tērauda stieples. Tiek sakārtotas spalvas, ieliktas stikla acis, bet tad visu modeli cieši notin ar auklu (reizēm, teiksim, ērgļa izplestās lidspalvas vietā notur kartona strēmeles), lai, ādai žūstot, spalvas paliktu vietā. Kad viss gatavs, putnu atbrīvo no auklas un nokrāso knābi un kājas. Lielo zīdītāju atveidi ir pa daļai prasmīgi taksidermijas paraugi, pa daļai - skulptūras. Izmantojot ekspedīcijas laikā beigtajam dzīvniekam noņemtos mērus un dažādu ķermeņa daļu ģipša atlējumus, taksidermists ap armatūru, kuras būtiska sastāvdaļa ir dzīvnieka skelets, izgatavo māla skulptūru, precīzi modelējot muskuļus, kādi tie izskatītos dabā, ja dzīvnieks ieņemtu pozu, kāda tam paredzēta gatavajā diorāmā. No skulptūras tiek izgatavota ģipša veidne, bet no tās atliets papjēmašē manekens, kam tiek apvilkta dzīvnieka izģērētā āda, savienojumu vietās to sašujot vai salīmējot. Reizēm vietas ap stikla acīm un purnu jāpiemodelē ar krāsotu bišu vasku, piliens šellakas ļauj noticēt, ka purns ir dzīvīgi mikls, bet mutes kaktiņos sakrājušās siekalas.

Par diorāmu milzīgo popularitāti - savulaik kā Osborna iecerētajiem realitātes fragmentiem, mūsdienās kā vēsturiskiem artefaktiem, kuros sastinguši par mūsējiem labāki, naivāki, bērnišķīgāki priekšstati par realitāti - lielā mērā jāpateicas diviem leģendāriem vīriem - Frenkam M. Čepmenam (1864-1945) un Karlam Akelijam (1864-1926). Čepmens, kuram bija tikai ar grūtībām izcīnīta vidusskolas izglītība, bet kurš ļoti mīlēja putnus (par viņu sacīja, ka putnu vidū viņš pavadījis vairāk laika nekā cilvēku sabiedrībā), 1908. gadā pieteicās darbā AMNH kā brīvprātīgais, bet vienpadsmit gadus vēlāk kļuva par muzeja Ornitoloģijas nodaļas vadītāju, izveidojot to par plašāko pasaulē - viņa laikā putnu kolekcija izauga no 10 tūkstošiem līdz 750 tūkstošiem eksemplāru. Čepmena aizraušanās ar diorāmām sākās, kad kāds no muzeja agrīnajiem patroniem iedeva viņam 1200 dolāru tāda putniem veltīta eksponāta izgatavošanai, kur katrai detaļai “būtu kāda jēga” un kas izskatītos dabīgi. Rezultātā Čepmens izpētīja kādu Koba salas nostūri Virdžīnijā un “pārnesa” to uz AMNH: zīriņam līdzīgais melnspārnu putniņš Rynchops niger un citi vietējie putni liedagā, ko veido īstas smiltis un “gluži kā īstas” ūdenszāles uz rūpīgi uzgleznota okeāna, debesu, lidojošu putnu fona. Muzeja teorētiķiem šķita, ka atveidojums ir īsta frivolitāte, jo tam tērēta nauda, kas noderētu zinātniskajam darbam, taču toreizējais prezidents Džezaps to atzina par “ļoti skaistu”. Izrādījās arī, ka putnu diorāmas ne tikai nav lieka naudas šķiešana, jo piesaista apmeklētājus, bet tām ir arī morāla un audzinoša vērtība. Čepmena Floridas Pelikānu salas diorāma, kuru veidojot, viņš bija vairākas dienas pavadījis pelikānu un flamingu ligzdās, piemēram, pievērsa publikas uzmanību šo putnu nekontrolētajai izšaušanai - galvenokārt dāmu cepuru rotājumiem - un cits dabas mīļotājs amatieris, nu jau prezidents Teodors Rūzevelts panāca Pelikānu salas pasludināšanu par dabas liegumu. 

1909. gadā Teodoru Rūzeveltu ekspedīcijā uz Āfriku pavadīja Karls Akelijs, Čepmena vienaudzis un domubiedrs, kura vārdā tagad nosaukta viena no populārākajām AMNH zālēm - Āfrikas zīdītāju zāle, ko veido 28 diorāmas. Skolā Akelijs bija mācījies tikai trīs gadus, taču viņa praksē iegūtās zināšanas par dzīvnieku anatomiju un uzvedību pārspēja dažu labu biologu, bez tam viņš bija izcils taksidermists, kurš pilnveidoja taksidermijas metodes, ļaujot saglabāt pēc iespējas vairāk no reālā dzīvnieka, teicams skulptors un izgudrotājs - Pirmā pasaules kara gados, kad darbs pie Āfrikas zāles bija jāpārtrauc, amerikāņu armija ieguva pēc viņa dizaina ražotus jaunus prožektorus, signālugunis un pat novatorisku tanku; viņa vārdā reģistrēts patents uz grozāmu kinokameru, kas ļāva notvert kustībā lielos zebru un gnu ganāmpulkus plašajās savannās un cementa šļirci (pistoli), kas tika izmantota Panamas kanāla būvniecībā un celtniecībā tiek lietota vēl tagad. No Āfrikas zīdītājiem Akelijam vistuvākie bija arī Osbornam mīļie ziloņi (Akelija veidotais ziloņu eksponāts Čikāgas Lauka muzejā piesaistīja Osborna uzmanību un viņš laboja sava priekšteča kļūdu, kurš bija atteicies no Akelija pakalpojumiem AMNH) un gorillas. Droši vien likumsakarīgi, ka tieši šie dzīvnieki dramatiski ietekmēja viņa likteni. Pašā pirmajā Āfrikas ekspedīcijā Akelijam jau bija iznākusi asiņaina cīņa ar leopardu mātīti, taču ziloņa uzbrukums 1909. gada safari laikā gandrīz beidzās letāli.

Pētnieks kopā ar pavadoņiem fotografēja kādā Kenijas bambusu audzē, kad piepeši no tās izbrāzās milzīgs zilonis, pārsteidzot viņus no mugurpuses. Akelijs apcirtās uz papēža, lai ziloni nošautu, taču ieklemmējās bises sprūds. “Nākamais, ko atceros, bija ilknis, notēmēts man tieši krūtīs,” viņš vēlāk rakstīja savos memuāros. “Satvēru to ar kreiso roku, otru - ar labo un, šūpodamies starp abiem, nolidoju zemē.” Saritinājis snuķi, zilonis mēģināja saspiest viņu ar pieri, taču acīmredzot, ilkņiem ieurbjoties zemē, trāpīja kādā saknē vai akmenī. Brīnumainā kārtā Akelijs palika dzīvs, kaut gan pilnībā veselību tā arī neatguva. Savukārt gorilla lika viņam mainīt domas par dzīvnieku “ievākšanu” muzeja vajadzībām, neapšaubāmi ietekmējot arī nākamās pētnieku paaudzes. 1921. gadā, nošāvis lielu gorillas tēviņu, Akelijs piepeši sajutis sirdsapziņas pārmetumus: “Raugoties, kā viņš tur guļ koka pakājē, man bija jāsaņem visa mana pētnieka degsme, lai nejustos kā visparastākais slepkava,” Akelijs rakstīja. “Tas bija brīnišķīgs radījums ar laipna milža seju, tas nevienam nedarītu pāri - ja nu vienīgi atvairot uzbrukumu sev vai saviem draugiem. No mums abiem mežonis un agresors biju es.” Piecus gadus vēlāk Akelijs Āfrikas ekspedīcijas laikā nomira. Viņš apglabāts Mikeno kalnā, kas redzams gorillu diorāmā un ko viņš uzskatīja par skaistāko vietu pasaulē.

Ir 2009. gada pavasaris. Jau 14 gadus muzeju vada enerģiska prezidente Elena Futere (1949), kura ar lepnumu piemin savu iesauku “misis Nepacietība” un kurai maz sakara ar zinātni, toties lieliskas zināšanas mārketingā. Viņas vadībā muzejs ir beidzot “iegājis 21. gadsimtā”. Rouza Zemes un kosmosa centrs atklāts 2000. gadā, tas ir īsts tehnoloģijas un arhitektūras brīnums, kur, šķiet, iespējams, uzzināt itin visu par 13 miljardus gadu seno Visuma vēsturi, par galaktikām, zvaigznēm un planētām. Antropoloģijai un etnogrāfijai veltītajās zālēs, kur iepriekšējais direktors kategoriski atteicās ielaist kaut vienu videoprojekciju, gluži tāpat kā visās citās, tagad ir datori, kas ļauj ekspozīciju izzināt interaktīvi. Ir bioloģiskajai daudzveidībai un globālajai ekoloģijai veltītas zāles un milzīgi daudz visa kā cita - galu galā AMNH tagad aizņem 23 savstarpēji savienotas ēkas. Taču, kad jautāju savai piecgadīgajai meitai, kur viņa gribētu atgriezties nākamajā reizē, atbilde bija: ‘Kur var redzēt visus tos dzīvniekus. Un pie dinozauriem.” Gluži tāpat kā es.