Bērnu taisīšana lietainā rītā

Pietiek pelēkā rītā paskatīties lejup uz ielu, lai ieraudzītu tur mazus, sakumpušus cilvēciņus, ieraudzītu, kā viņi lec pāri peļķēm un cenšas izvairīties no braucošo mašīnu šļakatām, brīžiem pat liekas, ka viņus tūlīt tūlīt nobrauks, tik ļoti bīstami tas izskatās no augšas, bet tu sēdi kafejnīcā pie loga, tādā kafejnīcā, kas atrodas augšējā stāvā, tu skaties lejup, un tur apakšā skaidri redzi Sliktus Laika Apstākļus, nē, pat ne laika apstākļus, tu skaidri redzi Sliktu Garastāvokli, tas lielām lāsēm karājas gaisā, un rīta gaitās skrienošie cilvēki nemaz nav vainīgi – tādos brīžos tu īpaši skaudri sajūti, ka sazin kāpēc esi Atbildīgs par to visu, nu, ka tieši tev ir uzkrauta atbildība par to, lai kāds no viņiem šobrīd nepaskrietu zem mašīnas, tu ļoti labi redzi visas bīstamās satiksmes situācijas, visu to, ko ielas līmenī var arī nepamanīt, tu jūti, cik ātri un nevaldāmi pa slideno asfaltu brauc mašīnas, cik pārdroši un gluži vienkārši stulbi pāri ielām skrien cilvēki, un vēl tu šādā rītā domā par sevi, reizēm taču gadās tā, ka tu kaut ko vēlies, ilgi ilgi ilgojies un vakaros smēķē pie atvērta loga, un skaties tumsā uz kokiem, tad pagriezies atpakaļ, paskaties, bet tur pie televizora kāds sēž... un tas arī esi tu – izrādās, tu nemaz neesi ne uz brīdi atgājis nost no televizora, bet tikai skatījies, kā viņi tur remontē svešu ģimeni vai arī pārstāda degunus, tu skaties kādu brīdi uz sevi neizpratnē, tik reti gadās sevi ieraudzīt profilā, tev vienmēr ir paticis skatīties uz cilvēku profiliem, parasti viņi ir ļoti skaisti profilā, nedaudz skumji un domīgi, profilā jau neredz, ka smaida un neredz arī to, ka skatās acīs, tad, lūk, kāpēc mums tik ļoti nepatīk, kā mēs izskatāmies spogulī – tāpēc, ka tajā brīdī mēs skatāmies paši sev acīs, bet tas ir tik grūti un neglīti, mēs parasti ilgi nevaram izturēt un novēršam skatienu, nu, ir taču tā, ka tad, ja esi tuvu tuvu, tad nemaz nevar noglāstīt, un nākas nedaudz pagrūst nost, ir jāietur distance vai jāpieceļas, bet tad, ja skatās no augšas lietainā rītā, tad tu pēkšņi sajūti, ka vari mīlēt pilnīgi visus cilvēkus, kurus redzi, un no šīs domas paliek bail, jo vienlaikus ir skaidri redzams, cik viegli viņi tur lejā var aiziet bojā – no mašīnām vai vienkārši no slikta garastāvokļa un peļķēm, bet avīzē tu izlasi, ka britu zinātnieki ir atklājuši seksa noslēpumu – izrādās, divdzimumu vairošanās augstākajām dzīvības formām evolūcijas gaitā ir bijusi izdevīga, jo nodrošinājusi labāku aizsardzību pret vīrusiem, to var labi novērot mākslīgā, uz datora programmētā sabiedrības simulācijā, kur no simt iemītniekiem astoņdesmit vairojās divdzimumu ceļā, bet divdesmit iemītnieki bija sievietes, kas spēja vairoties ar partoģenēzes palīdzību, tas ir tad, kad sieviete dzemdē bērnu, kas izveidojies, sadaloties vienai olšūnai, nu lūk, un sākumā strauji uzplauka partoģenēze, dažu paaudžu laikā 99 procenti sabiedrības jau sastāvēja no šo divdesmit sieviešu mazmeitām, taču datorsimulācijā bija iekļauti arī vīrusi, kas ātri vien pielāgojās un “atkoda” partoģenēzes ceļā dzimušo bērnu aizsardzības kodus, lieta tāda, ka šīs mazmeitas bija apveltītas ar precīzu savu vecmāmiņu gēnu komplekta kopiju un, atlaužot vienu no drošības sistēmām, automātiski tika pakļautas briesmām visas pārējās – tā kā vairāku paaudžu laikā šīs drošības sistēmas netika mainītas, bet vīrusu mūža izpratnē tie jau bija neskaitāmi miljoni paaudžu, viņi, tas ir, vīrusi, bija nesalīdzināmi gudrāki, vārdu sakot, atradās kramplaužu situācijā, kas, ienākuši bankā, konstatē, ka visiem seifiem ir viens un tas pats šifrs, turklāt viņiem dots bezgalīgi ilgs laiks šo šifru uzlaušanai, tāpēc dažās paaudzēs šī sabiedrības daļa izmira gandrīz pilnīgi, izdzīvoja tikai tie, kam ģenētiskais kods mainījies, pateicoties nejaušām mutācijām, un izdzīvoja tie, kas, divdzimumu ceļā vairojoties, katram pēcnācējam piešķīra atšķirīgu ģenētisku kombināciju – pusi no vīrieša, pusi no sievietes, ej nu uzmini, ar kādu paroli šo tagad nogalināt, vīrišķās un sievišķās dzimumšūnas savienošanās rezultāta neprognozējamība vīrusiem bija daudz cietāks rieksts, ar kuru šie vēl joprojām nav tikuši galā, lūk, kas ir bērnu taisīšana – noslēpums, mīkla, neatšifrējams kods, slepena parole, kas tiek mainīta bez brīdinājuma, perfekts nejaušo skaitļu ģenerators… lūk, par ko tu uzzini, sēžot lietainā rītā kafejnīcā pie loga, rītā, kad sešdesmit pieci tava parlamenta deputāti pēdējiem savu ģenētisko kombināciju spēkiem nostiprinājuši Satversmē savienību starp vīrieti un sievieti.